Dzīvesprieks – tā ir enerģija, ko vari radīt pats. Man šķiet, ka mūzikai vajag cilvēku aizraut, iepriecināt. Tas ir mans piegājiens mākslā – radīt prieku, par paša radīto mūziku saka pianists un komponists Kristaps Vanadziņš.
Visu mīlētāju dienā, kad amerikāņi nosūta miljardiem pastkartīšu, itāļi viens otram dāvā saldumus, japāņi sacenšas par skaļāko atzīšanos mīlestībā, bet francūži iecerētajiem velta mīlestības vēstules, Liepājas koncertzāle aicina saviem mīļotajiem dāvāt dārgāko – kopā pavadītu laiku jeb, konkrēti, stundu un piecpadsmit minūšu. 14. februāra vakarā pulksten 18 tiešraidē no koncertzāles Lielais dzintars izskanēs romantisks džeza mūzikas koncerts, kurā Kristapa Vanadziņa trio atskaņos programmu no gaidāmā albuma Mīlestības dārzs ir aizaudzis.
Kristaps Vanadziņš ir viens no spožākajiem Latvijas mūsdienu džeza pianistiem, kurš mūzikas apritē atgriezis arī džeza trio sastāvus. Vanadziņa džeza ansambļu repertuārā vienmēr saplūst vairāki žanri, un viņa kompozīcijās saklausāmi neparasti harmoniski risinājumi un radošas idejas.
Kristapa Vanadziņa trio sastāvā muzicē spilgti Latvijas džeza mākslinieki – sitaminstrumentālists Rūdolfs Dankfelds un kontrabasists Jānis Rubiks. Viņu trīs fundamentālie mākslas filozofijas stūrakmeņi ir saspēle, kompozīcija un radīšana, kas kalpo par pamatu ansambļa individualitātei un kopējai idejai. Trio izceļas ar dzidru un niansētu skaņu, kas mijas ar tradicionālajiem saspēles paņēmieniem (swing, afro-influence) un Jaunās pasaules vēsmām (rubato, akadēmiskā un skandināvu mūzika). Mūziku atsvaidzina gan kreolu, gan Āfrikas un vudū ietekme. Iedvesmas avots ir arī Eiropas impresionisms, skandināvu un latviešu tradicionālā mūzika.
Trio jaunās programmas The Love Garden Has Overgrown jeb Mīlestības dārzs ir aizaudzis vēstījums ir par dzīves lielajiem un maģiskajiem notikumiem – mīlestību, Visuma likumiem un Dieva mīlestību pāri visam. Tie ir Kristapa Vanadziņa oriģināldarbi, kas tapuši vairāku gadu gaitā. Jau šopavasar nāks klajā arī šīs programmas vinila plate neatkarīgās džeza un improvizētās mūzikas izdevniecības Jersika Records paspārnē.
Kāpēc mīlestības dārzs ir aizaudzis?
Kad mīlestība ir beigusies, tas dārzs ir aizaudzis, un albuma vāciņš (arī afiša) ar skaistajām rozēm ir pretmets aizaugušajam dārzam. Te redzams, kā tam ir jāizskatās un uz ko ir jāiet. Albumam ir daudzas dimensijas. Tāpat kā ar labām grāmatām vai kino, nav vienmēr jāzina stāsts konkrētās detaļās. Tu vari caur savu prizmu aizdomāties un saprast. Sākums varbūt ir ar skumjāku noti, bet ir cerība, turpinājums. Tieši tāpēc ir pretmets: skaistums uz vāka un turpat redzamais albuma nosaukums. Tas nav pesimistisks. Šī ir cerība arī visam šim pārbaudījumu laikam, kuru tagad piedzīvojam.
Koncerts notiktu arī neatkarīgi no Valentīna dienas?
Vispirms gribu pateikt par tiešsaistes koncertiem. Man liekas, ka publika tos pārāk maz novērtē. Tā notiek tāpēc, ka tie ir tehniski sarežģīti. Ir jāsaprot, ka, lai izveidotu veiksmīgu tiešsaistes koncertu, ir vajadzīga laba filmēšanas komanda, audiokomanda, režisors un tā tālāk. Bieži vien tiešsaistes koncerti ir veidoti tikai ar divām kamerām, kaut kāda sagraizīta montāža. Šiem koncertiem pietrūkst kaut kā īpaša. Šajā reizē esam izdomājuši nevis paņemt klasisku koncerta skatuves iekārtojumu, kas ir paredzēts klausītājiem, kuri atrodas zālē, bet strādājam tieši skatītājiem, kuri koncertu skatīsies planšetēs vai televizoros. Tur mainās visi paņēmieni, kā to atainot. Esam atteikušies no kopplāna, kāds parasti ir dzīvajos koncertos, kuros skatītāji redz viengabalainu skatuves iekārtojumu. Mēs vairāk tendējamies uz tuvplāniem. Nav noslēpums, ka tiešsaistes koncertos 80 procentu ir tuvplāni un 20 vai mazāk procentu ir mazi, mazi kopplāni. Gaidāmā koncerta tehnoloģiskā pieeja un scenogrāfija ir domāta speciāli tiešsaistei, kas tiek veidota kopā ar Lielā dzintara skaņu un gaismu māksliniekiem. Šī scenogrāfija ir mana iecere, mana ideja, kādu es to gribēju redzēt. Es uzskatu, ka tā ir diezgan mūsdienīga un multimediāla. Tur būs fotogrāfijas, noskaņas un visādas ģeometrijas. Tās nelielās idejiņas ir ņemtas no pagājušā gada Ņujorkas biennāles, kur arī māksla saplūst ar mūsdienām. Piemēram, vecā džeza māksla saplūst pat ar skeitbordu. Ir mūzika, pamats, stāsti un vizuālais noformējums, kas rada noskaņu. Protams, mūsdienu cilvēkam melns aizkars fonā, mūziķiem aizmugurē, ir nedaudz par maz, par īsu. Esam pieradināti redzēt daudz un koši. Tas ir iemesls, kāpēc mēs to tā veidojam. Šķiet, nekas tāds pirms tam šeit nav īsti bijis ne Liepājā, ne Latvijā. Katrā gadījumā es šādas idejas šeit vēl neesmu redzējis.
Janvārī tieši Liepājas Lielajā dzintarā bija lieliski vizualizēts Latvijas Radio kora pareizticīgās mūzikas koncerts.
Jā, es arī to redzēju. Tas ir piemērs, kā strādāt, un mēs spersim vēl kādu solīti tālāk. Tas būs jāredz. Es tikai ieskicēju noskaņu fotogrāfijas, kas man un, manuprāt, arī visiem citiem radīs noskaņu. Šajās fotogrāfijās ir iekodēts manas mūzikas vēstījums, stāsts. Tās ir ļoti kvalitatīvas fotogrāfijas, un mēs tās kombinēsim noskaņu virtenēs.
Jūsu teiktajā zīmīgi pavīd vārdiņš – "stāsti". Tie ir jūsu paša dzīves stāsti jeb brīvas mākslinieciskās fantāzijas augļi?
Katra kompozīcija, kuru es uzrakstu, ir kaut kāds stāsts. Es pieturos pie tā, ko teicis Ernests Hemingvejs: pats labākais romāns sākas no spēcīga stāsta. No īsta stāsta, kurš nav izdomāts, nav izfantazēts. Tie visi būs mani stāsti, izņemot divas kaverversijas, kuras es drīzāk sauktu par mūsu transformāciju. Viena, Land of Hope and Glory (Cerību un godības zeme), ir britu komponista Edvarda Elgāra pirmā militārā marša vidusdaļa, kuru esam pārveidojuši džeza trio formātā un gada nogalē izdevuši kā singlu – priekšvēstnesi mūsu pavasarī gaidāmajam vinila plates ierakstam. Melodijas kādreiz atnāk pašas – ne sauktas, ne aicinātas, un tieši tā šoreiz notika ar šo bezgala skaisto Elgāra melodiju. Cerību un godības zeme – atbilstošāks nosaukums šim laikam patiesībā nav iespējams. Tur ir iekļauts šis kods – zemes mūžīgās cerības un slavinājums Dievam. Cerība uz normālu un jau pārkārtotu pasauli bez tukšiem notikumiem un bez tukšvārdības, bet ar sirdi vadot prātu pretī gadsimtiem. Koncertos jokoju, ka nākamā kompozīcija būs militārais maršs, un vēroju cilvēku reakciju.
Un kā viņi reaģē?
Visi parasti smejas, jo nevar iedomāties lirisku džeza trio spēlējam maršu tradicionālajā izpratnē – ar taurēm un šķīvjiem. Taču šī ir Cerību un godības zeme tādā izpratnē, ka viss ir apstājies un vērtības ir iesaldētas, ir tikai plikas cerības par laikiem, kad atkal varēs kūsāt māksla un cilvēki būs brīvi!
Līdztekus maniem paša stāstiem vēl mēs spēlēsim arī vienu Džona Koltreina skaņdarbu – lēno, impresionistisko balādi After the Rain (Pēc lietus). Pēc lietus jeb pēc lieliem dzīves pārbaudījumiem atkal seko ticēšana, iemīlēšanās un jauna elpa it visam dabā. Viss pārējais ir mana mūzika.
Ko vēlaties pastāstīt savā mūzikā?
Tie ir dažādi stāsti. Tēmas ir visādas. Gan kosmosa, gan, protams, mīlestības tēma, kam veltīts arī programmas un gaidāmās vinila plates titulskaņdarbs The Love Garden Has Overgrown. Manos stāstos ir diezgan raiba eklektika: no mīlestības līdz kosmosam, ģimenes pusdienām un skandālam itāļu mafijas stilā un atpakaļ.
Šis viss no paša pieredzes? Itāļu mafijas ģimenē droši vien neesat ciemojies un kosmosā ne tik.
Pagaidām! (Smejas.)
Astronomija, zvaigžņotā debess ir jūsu pastāvīgo interešu lokā?
Man vienmēr patīk kaut ko uzzināt un apskatīties, ja vien rodas iespēja.
Esat pabijis arī kādā observatorijā un vērojis debesis teleskopā?
Esmu. Latvijā tagad ir diezgan daudz iespēju, arī privāti. Tas ir viens no maniem iedvesmas avotiem. Tas, ko tur redz, ļoti iespaido. Tas ir kaut kas ļoti radošs. Kosmosa tēmai esmu veltījis skaņdarbu Enceladus. Tas ir Saturna mēness zinātniskais nosaukums. Zemei ir tikai viens pavadonis, Mēness, bet Saturnam to ir vairāk nekā trīsdesmit. Enceladus (Encelads) kuru 1789. gadā atklāja britu astronoms Viljams Heršels, ir Saturna sestais lielākais mēness, ap 500 kilometriem diametrā. Visuma kontekstā tā ir maza kosmiska vienībiņa, bet ar to ir saistīts īpašs stāsts.
Kas ir tas īpašais šajā stāstā?
Skaņdarbam mani iedvesmoja kosmiskās zondes ceļš uz Saturnu, pa ceļam sastopot un atklājot brīnumainas lietas un parādības, piemēram, mēnesi, kas apspīd Saturnu un kam zem ledus kārtas konstatē okeānu un milzu strūklaku dienvidu puslodē.
Kā lai to uzzina klausītājs, ņemot vērā, ka instrumentālā mūzika ir vispārīga sajūtu māksla?
Liepājas koncertzāles Lielais dzintars koncertsēriju, kurā spēlēsim, sauc Personīgi. Katru skaņdarbu es pats pieteikšu un arī stāstīšu par to, kā tas ir radies. Es skatījos filmu par ekspedīciju uz Saturnu. Tās laikā veiktajās fotogrāfijās redzams, ka no Encelada dienvidu pola izšļācas ūdens strūklakas veidā. Zinātnieki sākumā nevarēja saprast, kas tas ir. Pastāv teorija, ka tas varētu būt karsts ūdens. Iespējams, zem ledus ir okeāns un tā ūdens ik pa laikam izšļācas kosmosā. Tā kā tas ir karsts ūdens, iespējams, tur ir kaut kādas pavisam vienkāršas dzīvības formas. Tas īsti nav pierādīts, jo tas ir supertālu, bet man šī ideja patika. Tā arī piedzima mana kompozīcija. Tas ir stāsts, kā iedvesma rodas no vienkāršām lietām. Šoreiz no filmas. Mūzika radās uzreiz, visa kompozīcija vienā elpas vilcienā.
Esat arī domājis par to, ka kaut kur Visuma bezgalībā varētu būt arī par mums gudrākas, attīstītākas dzīvas būtnes?
Varbūt mēs paši esam ne tikai šeit, bet vēl arī kaut kur citur. Mēs jau to nezinām, bet vienalga tas ir bezgala interesanti. Tas, ko cilvēks projicē no sava redzespunkta, ir tikai viena lieta. Kas ir īstenība, to neviens tā nezina. Tas, par ko agrāk sapņoja un rakstīja zinātniskās fantastikas romānos, tagad ir mūsdienu dzīves realitāte. Laiks neglābjami iet uz priekšu, un viss mainās. Nekas neapstājas, nepaliek uz vietas. Tādi ir dabas likumi. Ja astoņdesmitajos gados kāds stāstītu, ka koncerts "notiks" datorā, viņu uzskatītu par nepieskaitāmu, bet tagad tā ir ikdiena. Man patīk teiciens, ka iespējams ir viss, ko mēs varam izfantazēt. Es uz visu skatos šādā veidā.
Visums, bezgalība, bezsvara stāvoklis stereotipiski asociējas ar "kosmiskām" elektroniskām skaņām un eksaktām, simboliskām konstrukcijām. Ņemsiet talkā sintezatoru un datoru?
Varbūt tikai nedaudz pieskaršos stīgām klavieru iekšpusē. Šis ir mans stāsts. Es nemēģinu atdarināt kosmosu, bet drīzāk caur sevi stāstu, kā es to redzu un ko es saprotu ar Enceladus – kā tas mani inspirē un paceļ. Nē, manai mūzikai nav nekāda sakara ar Visuma skaņu.
Saturns ar saviem gredzeniem ir tālu, bet mīlestība – tepat, Zemes cilvēku starpā.
Tā ir sanācis, ka jaunais mūzikas albums būs veltīts mīlestībai, un tā ir Valentīna dienai ļoti atbilstoša tēma. Albums vēl nav iznācis, tā izdošana plānota maijā, bet jau tagad YouTube (gan manā, gan Jersika Records lapā) var noklausīties singlu. Ar šo koncertu jau daļēji ieskicēsim albumu, jo programmas lielāko daļu veido tajā ierakstītie skaņdarbi. Albums nāks klajā maijā.
Kāpēc tieši vinila plate, nevis CD?
Iniciatīva nāca no kompānijas Jersika Records, kas Latvijā sākusi analogo ierakstīšanu. Pirms tam šajā jomā bija liela pauze. Kopš beidza pastāvēt padomjlaiku skaņuplašu firma Melodija, bija disku laikmets un nebija nopietna spēlētāja, kas Latvijā ierakstītu mūziku vinila platēs. Jersika ir pirmais. Manam tēvam mājās bija daudz skaņuplašu, jo mans vecvectēvs bija leģendārais ērģelnieks un konservatorijas profesors Nikolajs Vanadziņš. Man bija tāds maziņš bērnības sapnis, ka es kādreiz gribētu pats savu plati. Kā jau tas dzīvē notiek, tas, ko tu ļoti gribi, dažreiz arī piepildās.
Mīlestība ir plašs temats no plaukstošām rozēm līdz rūgtām asarām... Kurp to savā mūzikā vēršat?
Es stāstu dzīvi. Es spēlēju mūziku par savu dzīvi. Šis ir mazs nogrieznis divu gadu laikā, kad daudz kas ir mainījies. Mana plate ir stāsts par aiziešanu un visām ar to saistītajām sajūtām. Šis ir mans personiskais dzīves stāsts. Par visu, kas ar mani ir noticis. Viss ir reāli, tas viss ir bijis. Galvenais motīvs ir šķiršanās un atkal jauna piedzimšana.
Kā pārdzīvojat šo kovidepidēmijas laiku?
Man nekas nav mainījies, izņemot to, ka man nav klātienes koncertu. Es tāpat strādāju uz priekšu. Komponēju un izdaru lietas, kuras bija iekavējušās. Sakārtoju visas "tehniskās" lietas – mārketingu, grāmatvedību. Tās ir lietas, kuras katru dienu pēc plāna daru un nesūkstos, jo no sūkstīšanās labāk nekļūst. Man tagad ir arī pulciņš privātu studentu, un man ir sava pasniegšanas sistēma.
Arī koncerti notiek, tikai tiešsaistē. Tā tagad norisinās arī privātās un korporatīvās uzņēmumu ballītes. Šim nolūkam decembrī esam izveidojuši diezgan daudz videoierakstu. Skaidrs, ka tas nav tāds pasūtījumu un līdzekļu apjoms, kāds man personīgi parasti ir gada nogalē, svētku periodā, kad decembrī trīsdesmit dienu spēlēju faktiski katru vakaru un dažu reizi uzstājos vēl arī pa dienu. Katrs kaut ko ņemas un mēģina izdzīvot, un nav vienas receptes. Katram situācija ir atšķirīga, un katrs ar to mēģina sadzīvot. Bet nesūdzos. Man liekas, ka esmu tādā labā punktā.
Es arī strādāju studijā, muzikāli palīdzu tapt šoviem. Ar trio darām studijas darbus, kas citos apstākļos nebūtu iespējams laika trūkuma dēļ. Tāpēc jau cilvēkam ir dota galva, lai viņš izdomātu visādus variantus, kā nedaudz savilkt jostu, bet iet tālāk. Galvenais ir kustēties tālāk. Nepalikt vakardienā, pagātnē.
Visi trio dalībnieki ir tikpat optimistiski kā jūs?
Jā, jo mēs tomēr darām. Mēs esam līdz galam profesionāļi, turpinām muzicēt un neejam nekur citur. Mēs nopelnām savu naudu ar mūziku. Tas ir tas, kas atšķir īstu profesionāli no pusprofesionāļa, kādu Latvijā ir vairākums.
Jūsuprāt, epidēmija drīz beigsies?
Protams, beigsies. Es domāju, ka, tiklīdz visi būs savakcinēti, vīrusa uzbrukums beigsies. Izraēla pirmā, kas pasaulē būs ārā no krīzes, jo, kā vienmēr, – arī vakcinēšanas ziņā ir visiem soli priekšā. Viņi ir gudri cilvēki. Mums vēl ir kur tiekties gan valdības, gan sabiedrības apzinīguma līmenī.
Raugoties nākotnē, jūsu jauno albumu un Valentīna dienas koncertprogrammu var tulkot arī kā vēstījumu: esmu brīvs, atvērts jaunām attiecībām?
Nē, tas nav tik vienkārši. Tas ir atskats par šo periodu. Tāds tas ir bijis. Ejam tālāk. Mākslas burvība ir tieši daudznozīmīgumā, ka tas ir impulss un katrs var saprast, kā grib.
Kārtīgs lauku saimnieks gan teiktu: ja dārzs aizaudzis, tas steigšus jāizravē, jāizkaplē, jāsakārto, jāatjauno. Nedrīkst aizlaist postā!
The Love Garden Has Overgrown man pašam ir Dieva dārzs, kurā mājo it viss. Gan labais, gan ļaunais kopā. Ir jāmāk saredzēt šīs lietas, izdarīt secinājumus un iet tālāk. Izravēt šo dārzu un piepildīt ar smalku mīlestību. Iemācīties atkal mīlēt un ticēt. Cits domā pilnīgi savādāk. Tas jau ir tas brīnišķīgākais, ka katrs saprot pa savam. Būšu priecīgs, ja mana mūzika būs impulss, kas liks katram padomāt. Ar skaņdarbu nosaukumiem un stāstiem gribu tikai pamest klausītājiem āķīšus, kas mudina aizdomāties: kur es esmu pašlaik? Kas ar mani notiek? Kā es jūtos? Manuprāt, tas ir pats labākais, ko vispār mūzika var dot: nedaudz pasmaidīt, nedaudz aizdomāties, nedaudz pašūpoties.