Džomolungma – tā šo 8848 metrus augsto kalnu dēvē tibetieši, savukārt nepālieši to sauc par Sagarmāthu, raksta History.com. XIX gadsimtā Himalaju reģions bija neapšaubāma britu ietekmes sfēra. 1852. gadā sers Džordžs Everests pabeidza Lielo Indijas uzmērīšanu, kas bija sākta jau 1831. gadā, bet pēc četriem gadiem Endrū Vo, pamatojoties uz paša savāktajiem datiem, aprēķināja visu šī reģiona varenāko kalnu augstumus. Tika secināts, ka visaugstākā ir virsotne, ko briti līdz tam bija dēvējuši vienkārši par Piecpadsmito (Peak 15). 1865. gadā šīs aplēses apstiprināja Britu karaliskā ģeogrāfijas biedrība, kas nolēma nosaukt reģiona (un nebija šaubu, ka arī visas pasaules, jo Himalaji ir augstākais mūsu planētas kalnu masīvs) augstāko virsotni sera Everesta vārdā.
Jau tolaik atsevišķi pārdrošnieki sapņoja par to, ka kādreiz varētu šajā kalnā uzkāpt, taču ilgu laiku tas palika tikai runu līmenī. Apritēja vēl gandrīz simt gadu, līdz 1953. gada 29. maijā Hilarijs un Norgajs varēja uz visu Zemi nolūkoties no augšas.
BRITU DEVĪTĀ EKSPEDĪCIJA
Pulkveža Džona Hanta vadītā ekspedīcija bija jau devītais britu mēģinājums sasniegt Everesta virsotni, raksta National Geographic. Pirmais mēģinājums 1921. gadā vairāk vērtējams kā situācijas izlūkošana, taču nākamajos jau tika izvirzīts konkrēts mērķis – sasniegt virsotni.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26. maija - 1. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!