Kuldīga ir ar senu vēsturi – pirmo reizi tā rakstiskajos avotos minēta 1242. gadā, kas tiek uzskatīts par pilsētas dibināšanas gadu. Tā var lepoties ar Hanzas savienības pilsētas statusu, un 1378. gadā tai piešķirtas arī Rīgas pilsētas tiesības. Īpašu uzplaukumu Kuldīga piedzīvoja XVII– XVIII gadsimtā, kad tā kļuva par vienu no Kurzemes hercoga rezidencēm un pat galvaspilsētu, ko tolaik dēvēja par Goldingenu. Tai ir izdevies saglabāt tā laika pilsētas plānojumu un lielā mērā arī apbūvi.
Atzīstot to visu un novērtējot Kuldīgas vecpilsētas unikālo vērtību arī pasaules mērogā, tā kopš 2023. gada 17. septembra ir iekļauta Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) pasaules mantojuma sarakstā. Ceļš uz šo statusu ilga vairāk nekā 20 gadu, un tas nebūt nenozīmē tikai skaistu nosaukumu, bet kalpo arī kā magnēts tūrismam, investīciju un projektu piesaistei.
LIELĀKS VĒRTĪBU KOPUMS
Vēsturiskās kartes ir liecība tam, ka Kuldīgas vecpilsētai lielā mērā izdevies līdz mūsdienām saglabāt Kurzemes hercogistes galvaspilsētas apbūvi un ielu tīklu. To rāda arī 1797. gadā detalizēti izstrādāts pilsētas plāns. Pieliekot tam blakus jaunāko laiku kartes, var redzēt, ka 80% apbūves ir patiešām dzīva arī šobrīd – proti, tādas ir ap 400 koka un ap 300 mūra ēkām, rādot dokumentus, skaidro Kuldīgas novada būvvaldes vecpilsētas pārvaldības speciāliste Sintija Vītoliņa.
Un tie nav tikai sausi skaitļi – lai iekļūtu UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, bija jāpierāda katra vēsturiskās apbūves atribūta autentiskums. Starptautiskie eksperti atzina, ka Kuldīga nav tikai hercogistes laika liecība, bet tai ir lielāks vērtību kopums, kas iesniedzas līdz pat XX gadsimta sākumam. Tas nozīmē, ka visa šā perioda apbūve tiek saglabāta, atjaunota un restaurēta ar tiem pašiem materiāliem, amatniecības tradīcijām un tādā pašā mērogā, kādā tie bijuši iepriekš. Par laimi, pat padomju laikā, kad šāds mantojums nešķita liela vērtība, arhitektiem ar nelielām viltībām izdevies pilsētas veidolu nesabojāt. Pluss bija arī tas, ka šeit tāpat kā Ventspilī un Rundāles pilī atradās restaurācijas birojs, uzsver Vītoliņa.
Sākotnēji pilsētas vērtības tika sargātas neapzināti, bet vēlāk jau apzināti tika iets uz to, ka Kuldīga būs vēsturiska pilsēta, kas vērsta uz tūrismu. Pirms divdesmit gadiem tika izvirzīts ambiciozs mērķis – iekļūt UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, iestrādājot visas Kuldīgas vērtības plānošanas dokumentos, tostarp attīstības un investīciju plānos. Tas nozīmē, ka pašvaldība kultūrvēsturiskajam mantojumam apzināti piešķir un piesaista finansējumu, kā arī popularizē tā vērtību.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 15. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!