Upes no jūras nemēdz plūst atpakaļ pie savām iztekām. Dzīvība, pārvarot pretstraumes un šķēršļus, atgriežas mājās. No lielā bezjūtu okeāna nākuši, pa sīkām pirmsjūras tērcītēm mēs saplūstam kopā vienā upē. Savā, visdārgākajā un vissaprotamākajā, upē. 1989. gada 23. augustā ļaudis Baltijas valstīs, no Lietuvas līdz pat Igaunijai, sadodoties rokās, izveidoja dzīvu enerģijas straumi – Baltijas ceļu, kas deva apņēmību mums visiem no tuvuma un tāluma, no izkliedētas jūras deltas, atgriezties savas piederības dziļajā upē – mājās. Šādi komponists Andris Dzenītis raksta par savu jauno skaņdarbu Delta Returning, kura pirmatskaņojums gaidāms Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un pūšaminstrumentu kvinteta Carion koncertā 24. augusta vakarā Latgales vēstniecībā Gors, kurā iemājojusi LNSO vasarnīca. Šis ir komponista veltījums tautas akcijas Baltijas ceļš trīsdesmitgadei.
Cik vecs toreiz biji un kur atradies 1989. gada 23. augustā, kad visi sadevās rokās Baltijas ceļā? Kā atmiņā palicis pats notikums un emocionālās sajūtas, sarunas mājās un vienaudžu lokā?
1989. gada 23. augustā Baltijas ceļā es nepiedalījos. Nezinu, kāpēc. Man tādu atmiņu nav. Tas jau bija laiks, kad programmu Laiks bija nomainījusi man kā bērnam ne mazāk intriģējošā programma Labvakar, kuru, lai arī vēlā stundā, man ļāva skatīties. Atceros saviļņojošas emocijas, ekrānā vērojot no helikoptera filmēto cilvēku ķēdi. Iepriekš atceros rokoperu Lāčplēsis Sporta manēžā, kad sajūsminājos par pirmoreiz dzīvā izpildījumā dzirdēto rokmūziku un dziļajiem basiem no lielajām tumbām, kas toreiz man likās svarīgāk par tā visa saturu. Un tomēr... Es esmu dzimis 1978. gadā. Toreiz man bija tikai 11 gadu. Gribētos teikt, ka es vēl biju bērns, izpratne par to, kas notiek, patiesībā nāca daudz, daudz vēlāk. Un kā atvilnis nāk vēl joprojām. Pat augusta pučs man kā bērnam likās kā aizraujoša "kariņu" spēle, daudz baisāk bija vērot apšaudes Bastejkalnā un Viļņā, tomēr jutos pasargāts. Mamma devās uz barikādēm, un es viņu ik pa laikam apciemoju pie ugunskura, tomēr toreiz es to nespēju uztvert nekā citādi kā interesantu tusiņu. Briesmas likās tālu.
Kā atminies savu bērnību? Mājās runāja arī par aizliegtajām tēmām?
Bērnību vadīju diezgan lielā vienpatībā – Dzegužkalna daudzdzīvokļu mājas pagalmā man latviski runājošu draugu nebija, mamma bija darbā netālajā laku un krāsu rūpnīcā, māsa – skolā. Pa die- nām ar mani darbojās vecmamma, kura nodzīvoja sirmu mūžu, arī man daudz ko iemācīja: zīmēšanu, šo to no vācu valodas, lasīt prieku, disciplīnu. Man nekad nebija garlaicīgi – daudz lasīju, pētīju krāsainus fotoalbumus, enciklopēdijas, vienmēr kaut ko meistaroju, skrūvēju, zāģēju, fantazēju, zīmēju –, interešu loks man ļoti ilgi saglabājās ārkārtīgi plašs, un maz bija tādu jomu, kuras mani neinteresētu un kuras es nevēlētos izmēģināt. Taču neatceros, ka bērnībā un agrīnos skolas gados mājās kādreiz tiktu runāts par patriotiskām tēmām.
Es nāku no ģimenes, kurai lielā mērā bija paveicies – vistuvākie cilvēki nav bijuši ne izsūtīti, ne padomju režīma nopietni mocīti. Arī ne mana tante no tēva puses Zelma Dzenīte, kura bija ievērojama baptistu dzejniece, ne vectēvs, kurš bija aktīvs draudzē. Mans tēvs savulaik mūsu Imantas vasarnīcas sausajā tualetē esot iekārtojis "altāri" – sarkani krāsotu plauktiņu, uz kura rindojās Ļeņina kopotie raksti, bet pie durvīm – milzīgs Brežņeva portrets. Kas zin’, kā būtu, ja ciemos būtu atnācis kāds "neīstais" cilvēks. Tēvs ar māsu laiku pa laikam bija runājis par brīvvalsti, abi skatījušies Ulmaņlaika sasniegumu grāmatu Latvija 20 gados, un māsa varējusi nosaukt visus pirmās brīvvalsts prezidentus. Taču tēvs mira, man mazam esot. Ar mammu par šīm tēmām nerunāju. Vismaz es ko tādu neatceros, bet varbūt mani tas vienkārši neinteresēja. Ejot skolā, biju pārliecināts, ka Padomju Latvija ir pastāvējusi mūžam. Iespējams, tā laika realitāte man likās tik pašsaprotama, ka jebkāda bijusi vai iespējama cita valsts iekārta man nešķita reāla, drīzāk – tādas pašas pasakas, kādas tika lasītas priekšā vakarā. Varbūt tās vēl joprojām bija bailes par to mājās runāt skaļi? Nezinu. Lai gan – Ziemassvētki un līgosvētki mūsu ģimenē vienmēr tika svinēti atklāti un neslēpjoties aiz bieziem aizkariem.
Man bija biezs padomju ģeogrāfijas atlants, kuru sīki, smalki mēdzu pētīt, atšķirot socvalstis no kapitālistiskajām. Varbūt arī ar dažādām sekmēm centos būt pārāk priekšzīmīgs un sakāpināti disciplinēts skolnieks. Pamatskolu beidzu paraugskolā – Rīgas 3.vidusskolā –, un disciplīna un uzvedība šeit bija ļoti augstā vērtē. Iknedēļas "līnijas" ar kārtīgo slavināšanu un nekārtīgo kaunināšanu un maršēšanu gaiteņos, dežūras starpbrīžos miera stājā, garas, sarkanas, kaligrāfiskas piezīmes par vismazākajiem pārkāpumiem, blakus esošā Strēlnieku muzeja regulārie apmeklējumi, valstsvīru bēru obligātie TV seansi skolas zālē, koris septiņos no rīta ar "mīļotais Ļeņins soļo mums līdz". Atminos, kā pirms stāšanās oktobrēnos skolo- tāja, kratot kastīti ar tumšsārtajām nozīmītēm ar mazo, baltu Iļjiču centrā, teica, ka "šīs nozīmītes runā".
Es to uztvēru burtiski un gribēju sev tādu. Kad Rīgā viesojās Mihails Gorbačovs, saspieduši vaigus pie skolas gala klases loga, kaut uz brīdi varējām sazīmēt viņa pliko galvvidu Strēlnieku laukumā.
Un tad notika kas dīvains. 1986. gadā mans vislabākais draugs un klasesbiedrs man teica: "Klau, no Brīvības pieminekļa ļaudis nes sarkanbaltsarkano karogu." Man nebija ne mazākās sajēgas, kas tas par karogu. "Notiks lielas lietas," viņš teica. Un toreiz man drīzāk bija bail, nekā bija skaidrs, kas notiek. Pēc civilās mācības nodarbībām, kurās mums stāstīja un rādīja uzskates līdzekļus par neizbēgamo atomkaru ar kapitālistiem, uz brīdi pat pavīdēja doma, ka tas varētu būt kas tāds – kādu nepatīkamu nemieru vai pat kara sākums. Pāris gadu vēlāk pēc mana klasesbiedra aktiera Vara Piņķa iniciatīvas skolā ieradāmies bez pionieru kaklautiem, prievītēs. Bija skandāls. Klases audzinātāja mums lūdzās, lai tak sienam tos atpakaļ un iedomājamies to balto svītru vidū, nevajag nekādas nepatikšanas. Vakarā bija ārkārtas vecāku sapulce, un man bija nopietnas pārrunas ar mammu. Taču bija jau skaidrs, ka šī straume nav atpakaļ griežama un, rotājoties ar prievīti un auseklīti, iekšā jau bija radusies spītība un drosme būt kā jauna lieciniekam un līdzdalībniekam – pat ja es īsti vēl līdz galam nezināju, kas tas ir.
Viss notika pakāpeniski.
Jā. Es vienmēr esmu bijis izteikti emocionāls cilvēks. Ļoti labi atceros sajūtu, kā divu gadu vecumā raudāju no visas sirds, kad skumjas dziesmas pavadī- jumā gaisā pacēlās olimpiskais lācītis Maskavas olimpiādes noslēgumā. Atceros arī, kā ar asarām acīs dziedāju Padomju Latvijas himnu un kā ar tikpat daudz asarām pavadīju Baumaņu Kārļa himnu pēdējos 1989. gada Padomju skolēnu dziesmu svētkos. Es dzīvoju dīvainā laikā. Dīvainos apstākļos. Un tikai pakāpeniski uzzināju, apjautu, cik viss patiesībā ir bijis drausmīgi. Neesmu zinājis un interesējies, cik daudz šausmu bijušas iepriekšējās desmitgadēs, kādas zvērības pastrādājuši arī tie ordeņainie večuki, kuri nāca mums uz skolu stāstīt par saviem kara varoņdarbiem, cik daudz ir cietusi latviešu tauta, ka patiesībā esam liekti līdz pašai zemei un cik mums ir grūti celties. Jā, ļoti grūti. Un, es domāju, tāpēc celties vēl joprojām ir grūti. Man pat bail domāt, bet šķiet, ka, lai pilnībā pārvarētu visus šos melu, neīstuma, viltus priekšzīmības – aiz kuras patiesībā slēpjas noziedzība – kompleksus, vai nebūs vajadzīgs tikpat gadu, cik pagāja zem šausmu spiediena. Nesen uz mani – tāpat kā uz daudziem – lielu iespaidu atstāja seriāls Černobiļa. Apzināti skatījos to krievu valodā, lai pastiprinātu realitātes izjūtu. Noskrēja riebuma skudras – liekas, ka tiešām atgriezos bērnībā, kad ik vakarus skatījāmies Maskavas ziņu programmu Laiks ar sastingušo diktora balsi un visam ticējām. Droši vien arī es, tāpat kā daudzi, pēckatastrofas rītā spēlējos ārā, nenojaušot par gaisā tvanošajām šausmām, kas, daudzuprāt, vēl joprojām turpina nogalināt arī pavisam jaunus cilvēkus mūsu vidū.
Pārmaiņas izjutām ļoti pakāpeniski. Kļuvām juridiski un faktiski brīvi, bet tikumi, ieradumi, apkārtnes izskats kādu laiku taču vēl saglabājās tādi paši. Jā, radās anarhija ar komisijas veikaliem, reketu, dārgām ārzemju lietām un kafejnīcām, Pingvīna saldējumu, komercfirmu Auseklītis, un tas viss brīžam man kā bērnam likās vienlīdz baisi un vienlīdz aizraujoši.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 23. -29. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Krišjānis Silavnieks