Mums viss ātri apnīk

Lai ko mēs domātu par vēlēšanām, jāatceras, ka to alternatīva ir varas maiņa ar šaušanas palīdzību. Taču jāatzīst, ka vēlēšanas patiešām ir ļoti garlaicīgs pasākums viena iemesla dēļ – nekad netiek ievēlēts tāds parlaments vai pašvaldība, kādu gribu es, tātad katrai dalībai vēlēšanās vienmēr nāks līdzi rūgtā atskārsme, cik niecīga ir mana varas daļa. Šādā aspektā par Latvi - jas iedzīvotāju, tātad arī vēlētāju, skaita samazināšanos varētu tikai priecāties, vienlaikus mazliet apskaužot Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK), kurai tāpēc darba it kā ir mazāk, jo mazāk jāsaskaita. Tomēr arī šī komisija, kas dzīvo it kā lietišķu un mierīgu dzīvi (tās pašreizējais vadītājs Arnis Cimdars amatā atrodas jau 21 gadu un nav izpelnījies lielu kritiku par savu darbu, ja atskaita ik pa laikam izskanējušus pārmetumus par e-vēlēšanu neieviešanu vai daža laba neievēlēta kandidāta šaubas par skaitīšanas godīgu - mu, kas gan ne reizi nav apstiprinājies; CVK sakarā var atcerēties arī tās divas vēl «lapseņu» laikos notikušās, tātad ne gluži brīvas no aizdomām, vai tiešām to iemesli bijuši personiski, Cimdara amata priekšteču pašnāvības – 1997. gada 4. novembrī nošāvās CVK priekšsēdētājs Atis Kramiņš, un tā paša gada 14. decem - brī arī šim amatam izvirzītais Andris Līgotnis), nav gluži pasargāta no politiskās turbulences: atsevišķas koalīcijas partijas ir paziņojušas, ka vēlas Cimdara nomaiņu. No varas partiju puses tā izskatās vairāk pēc darbības imitācijas, lai gan jautājums par to, vai CVK vadītāja amatam nepieciešams termiņu ierobežojums, protams, ir apsverams.

Gan par gaidāmajām pārmaiņām, gan citiem ar vēlēšanām saistītajiem jautājumiem SestDiena izvaicāja Cimdara labo roku, CVK Informācijas nodaļas vadītāju Kristīni Bērziņu, kura pēc koalīcijas pārstāvju aicinājuma ir piekritusi kandidēt uz CVK priekšsēdētāja amatu, lai gan par sava priekšnieka darbu saka tikai labus vārdus.

Sajūta tāda, ka koalīcijas nopietnākais iebildums pret Cimdara palikšanu amatā ir fakts, ka viņš CVK vada jau 21 gadu, kopš pagājušā gadsimta – 1997. gada 11. decembra. Jūs faktiski CVK strādājat tikpat ilgi. Kā sanācāt kopā?

Es tolaik studēju komunikācijas zinātnes, biju 3. kursā. Mani uzrunāja Filoloģijas fakultātes Komunikācijas un žurnālistikas katedras vadītāja Inta Brikše, informējot, ka Centrālajā vēlēšanu komisijā tiek meklēts darbinieks – priekšsēdētāja palīgs, preses sekretārs, vai es to vēlētos? 1997. gada aprīlī atnācu uz pārrunām, un mani izvēlējās. Vēlēšanu jomā esmu uzaugusi šeit, lai gan mana profesija ir sabiedriskās attiecības. Manas pirmās vēlēšanas bija 7. Saeimas vēlēšanas 1998. gadā.

Vai e-vēlēšanu neieviešana nav lielākais pārmetums Cimdaram?

Nē, šis nav galvenais pārmetums. Igaunija joprojām ir vienīgā valsts, kurā ir internetbalsošana. Tas nav tāpat vien – daudz bagātākas valstis nekā Latvija ir izpētījušas, ka šobrīd internetbalsošana nav drošākais balsošanas veids. Informācijas tehnoloģiju speciālisti atzīst, ka pašreiz joprojām nav tāda algoritma, kas varētu nodrošināt reizē drošas un aizklātas vēlēšanas. Tas ir galvenais iebildums pret e-vēlēšanām. Pēc tam nāk izmaksas – vai ieguvums no internetbalsošanas būtu tik liels, ka būtu nepieciešams tērēties, paturot arī prātā drošības riskus? Pēc 2014. gada par drošām vēlēšanām un ārvalsts ietekmi runā arvien vairāk visās valstīs. Līdz ar to domāju, ka internetbalsošanas atbalstītāju tagad ir mazāk, nekā bija pirms četriem gadiem.

Bet igauņi turpina.

Viņiem jau nekas cits neatliek! Viens no argumentiem, kāpēc viņi ieviesa e-vēlēšanas, bija vēlētāju līdzdalības palielināšana. Taču viņu pieredze rāda, ka tā nav. Vienkārši cilvēki, kas ir motivēti piedalīties vēlēšanās, aizvien vairāk izvēlas balsošanu internetā, jo tas ir ērti, bet e-vēlēšanas nepalielina vēlētāju līdzdalību – tie, kas negribēja piedalīties vēlēšanās, tie arī nepiedalās. Pēdējās Igaunijas parlamenta vēlēšanās kopējā vēlētāju aktivitāte bija mazāka nekā pirms četriem gadiem.

Vai jums ir atbilde, kāpēc arvien mazāk cilvēku piedalās vēlēšanās?

Pirmām kārtām vēlētāju aktivitāti ietekmē daudz dažādu faktoru. Nav tāda viena, ko novēršot vēlētāji nāks vēlēt vairāk. Latvijā, manuprāt, tā noteikti nav vēlēšanu sistēmas neērtība. Domāju, aktivitāte vairāk saistīta ar to, kā priekšvēlēšanu laikā politiskās partijas komunicē ar vēlētājiem: vai tās ar viņiem runā, vai aicina viņus piedalīties vēlēšanās, arī kā partijas pilda dotos solījumus pēc vēlēšanām. Tas daļai sabiedrības veicina ignoranci.

Varbūt Cimdaram varētu būt kādas problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam, tāpēc viņš vairs neder?

Nezinu, bet pielaide ir nepieciešama darba procesam. Pagājušajās Saeimas vēlēšanās, kad īpaši pievērsāmies drošības situācijai, jo bija bažas par iespējamu ietekmi no ārvalstīm, Cimdaram pāris reižu bija jāpiedalās sapulcēs, kurās nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, un to nevarēja. Līdz ar to neredzu tur nekādu sazvērestības teoriju, tas tiešām ir mūsdienu apstākļu radīts nosacījums. Bet vēlme nomainīt Cimdaru, manuprāt, tomēr sakņojas sabiedrības vēlmē pēc pārmaiņām. Mums viss ātri apnīk, tāds ir patērētāju sabiedrības fenomens. Pārmaiņām šodien ir lielāka vērtība nekā konservatīvismam un stabilitātei.

Kādu aktivitāti paredzat Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Būs labi, ja būs kaut nedaudz lielāka par 30 procentiem... Šajās vēlēšanās vēlētāju aktivitātes jautājums ir vēl sarežģītāks nekā Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās. Eiropas Parlaments cilvēkiem šķiet kaut kas tāls, Latvijai tur ir tikai astoņas deputātu vietas. Taču piedalījos vienā sanāksmē, kurā Egils Levits uzsvēra: tieši tāpēc, ka mums ir tikai astoņi deputāti, mums ir svarīgi piedalīties vēlēšanās un izvēlēties piemērotākos, kuri tiešām saprot, kā darbojas Eiropas Parlaments. Turklāt jāņem vērā, ka Eiropas Parlaments ietekmē turpat 80 procentus mūsu likumu.