Labāk tērēt filmai nekā tankam

Kāpēc pasaule par to nezina? Mēs zinām par Hitlera noziegumiem, kāpēc mēs neko nezinām par Staļinu? – šo jautājumu Amerikā augusī rakstniece Rūta Šepetis dzirdēja daudzās auditorijās, kurās viņa stāstīja par savu pasaules slavu izpelnījušos pirmo romānu Ashes in the Snow (Starp pelēkiem toņiem/ Tarp pilku debesu), veltītu padomju okupantu 1949. gada pavasarī veiktajām Baltijas, konkrēti Lietuvas, iedzīvotāju deportācijām. 2011. gadā Amerikā iznākušais romāns atklāj lietuviešu ģimeņu skarbos likteņus, sākot ar negaidītu masveida izvešanu no Kauņas 1941. gada 14. jūnijā līdz viņu pēdējai pieturvietai Sibīrijā aiz ziemeļu polārā loka.  

Mazu brīdi pirms 1949. gada deportāciju septiņdesmitgades Latvijas kinoteātros sāka demonstrēt pēc šā romāna motīviem tapušo Lietuvas un ASV kopražojuma filmu Pelni sniegā. Lietuvā to noskatījušies jau vairāk nekā 250 tūkstoši skatītāju, filma ir pagājušā gada Lietuvas kinonomas rekordiste. Filmas varones, 15 gadu vecās Līnas, sapni kļūt par Kauņas mākslas skolas audzēkni izjauc deportācija – kādā naktī ģimeni "apciemo" čekisti ar pavēli dažās minūtēs savākt savas mantas un doties uz lopu vagoniem. Kopā ar māti un jaunāko brāli Līna nonāk Sibīrijā un tur, atceroties tēva padomu, no realitātes glābjas zīmējumos. Tie iemūžina netaisni cietušos upurus, čekistus un Sibīrijas iedzīvotājus, kuriem baltieši bija jāizmitina savās necilajās dzīvesvietās. 

Filmu par starptautisku projektu padarīja lietuviešu producents, viens no ietekmīgākajiem Lietuvas kinoindustrijas cilvēkiem Žilvins Naujoks (Latvijā dzirdēts viņu dēvējam par lietuviešu Ēķi). Galvenajā lomā viena no angļu jaunās aktieru paaudzes talantīgākajām aktrisēm Bela Poulija, filmas mūziku sacerējis Oskaram nominētais vācu komponists Folkers Bertelmans, bet Kalifornijā dzimušais lietuviešu izcelsmes režisors Marjus A. Markevičs ir bijis arī Sandensas kinofestivāla konkursanta godā. Producents uzsver, ka šī filma ir arī veids, kā pasaulei atklāt Lietuvas un visas Baltijas likteni Otrā pasaules kara laikā, un jau no paša sākuma filmas autoru mērķis bijis filmu izrādīt ne tikai Lietuvā, bet arī citur pasaulē.  

Kā lietuvieši uzņēma jūsu filmu? 

Filmu, izrādot arī televīzijā, ir noskatījušies jau vairāk nekā miljons cilvēku, un katram ir savs viedoklis – vieniem pozitīvāks, citiem kritiskāks. Man ir princips par savām filmām nerunāt, saku: manas filmas par sevi runā pašas. Ja cilvēki uz tām iet vairākus mēnešus no vietas, ja pēc tam tās daudzas reizes rāda televīzija, tātad tās ir sasniegušas mērķi, ir interesantas.  

Ko par filmu saka Lietuvas kinokritiķi?  

Kinokritiķu mums nav. Nezinu, kā ir Latvijā, bet mums, ja arī kādi ir, es tik un tā saku, ka nav. Kamēr tu vēl neradi šedevrus, kas plūc laurus kinofestivālos, kamēr tu tikai meklē savu rokrakstu, tu arī kļūdies.  

Kā mazām tautām ieinteresēt pasauli par savu vēsturi? Pat tuvākos kaimi-ņus reizēm ir grūti ieinteresēt, piemēram, jūsu filma Tads Blinda Lietuvā bija rekordiste, bet Latvijā to noskatījās daudz mazāk skatītāju.  

Latvijā to nemaz neskatījās. Tāpat kā Lietuvā neskatījās Rīgas sargus. Tas ir dabiski.  

Vai ir kāda formula, kā ieinteresēt citas valsts skatītājus?  

Formulas nav, taču jācenšas, un tad kaut kāda nojausma par ieinteresēšanas iespējām rodas. Vēsturiskas filmas tiešām citu valstu skatītājus maz interesē, tā nav viņu vēsture. Protams, intelektuāļus tas var ieinteresēt, bet plašāku publiku interesē tikai globālas lietas vai arī skatījums caur individuāla cilvēka prizmu. Plašu auditoriju ir ļoti grūti ieinteresēt par Baltijas vēsturi. Ja mēs zinātu, kā tas jādara, no Baltijas tāda filma jau sen būtu izgājusi pasaulē. Varbūt igauņi šajā ziņā ir priekšā, viņi 2013. gadā kopā ar Gruziju ir uzņēmuši filmu Mandarīni, kas tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai kategorijā Labākā filma svešvalodā un saņēmusi arī apbalvojumus dažādos kinofestivālos.  

Patiešām nezinu formulu. Ja es zinātu, noteikti būtu tādu filmu uztaisījis. Katru gadu pasaulē tiek uzņemti desmitiem tūkstošu filmu, un tikai par dažiem simtiem no tām mēs uzzinām.  

Kā jūs jūtaties šajā milzīgajā kino vilnī?