Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Basketbola pīļu dīķī

Palikšana ārpus Eiropas čempionāta finālturnīra raisījusi diskusijas pavedienu par notiekošo Latvijas groza bumbas saimniecībā. Ilggadējais valstsvienības spēlētājs Kristaps Janičenoks kopš 2020. gada jūnija pilda Latvijas basketbola līgu direktora pienākumus un pašreizējā situācijā meklē labākos risinājumus.

Ienākot Latvijas Basketbola savienības (LBS) birojā, aiz stiklotām durvīm ieraugu sēžam interesentu grupiņu. Gados jauni cilvēki, cik var noprast – treneri, apmainās viedokļiem par notiekošo jaunatnes basketbolā. "Apkārt dzirdamas runas, ka pārmaiņas ir nobriedušas, bet, kas īsti vainīgs, un ko vajadzētu pamainīt, neviens konkrēti nepasaka. Tāpēc mēs arī runājam ar treneriem entuziastiem," atstājis diskusiju telpu, par tur notiekošo informē Kristaps Janičenoks. Šādas sapulces notiekot arī par citām aktuālajām tēmām.

Pēdējās nedēļās basketbola aprindās termometra stabiņš tik tiešām ir uzkarsis. Vīriešu valstsvienības sāpīgais zaudējums bulgāriem un netikšana uz Eiropas čempionāta finālturnīru atvēruši slūžas kritikas lavīnai. Pārsvarā tā veļas pār LBS vadītājiem, jo pirms vīriem Eiropas finālturnīra durvis aizcirtās arī sieviešu izlases priekšā.


Vai Latvijas basketbolā patlaban ir krīze?

Krīzes jau ir cikliski. Tās nāk un aiziet, un kā kurš to arī uztver. Vieniem zaudējums bulgāriem norāda uz krīzi, bet citiem tā ir vienkārši neveiksme. Tas ir katra paša interpretācijā. Mans subjektīvais viedoklis: ir noskanējis modinātājpulkstenis, un kaut kas īsti tomēr nav kārtībā. Mūsu uzdevums ir saprast, ko vajadzētu mainīt. Latvijas sieviešu un vīriešu basketbola izlases dalībnieki un treneri nav vienīgie, kas vainojami zaudējumos. Ir apakšā vēl miljons lietu, kuras būtu jāpamaina. To māju, kurai jumts tek, sākam skatīt no pamatiem.

Latvijas Basketbola savienības vēlēšanās atbalstīji Anetes Jēkabsones-Žogotas kandidatūru, kuru neievēlēja, savukārt tagad strādā Raimonda Vējoņa komandā kopā ar savu kādreizējo partneri laukumā Kasparu Ciprusu, kurš pilda LBS ģenerālsekretāra pienākumus. No opozīcijas tagad izskan pārmetumi LBS virzienā. Vai zini konkrētas lietas, kuras iesaka mainīt?

Izlasot abu LBS prezidenta kandidātu programmas, var redzēt, ka tās īpaši neatšķiras. Līdzīgi kā jebkurās vēlēšanās. Vienīgi basketbola vidē darbības loks ir šaurāks. Es pat negribētu dalīt pozīcijā un opozīcijā, bet, protams, ka tā tas ir. Es gribētu uzsvērt, ka vienā pusē ir cilvēki, kas dara, saprot un grib darīt. Un ir cilvēki, kuri runā vai vienkārši tur ir. Abas puses ir gana spēcīgas un arī ar saviem mīnusiem. Tāpēc es negribu nomētāt ar akmeņiem vienu vai otru pusi, bet aicinātu uz kopdarbu. Vienmēr esmu uzsvēris, ka no dalījuma labajos un sliktajos vai melnajos un baltajos neviens neiegūst. Cieš no tā tikai basketbols. Šobrīd tas arī ir noticis. Par konstruktīvu kritiku – jā, lūdzu, nākam un runājam. Durvis mums ir atvērtas. Tikko bija atnākuši Jaunatnes līgas treneri, un pēc intervijas būs vēl viena sapulce. Cilvēki tik tiešām arī nāk un izsaka savas domas. Mūsu uzdevums ir izvilkt no tā visa esenci, izspiest koncentrātu. Ir jāsaprot basketbola sabiedrības nostāja un domas, lai nospraustu nākotnes virzību.

Uz kādām nepieciešamajām pārmaiņām norāda opozīcija?

Es neesmu lasījis visus rakstus, komentārus un tvītus. Iespējams, sirdī joprojām esmu basketbolists, jo kā spēlētājs distancējos no negatīvās informācijas. Lai gan dažreiz jau kaut ko palasu. Galvenais, ko esmu dzirdējis, ka viss ir jāmaina, visiem ir jāatkāpjas, vienvārdsakot, viss ir slikti. Piekrītu: nav labi, ka nacionālajā čempionātā ir tikai sešas komandas. Jūrmalā komandas vairs nav, Jēkabpils vienība šobrīd spēlē otrajā līgā, attiecīgi konkurence ir mazinājusies un līmenis pazeminājies, un no tā visvairāk cieš izlase. Es negribu spēlētājus apvainot, bet reāli tas ir otrais vai pat trešais ešelons jeb otrā vai trešā izlase, ko veido nacionālais čempionāts. Labākie spēlē ārzemēs. Arī viena daļa nosacītās otrās izlases basketbolistu spēlē ārzemēs, kā, piemēram, Kaspars Vecvagars, Andris Misters un Dāvis Rozītis, kuri vēl nav pietuvināti valstsvienībai. Protams, viena no problēmām ir nacionālais čempionāts. To esmu dzirdējis. Ko vēl? Jā, nu, protams, ka izlasē ir bijusi slikta treneru selekcija. Vēl mums pārmet sliktu komunikāciju sociālajos medijos un nepareizi izteiktas frāzes kādā no intervijām. Detalizētu programmu, kas un kā būtu jādara, neesam saņēmuši.

Esi izmantojis interesantu salīdzinājumu: abas puses kā pīles staigājot katra pa savu krastu un bļaustoties, lai gan vajadzētu dīķī kopā peldēt. Tas vispār ir iespējams?

Es ceru, ka jā. Varbūt tām pīlēm vajag iesūtīt kaiju no jūras, kura būtu kā vidutājs vai mediators. Ja tādu varētu atrast, būtu ļoti labi. Ja ir kāds, lai piesakās. Vispirms jau tās pīles no abiem krastiem vajadzētu iedabūt dīķī, pieņemot, ka dīķis ir basketbols. Pēc tam jau kaut kādā veidā abas puses sāktu saprast, kas ir kas. Vēlreiz atkārtošu: es ceru, ka tas kādreiz notiks. Vai drīzumā? Tas jau ir ļoti grūti atbildams jautājums.

Pastāv viedoklis, ka pārlieku liela demokrātija nestimulē attīstību. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā uzplaukums sākās Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā. Varbūt pašreizējā situācijā basketbola vadībā nepieciešama stingra roka?

Es iestātos par zināma veida diktatūru federācijā. Lai būtu vadītājs, kurš spētu panākt, ka abu pušu starpā veidotos konstruktīva diskusija. Teikšu gan godīgi, ka šobrīd es tādu cilvēku neredzu. Ja ir kāds, lai piesakās, mēs viņu noteikti paņemsim ārštatā. Pašreizējā situācijā arī nevar visu laiku domāt tikai par to, kā sadraudzēties. Īstenībā man pat negribas visu laiku runāt, ka ir divas puses. Man absolūti nav nekādu pretenziju pret otras puses cilvēkiem. Es ļoti cienu Aneti Jēkabsoni-Žogotu. Esmu visu laiku viņu atbalstījis un atbalstīšu. Arī pārējie cilvēki tajā komandā, no kuras es startēju vēlēšanās, ir ļoti spēcīgi, un es ticu, ka viņi grib palīdzēt basketbolam. Tur nav savtīgu interešu.

Pēc Roberta Štelmahera atkāpšanās no amata brīva ir Latvijas vīriešu valstsvienības galvenā trenera vieta. Nekādā ziņā negribu teikt, ka spēlētāji iepriekšējo treneri nerespektēja, bet vai šajā postenī nevajadzētu tik spēcīgu personību, kāds, piemēram, Latvijas hokeja izlasē ir Bobs Hārtlijs?

Es arī gribu uzsvērt, ka diezin vai spēlētāji nerespektēja Robertu Štelmaheru, tāpat kā viņa priekšgājējus Ainaru Bagatski un Arni Vecvagaru. Pēc kara jeb spēles Štelmaheram visi metās virsū, jo netika sasniegts rezultāts. Tas ir pašsaprotami. Es domāju, ka treneri savā darba specifikā ar to rēķinās, ka agri vai vēlu, bet tas var notikt. Tāds treneris vēl nav piedzimis, kurš savā profesionālajā karjerā ar to nebūtu saskāries. Boba Hārtlija piemērs, protams, ir ļoti populārs. Es neteiktu, ka ir vajadzīgs ļoti autoritatīvs treneris. Jāsaprot arī, ka izlases līmenī mums ir ļoti talantīgi spēlētāji. Nav gan zināms, vai visi vienkopus sapulcēsies. Ja tas notiks, tad vienam otram spēlētājam ir jādod zaļā gaisma. Pasaucot vecās serbu skolas treneri Ivkoviču (Dušans Ivkovičs ir titulēts serbu speciālists, kuram emocijas reizēm sit augstu vilni, – aut.), es tur potenciāli saredzu problēmas, bet varbūt es kļūdos. Piemēram, atbrauks Kristaps Porziņģis, un viņam liks visu laiku skriet un atmesties no bumbas, netiekot pie pirmās vijoles spēlēšanas. Vai, teiksim, komandā būs Dāvis Bertāns, kuram ir gēnos ielikts ātrs trīspunktu metiens no deviņu metru attāluma, jo tas ir viņa rokraksts. Es uzskatu, ka trenerim ir jābūt ar ļoti labām komunikācijas spējām ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā. Tas nav mazsvarīgi.

Man ir arī nepopulārs viedoklis, ka ilgtermiņā treneris var mainīt 10 līdz 20 procentu no spēles. Īstermiņā uz vienu spēli vai nedēļas griezumā – var vairāk. Garākā ciklā – kā sezonā? Lai man piedod treneri, bet viņu iedotais apjoms nav tik milzīgs. Ja būs slikti spēlētāji, ar viņiem treneris čempionu titulu neizcīnīs. Protams, ir atsevišķi precedenti, bet ar "anderdogiem" (komandas, kas nav favorītes, – aut.) treneris neuzvarēs arī otrajā un trešajā sezonā. Trenera faktors man ir vienlīdz svarīgs gan laukumā, gan arī ārpus tā – kāds viņš ir pārējai Latvijas basketbola sabiedrībai.

Vai mums ir savs Bobs Hārtlijs basketbolā? Es nezinu. Patlaban apzinu visus potenciālos trenerus. Mums ir arī sava specifika. Mēs nevaram nolīgt Eirolīgas komandas treneri, jo viņš nemaz nevarēs atbraukt uz visām izlases spēlēm, kamēr turpināsies FIBA (Starptautiskā Basketbola federācija) un Eirolīgas konflikts. Ir pieci, seši vai pat septiņi kandidāti, kurus apzinām. Jāsaprot, ka labs treneris bez darba nesēž. Visticamāk, izlases nākamais treneris strādās darbu apvienošanas kārtībā.

Sapulcējot izlasē visus labākos, trenerim tik tiešām būs rūpīgi jāizsver katra loma komandā, jo visi nevarēs spēlēt pirmās vijoles partiju.

Tas ir vissvarīgākais. Ne jau tikai izlasē, bet jebkurā basketbola klubā. Taktikā neko jaunu jau neizdomāsi. Visiem viss ir uz delnas. Trenera darbā galvenais ir psiholoģija – kā viņš māk runāt ar spēlētājiem, kā redz spēlētāja lomu komandā. Kādam sākot nedaudz dzist, viņu ir jāmāk iekvēlināt. Jāprot pateikt tādā formā, ka spēlētājs ir gatavs sēdēt uz soliņa, bet jebkurā brīdī alkst atgriezties laukumā. Nav jau arī spēlētāji no krātiņa izlaisti dzīvnieki, kuri neapzinās reālo situāciju. Tā jau nav, ka viens grib mest, otrs, trešais… Viņi prot pielāgoties un tāpēc jau arī ir profesionāļi.

Esmu dzirdējis pieņēmumu, ka Kristaps Porziņģis savu pēdējo spēli Latvijas basketbola izlasē varētu būt jau aizvadījis. Tik ievērojama līguma apdrošināšanas izdevumu segšanai LBS varētu nepietikt līdzekļu?

Tas ir tikai viens viedoklis. Mans viedoklis: tas tā nav. Līguma summas visiem ir publiski pieejamas, tāpēc katrs pats var izrēķināt iespējamās apdrošināšanas izmaksas. Porziņģis gan nav vienīgais precedents ar tik lielu līgumu, lai gan šobrīd Eiropā viņam šai ziņā līdzvērtīga nebūs. Šis jautājums patlaban nav darba kārtībā. Ir sāpīgākas tēmas, kuras jārisina.

Prioritāte ir izlases trenera sameklēšana?

Valstsvienības kontekstā, bez šaubām, svarīgākais ir izvēlēties treneri. Ļoti daudz cilvēku gan ofisā, gan ārpus tā darbojas trenera jautājuma risināšanā.

Pastāv uzskats, ka Latvijā, ņemot vērā ekonomisko situāciju, sporta spēlēs nav iespējams profesionāli labā līmenī noorganizēt vietējo čempionātu. Šķiet, Latvijas basketbolā pirms gadiem desmit spēlētāji uz Eiropas fona saņēma konkurētspējīgas algas?

Ar ko mēs salīdzinām? Uz Eirolīgas fona – nē, uz Eirokausu – arī ne. Tāpat mēs nevaram salīdzināt ar Krievijas, Itālijas, Spānijas, Turcijas un Grieķijas nacionālajiem čempionātiem. Ar Vāciju – jā, varam, ņemot vērā tā laika spēlētāju atalgojumu vadošajos klubos. Nav mums tomēr nacionālais čempionāts bijis tik spēcīgs ne tikai finansiālajā ziņā, bet arī pēc meistarības līmeņa. Tam ir viens iemesls – mēs esam ļoti maza valsts. Beļģijā ir pavisam cits dzīves līmenis, bet arī tur vietējais čempionāts nav un nekad nebūs augsta līmeņa, jo tirgus ir mazs un nav interesants potenciālajiem naudas devējiem.

Mēs varam skatīties Lietuvas virzienā, jo viņiem vietējais čempionāts kotējas augstu. Lietuvā klubiem nav ļoti lielu finansiālo iespēju, bet viņiem situācija ir daudzreiz labāka nekā Latvijā. Protams, jāņem vērā, kas Lietuvā ir basketbols. Mums ir jākonkurē ar hokeju, futbolu, volejbolu, florbolu un vēl citiem sporta veidiem. Lietuvā ir basketbols, un pēc tam pārējie sporta veidi konkurē savā starpā.

Pēdējā laikā jaunatnes un tautas sporta aktivitātes tiek virzītas priekšplānā. Latvijā var iztikt bez profesionālā sporta?

No daudz kā var atteikties. Tagad mēs redzam, ka var būt dzīve bez teātra un bez koncertiem. Dzīvi jau mēs visi esam. Ja man jautā, vai man vajag teātri, koncertu un reizēm restorānu, tad es atbildu, ka man to visu ļoti gribas. Es ļoti vēlos aiziet uz Arēnu Rīga skatīties Latvijas basketbola izlases spēli pie pilnām tribīnēm vai uz Prāta vētras un Instrumentu koncertu, vai uz Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra izrādēm. Man tā visa ļoti pietrūkst.

Mūsdienās ar sporta palīdzību valstis cenšas apliecināt savu pārākumu. Pat vietējā mērogā pilsēta vai ciems grib parādīt, ka ir stiprāki par kaimiņiem. Manuprāt, labāk, lai tas notiek sporta laukumā tiesnešu uzraudzībā, nevis kā pirms gadsimtiem – ar zobenu palīdzību.

Sports savā ziņā ir karamāksla. Pirmsākumi jau meklējami gladiatoru cīņās. Gadu gaitā viss ir mainījies un attīstījies, un tagad to varam saukt par atļauto agresiju. Tā ir vajadzīga. Es šobrīd neaizstāvu profesionālo sportu un negribu noniecināt tautas sportu. Tagad mēs visi lepojamies ar Kristapu Porziņģi, Dāvi un Dairi Bertāniem, Jāni Timmu un vēl citiem, bet, ja atstāsim tikai tautas sportu, nebūs jau kam sekot līdzi. Visu cieņu Rimantam Liepiņam par Stirnu buka sacensību seriāla sarīkošanu. To visu vajag, bet arī bez profesionālā sporta nevar.

Es neesmu NBA fans, toties mans dēls katru rītu man stāsta, kā aiz okeāna Janis Adetokunbo un vēl viens otrs ir nospēlējis. Es izsekoju līdzi mūsējo gaitām, bet viņam NBA lietotne kalpo jau kā dzinulis iet uz treniņiem. Tad es saku, kas ir jādara, lai kļūtu kā viņi, un dēls vakarā uz skrejceliņa noskrien vairākus kilometrus. Ja viņam nebūtu paraugu, kuriem līdzināties, nezinu, vai viņš to visu darītu.

NBA ir augstākais līmenis, bet vai elkus nevajag arī Latvijas klubu līmenī?

Viens piemērs. Kad vēl spēlēju, aizbraucu uz Ogri. Zālē bija daudz jauno basketbolistu BK Ogre krekliņos. Viņi nāca uz spēlēm, lai fanotu par Rinaldu Sirsniņu vai par Kristapu Dārgo. Un darīja to patiešām no sirds. Es sapratu, ka BK Ogre viņiem ir komanda, uz kuru tiekties.

Janičenoka un Gata Jahoviča izveidotajā Dominus basketbola personības izaugsmes skolā viens no atslēgas vārdiem ir kultūra. Tam par iemeslu ir arī paša redzētais basketbola trakulīgajā periodā, kad groza bumbas spēlētāji izgaismojās arī ne tajā labākajā veidā?

Kad es rakstīju vārdu "kultūra", es nedomāju par trakulīgajiem laikiem. Var jau būt, ka tas bija zemapziņas sauciens. Apmeklējot Jaunatnes basketbola līgas spēles, es esmu saskatījis mīnusus. Piemēram, uz soliņa sēž puikas, un redzu, ka viņi nedzīvo līdzi notikumiem laukumā. Uz maiņu nāk Jānis, un Pēteris viņam neiedod pat "pieci" sveicienu. Manā laikā kaut kas tāds vispār nebija iedomājams! Mēs bijām gatavi lēkt laukumā un cīnīties.

Tā laika paaudze arī palikusi atmiņā ar uzdzīvi un vairākiem skandāliem. Laikam ir jābūt stingram raksturam, lai komandā nepieslietos trakulīgajam atzaram?

Man grūti spriest, jo jau 19 gadu vecumā aizbraucu spēlēt uz ārzemēm. Profesionālā klubā es īsti neesmu saskāries ar lietām, kas iziet ārpus normas rāmjiem. Es spēlēju Rīgas Skonto, bet neatminos kaut ko tādu. Manuprāt, daudz kas ir pārspīlēts. Kā bija savulaik un ir tagad – nav atšķirības. Man arī nav saprotams, kāpēc profesionālā klubā basketbolists ar treneri pēc spēles nevarētu iedzert glāzi sarkanvīna. Tas ir slikti? No medicīniskā viedokļa tajā brīdī organismā notiek labas lietas. Spānijas un Itālijas klubos pēc uzvarētas spēles spēlētāji ar treneri aiziet uz restorānu, un viņi nedzer gāzētu ūdeni, bet gan pie steika pasūta vienu vai divas glāzes vīna. Profesionālais sportists jau nav robots, kuram eksistē tikai treniņš un mājas. Kāpēc lai viņš nevarētu aiziet uz naktsklubu vai bāru? Savā spēlētāja karjerā es nekad neesmu saskāries ar kaut kādiem mistiskiem soda mēriem. Spēlējot Itālijā, varēju aiziet uz bāru un izdzert kausu alus. Ja es pēc tam esmu treniņā, tad viss ir kārtībā.

Karjeru beigušie sportisti atzīst, ka sportošanas laiks bijis labākais viņu dzīvē. Spēlēšana sagādāja gandarījumu, turklāt bijis daudz brīvā laika. Pēc karjeras beigām darbadiena jau ilgst astoņas stundas un nav viegli visu pagūt izdarīt…

Pilnībā piekrītu. Man smiekli nāk, kad dzirdu sportistus sakām, cik viņi ir pašdisciplinēti. Tā ir mākslīga disciplīna, ko iedevis cits cilvēks. To uzspiež treneris un komandas vadība. Tā ir pastaiga mežā ar karti rokās. Ja nebūtu kartes, viņš sen jau būtu apmaldījies. Es ar’ uzskatāmi saskāros ar šo problēmu. Man pašdisciplīna sākās pēc basketbolista karjeras beigām. Īstenībā tas ir grūtākais – nevis pēc sportošanas beigām atrast savu vietu dzīvē. Agri vai vēlu, bet gan jau atradīsi, ko darīt, turpretī sava laika plānošana, lai beigās izbrīvētu laiku arī saviem hobijiem… Viennozīmīgi piekrītu teiktajam, ka pēc karjeras beigām režīms kļūst daudz saspringtāks.

Tavas ģimenes rūpals ir zemeņu audzēšana Ventspils pusē, Vārvē. Iztikai gan jau ar to pietiktu, tāpēc, šķiet, Latvijas Basketbola savienībā strādā, aicinājuma vadīts. Vai tā ir?

Vienmēr esmu teicis, ka vismaz daļēji es gribu palikt basketbolā. Mani tas interesē un arī interesēs nākotnē. Protams, par darbu LBS es saņemu algu, bet nekad neesmu par algu kaulējies. Es parakstījos uz nosacījumiem, kādus man piedāvāja. Šī ir platforma, uz kuras es iemācos daudz ko jaunu un ieraugu basketbolu no pavisam citas puses. Kontaktējos ar pavisam citiem cilvēkiem, arī ar jau iepriekš zināmiem, bet tagad viņi uz mani pavisam savādāk skatās. Tā ir interesanta pieredze. Darbs man patīk. Katrā ziņā es vēlos izdarīt kaut ko paliekošu.

Top komentāri

oto
o
Tukšs raksts, tas nerisina tās problēmas, kas tur ir sakrājušās. Kāpēc amatpersonas runā, runā, runā un sanāk tik daudz pa tukšo?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Gaismai pretī(1)

Beidzot. Beidzot tie Jāņi, tās Līgas, tie svētki pienākuši! Nedēļu pirms saulgriežiem jau pavisam droši var dzīvot to noskaņās, ne par ko citu īpaši nedomāt, un šī gada daudzās brīvdienas svētku ne...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata