Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Iemigt nedrīkst! Saruna ar diriģentu Jāni Liepiņu

No krīzes var mācīties neieslīgt komfortā, norāda diriģents Jānis Liepiņš (32) un stāsta par savu pandēmijas piebremzēto starptautiskās karjeras sākumu, Vācijas striktās kārtības realitāti un plānu B, par ko šobrīd domā daudzi mūziķi.

Šeit man pietrūkst Latvijas – pēc atgriešanās Vācijā un dzīvoklītī Manheimā izsēžot obligāto karantīnu, saka diriģents Jānis Liepiņš. Viņš pēc vairāku mēnešu pandēmiskā pārtraukuma ir ieradies turpināt darbu Manheimas Nacionālā teātra pirmā kapelmeistara amatā. Noslēgumam tuvojas otrā darba sezona, jāveido Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins jauniestudējums. Tiesa, visticamāk, jāgatavojas to ierakstīt un pirmizrādīt tiešsaistē, jo publikas klātbūtne joprojām ir aizliegta.

Jānis neslēpj, ka, tiklīdz darbā ir neliela pauze, viņš izjūt nostalģiju pēc mājām Latvijā un kopā ar dziedātāju Beāti Zviedri izveidotās ģimenes. Tomēr Jāņa Liepiņa ceļš ir aizvedis darbos ārpus valsts, un viņš sper pirmos soļus jauna skatuves mākslinieka starptautiskajā ceļā. Viņš sadarbojies ar visiem Latvijas profesionālajiem simfoniskajiem orķestriem, un viņa veikums novērtēts ar Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada jaunais mākslinieks (2013). Jāņa Liepiņa operdiriģenta debija notika 2014. gadā Latvijas Nacionālajā operā ar Džuzepes Verdi operu Trubadūrs, 2017. gadā viņš debitēja arī pie Krievijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults Maskavā, bet kopš 2019. gada septembra ir pirmais kapelmeistars Manheimas Nacionālajā teātrī.

Divpadsmit gadu nostrādājis ar jauniešu kori Kamēr..., pusi šī laika kā tā mākslinieciskais vadītājs, diriģents īpaši lepojas ar kopdarba vainagojumu – koncertizstādi Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr..., šī kora uzvaru Dziesmu svētku koru karos un triumfu Eiropas Grand Prix. Atšķirībā no šobrīd jau pasaules diriģentu elitē esošā Andra Nelsona un citiem globālajā apritē pieredzējušajiem kolēģiem Liepiņa starptautiskā karjera tikai sākas. Taču ceļā pēkšņi stājusies globālā Covid-19 pandēmija, un sadzīvot ar to nākas jau ilgāk nekā gadu.

Kā tas ir?

Pirmā sezona Manheimas teātrī (2019. gada rudenī – aut.) man iesākās samērā vētraini. Bija ieplānots ļoti plašs repertuārs, un viens no lielākajiem darbiem, ko es īpaši gaidīju pagājušās sezonas beigās, bija Igora Stravinska Svētpavasara jauniestudējums – modernā baleta izrāde. Teātra baleta trupa ir ļoti augstā līmenī, un Svētpavasaris ir viens no tiem darbiem, kurus es ļoti gribētu diriģēt. Mani tas fascinējis jau kopš skolas laikiem, esmu to mācījies, studējot simfonisko diriģēšanu pie Imanta Rešņa, bet nekad nav bijusi izdevība to diriģēt. Pērn beidzot jau redzēju šo iespēju deguna galā, bet uznāca pandēmija… Pat nezinu, kad teātris pie šī darba varētu atgriezties, jo izpildītāju sastāvs ir ļoti liels. Par to vairs nav pat diskusiju.

Kā jau daudziem mūziķiem, arī man bija lieli plāni. Jau bija parādījušās pirmās iespējas kā viesdiriģentam uzstāties ar simfoniskajiem orķestriem citur Vācijā. Viens koncerts bija ieplānots Oldenburgā. Es to ļoti gaidīju, it īpaši tāpēc, ka soliste būtu izcilā vijolniece Baiba Skride un arī programma ir ļoti tuva manai sirdij. Bet tagad, kovidpandēmijas laikā, vairs nevar saprast, kad un vai vispār šis plāns varētu īstenoties…

Man ar teātri bija noslēgts līgums uz diviem gadiem ar iespēju to pagarināt. Tagad jau zinu, ka līgumu pagarinās arī uz nākamo sezonu.

Ko īsti nozīmē pirmā kapelmeistara amats?

Pirmajam kapelmeistaram ir savas izrādes, kuras viņš iestudē un diriģē. Kapelmeistars neasistē galvenajam diriģentam. Mums katram ir savi pienākumi un katram arī savs asistents. Galvenais diriģents atbild par repertuāra plānošanu, bet man tiek paziņots, kas konkrēti man jādiriģē sezonas gaitā. Līdzīgi bija pienākumi, strādājot Latvijas Nacionālajā operā.

Manheimas sezonā man ir plānotas gan pirmizrādes, gan daži atjaunojumi, kuros jāielec ar ļoti īsu mēģinājumu laiku. Līdz šim tie bijuši Džuzepes Verdi opera Trubadūrs, Žaka Ofenbaha operete Orfejs pazemē un Vinčenco Bellīni opera Norma – pats pēdējais iestudējuma atjaunojums, ko paspēju nodiriģēt pagājušā gada martā pirms pandēmijas. Pagājušajā sezonā man bija arī jauniestudējumi, to vidū Gaetāno Doniceti komiskā opera Dons Paskvāle

Vācijā ir arī tāds, mums neierasts, termins kā Nachdirigent – burtiski tulkojot, "pēcdiriģētājs". Tāds, kurš pārņem diriģēšanu pēc jaunuzveduma izrāžu pirmās sērijas. Parasti tas notiek nākamajā sezonā. Vēl ir jēdziens Wiederaufnamen – "iestudējuma atjaunojums", bet nevis pēc vairāku gadu pārtraukuma, bet nākamajā sezonā. Pāris mēģinājumos atsvaidzinātā izrāde atkal atgriežas repertuārā, iespējams, mainās kāds solists. Pirmizrāžu gatavošanai salīdzinoši ir krietni ilgāks mēģinājumu periods. Lai gan plosās pandēmija, divas pirmizrādes paspēju sagatavot un nodiriģēt arī šajā sezonā. 

Tas bija teju brīnums?

Septembrī sākām sezonu ar lielu cerību, ka pakāpeniski atgriezīsimies dzīvē. Tapa Covid-19 ierobežojumiem pielāgoti iestudējumi speciāli veidotos, samazinātos sastāvos, taču vismaz bija pirmizrādes. Es gatavoju Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautu un Džakomo Pučīni Madama Butterfly. Viss tika pāraranžēts uz mazāku orķestri, kurā drīkstēja būt ne vairāk kā 17 mūziķu. Tas šķiet pilnīgi absurdi, it īpaši Pučīni kontekstā. Likās, ka Mocarts būtu piemērotāks, bet dzīve pierādīja pilnīgi pretējo. 

Skanēja pavisam pliki?

Spēlēt tik mazā sastāvā Mocarta partitūru, kurā ir arī koka un metāla pūšaminstrumenti, ir nenormāli grūti, jo katrs stīgu instruments ir pa vienam: viena pirmā vijole, viena otrā utt. Būtībā tas ir nevis orķestris, bet kvintets. Lai gan izrāde bija noīsināta uz pusotru stundu, kvintetam to nospēlēt ir ļoti sarežģīti. Vairs nav instrumentu grupas, ikviens ir kā solists, un katra mazākā kļūdiņa ir kā uz paplātes. Tas ir šausmīgs stress. Gāja riktīgi grūti, jo Mocarta mūzika ir tik "caurspīdīga"… Sevišķi smags pārbaudījums bija virtuozā, polifoniskā uvertīra. Neraugoties uz to, ka gribētos sulīgāku orķestra stīgu skaņu, Pučīni skanēja labāk – skanējumam saplūstot kopā, artikulācijas kļūdas vairs nebija tik uzkrītošas. Tā nu tas pērnruden pagāja…

Pagāja bez publikas, tiešraidēs un tiešsaistēs?

Publika bija. Septembrī un oktobrī teātra zālē ar 1100 skatītāju vietām drīkstēja atrasties 250 cilvēku. Samazināts bija viss: gan publika, gan orķestris. Dziedātājiem vajadzēja atrasties lielā attālumā citam no cita. Stāvot blakus, bet dziedot uz vienu pusi, bija jāievēro pusotra metra distance, bet stāvot ar seju pret seju – sešu metru distance. Mīlas duetus dziedāja, stāvot atstatus un raugoties tālēs. Nedrīkst arī tuvoties skatuves priekšai, jo jābūt vismaz sešu metru attālumā no orķestra bedres.

Mocarta Burvju flautā ir trīs zēni. Vienu no šīm lomām es pats, būdams mazs puika, dziedāju Viestura Kairiša iestudējumā mūsu operā. Taču zēniem viņu vokālās partijas ir tā jāiedresē, lai viņi tās zinātu līdz kaulam. Viņi skatās uz diriģentu kā uz bildi, vēl īsti nesaprotot, ko diriģents dara.

Tu saprati?

Man liekas, ka ne. Nodziedāju, kā vajag, tikai tāpēc, ka skolotāja Anita Šalha mani bija ilgi un pamatīgi iedresējusi. Toties zēniem Vācijā bija jāiemācās ļoti īsā laikā, jo izrāde teātra repertuārā tika iekļauta pēkšņi… Viņi tika nolikti skatuves otrā malā, no kurienes mani pat neredzēja. Bādenes-Virtembergas pavalstī, kurā atrodas Manheima, bija visstingrākie distancēšanās noteikumi. 

Bet vismaz nebija jādzied aizsargmaskās?

Dziedāt bez tām drīkstēja tikai solisti. Zēniem un korim bija jādzied maskās. Tā paguvām nospēlēt vairākas izrādes. Decembra sākumā man bija paredzēts strādāt pie Džuzepes Verdi operas Nabuko jauniestudējuma. Jau bija uztaisīts aranžējums. Starp citu, interesanti, ka lielai daļai operu ir jau gatavas samazinātās versijas. Tās tapušas XX gadsimtā, bet teātri nevēlas tās īrēt, jo lētāk ir pasūtīt jaunu aranžējumu.

Tad jau aranžētājiem–samazinātājiem kovidlaikā palielinās pieprasījums?

Tas ir skrupulozs, ļoti profesionāls darbs, jo, pielāgojot partitūru tikai 17 mūziķiem, ir jāsaprot, kā skanēs labāk: kas ir obligāti nepieciešams, un bez kā var iztikt. Jāteic, ka Pučīni skanējums izdevās ļoti veiksmīgs. Biju ļoti izbrīnīts, jo normālajā dzīvē nemūžam negribētu klausīties Madama Butterfly ar 17 mūziķu orķestri.

Kā veicas ar vācu valodu?

Sākumā bija galīgi švaki, un vēl arvien nav spīdoši, bet es cenšos un mācos. Periodos, kad neesmu Manheimā vai neredzu priekšā mērķi, uz kuru tiekties, motivācija mācīties pazeminās, tomēr ar orķestri es 90% strādāju vāciski vai arī valodā, kas man liekas, ka ir vācu valoda (smejas). Orķestra sastāvs ir starptautisks, tajā spēlē mūziķi no dažādām valstīm un varbūt pat priecātos par angļu valodu, taču, manuprāt, ir pareizi un arī pieklājīgi runāt tās valsts valodā, kurā esi ieradies strādāt. Cilvēki ir ļoti saprotoši un piepalīdz atrast pareizos vārdus.

Kā apradi ar vācisko, pedantisko kārtību?

Tas ir tikai mīts, no Otrā pasaules kara pāri palicis stereotips. Jau izsenis zināms: ja vilciens būs laikā, tas būs pārsteigums. Viens no iemesliem, kāpēc tie regulāri kavē, ir, ka ik pa laikam vilciena priekšā izlec kāds pašnāvnieks. Uz 80 miljoniem Vācijas iedzīvotāju to ir gana daudz. Esmu pat dzirdējis sakām: ja taisi pašnāvību, tad dari to, netraucējot pārējo cilvēku dzīvi.

Vācijā šis tas varbūt ir sakārtotāk, bet arī tas ir diezgan slideni. Viens piemērs: septembrī mums teātrī tika atsūtīts dienas plāns ar precīzu ierašanās grafiku. Lai nebūtu drūzmēšanās pie durvīm, bija noteikts, ka uz mēģinājumu, kam jāsākas pulksten 10, vienam dalībniekam jāierodas 9.00, otram 9.04 un tā tālāk. Neviens šo grafiku neievēroja. Tātad kārtība ir tikai uz papīra.

Salīdzinot ar Latviju, veikalos un sabiedriskajā transportā gan visi uzreiz disciplinēti vilka maskas. Bez ierunām! Bija un laikam atkal būs komandantstunda. Protams, visur ir kāds, kas kaut ko neievēro. Pats dabūju 50 eiro sodu par to, ka atrados uz ielas bez maskas. Manheimas centrā tās jāvalkā arī ārā, bet es tur esmu reti un vienkārši aizmirsu uzvilkt. Attapos, kad jau klāt bija divi policisti.

Ik pa laikam arī Vācijā, tāpat kā citur, notiek iedzīvotāju protesti, jo ir daudz nesaprotamu lēmumu: jūties stulbi, jo lidot pilnā lidmašīnā vari, bet publika izrādē nedrīkst būt; miljoni tiek grūsti dažu uzņēmumu glābšanai, bet vienlaikus daudziem vispār nepiešķir pabalstus. 22. jūnijā man ir jāsaņem otrā AstraZeneca vakcīna, diemžēl Vācijā to nepotē cilvēkiem, kas jaunāki par 60 gadiem. Tikmēr citās valstīs AstraZeneca nevakcinē tieši vecāka gadagājuma cilvēkiem. Loģiski tas nav. Pēdējā gadā daudz kas vispār nav bijis loģisks.

Kur vien ir cilvēki, tur lamā valdību, taču neviens savā mūžā nav piedzīvojis šādu pandēmiju un nezina, kā rīkoties. Ir daudz populisma: kuram skaļāka balss, to labāk sadzird… Man pat likās, ka Latvijā lielo orķestru un profesionālo koru koncerti un ieraksti joprojām bija un ir atļauti tikai tāpēc, ka valdība ir vienkārši aizmirsusi par akadēmisko mūziku. No mūziķa skatpunkta, protams, ir labi, ka viņi var tikties un strādāt, jo mums vajag treniņu.

To argumentēja ar darbošanos atsevišķos burbuļos.

Bet šie "burbuļi" pēc tam dabūja kovidu. Tā bija gan operas, gan Latvijas Radio korī, gan akadēmiskajā korī Latvija un beigās arī Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī.

Iestājoties par loģiskiem valdības lēmumiem, pats kādreiz ietu politikā?

Nē, tas nav mans ceļš. Ja nu tiešām vairs nevarētu nodarboties ne ar mūziku, ne kulināriju un nevarētu atrast citu, ko darīt, nu tad varbūt nāktos iet politikā (smejas).

Teātrī, kur savulaik strādāja mūsu operdīva Inese Galante, tagad esi vienīgais latvietis?

Īsi pirms kovidkrīzes pārbaudes laiku bija sākusi jauna latviešu vijolniece, kura kādreiz Rīgā spēlēja manā draugu un domubiedru DD orķestrī. Viņa spēlēja mūsu pēdējā Normas izrādē, bet tagad viņas tur vairs nav. Neatkarīgi no manis bija plānots, ka Nabuko iestudējuma radošajā komandā būs scenogrāfs Didzis Jaunzems un gaismotājs Oskars Pauliņš, taču vēlāk teātris izlēma kovidlaika taupības režīmā visām izrādēm piemērot vienu, universālu, viegli transformējamu scenogrāfiju – white wall opera. Tā tiešām bija balta, bīdāma siena ar pārvietojamām durvīm un logiem. To varēja pārkārtot ļoti dažādi, papildinot arī ar projekcijām un skatuves rekvizītiem. Sezonas kontekstā bija interesanti salīdzināt, kā dažādiem režisoriem veicas vienādi ierobežojošos apstākļos.

Pandēmijas ierobežojumi nav jau piegriezušies?

Tie visu laiku mainās, teātrī nav īpaša noteikumu uzrauga, un pa brīdim kāds pēkšņi iepīkstas, ka distance kaut kur tomēr nav pietiekoša.

Mūziķi orķestrī, protams, ir izsēdināti, taču šādā izsētā izvietojumā viņiem ir grūti veidot saspēli, ansambli. Tā strādājot, decembrī tikām jau līdz pirmajam Nabuko izrādes muzikālajam mēģinājumam. Bija tik jauki beidzot atkal izjust muzicēšanu klātienē. Taču pēc 40 minūtēm ienāca teātra direktors un pateica: piedodiet, nevajadzēs! Nabuko izņēma no sezonas plāna, jo inficēšanās valstī jau atkal pieauga. Viss paveiktais vienkārši izgaisa…

Manheimā atgriezos tikai šā gada martā, bet tikai uz īsu brīdi, lai pieskatītu teātra t. s. ģimenes koncertus Familienkonzert. Man šie koncerti ļoti patīk. Tie vienmēr ir ļoti jauki un skaisti, un arī bērni tiek iesaistīti. Tagad teātris tos nofilmē un pēc tam rāda digitālā formātā… Man pat nevajadzēja diriģēt, jo spēlēja deviņu mūziķu kameransamblis. Vajadzēja tikai piepalīdzēt.

Tagad teātris atkal tiek atvērts?

Divas stundas pirms mūsu intervijas saņēmu e-pastu, ka arī maijā izrādes tomēr nenotiks. To jau nojautu, sekojot inficēšanās rādītājiem. Teātris gribēja atjaunot Burvju flautu un Madama Butterfly, bet šie plāni ir atcelti. Tomēr darbs būs. Nepacietīgi to gaidu, beidzot varēšu izbaudīt darba procesu. Man jāveido Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins jauniestudējums. Protams, samazinātā versijā. Titullomā būs Nikola Diskičs, baritons ar strauji augošu karjeru, ko kovids ir apturējis. Tatjanas lomu dziedās Vācijā strādājošais lietuviešu soprāns Viktorija Kaminskaite. Strādāsim, cerot, ka izrādi jūnijā drīkstēs rādīt.

Bet ja nedrīkstēs?

Tad tas tiks nofilmēts un pirmizrādi rādīs digitāli. Neskatoties uz to, ka kovida cipari iet uz augšu un ir skaidrs, ka publika nedrīkst nākt, Vācijā nepārtraukti mēra, kā dziedot un spēlējot gaisā izplatās aerosola daļiņas un kāds ir ventilācijas efekts. Nu ir izpētīts, ka var palielināt orķestra mūziķu skaitu no 17 uz 32. Tas jau ir liels solis pozitīvā virzienā. Pat ja drīkstēsim piedāvāt tikai ierakstus, mēs tos varēsim veidot kvalitatīvākā skanējumā. Tas ir pluss. Man ir aizdomas, ka izrādes ar skatītājiem nenotiks arī jūnijā un jūlijā. Taču man patīk, ka Vācijā ir diezgan skaidri valstiskā līmenī noformulēts rīcības plāns konkrētos apstākļos.

Ir konkrēti pateikts: ja kumulatīvais skaitlis (vāciski Inzidenzzahl) uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju būs zem 50, tad pēc zināma dienu skaita varēs atvērt veikalus, teātrus, sporta zāles. Bet, ja trīs dienas pēc kārtas ir virs 100, tad nekavējoties atkal tiek novilktas bremzes un viss tiek slēgts. Šobrīd Manheimā kumulatīvais skaitlis ir ap 190, un es neticu, ka tuvākā laikā tas varētu nokrist zem 100. Tendence ir augoša, ir nopietns trešais vilnis un jauni inficēšanās gadījumu rekordi. Nu ko lai saka – ir slikti.

Tomēr tieši pandēmija deva iespēju ilgāku laiku pavadīt Latvijā ar ģimeni.

Tas bija liels pluss, ka visu šo laiku varējām pavadīt kopā, bet pēc tam vēl skumjāk ir braukt prom. Mans un Beātes sapnis ir kādreiz nākotnē sagatavot kopīgu koncertprogrammu dažādos stilos: varbūt pat no senās mūzikas līdz džezam. Bet esam arī runājuši, ka varbūt nevajag, jo radošs kopdarbs var būt riskants pārbaudījums pārim, ģimenes mieram.

Kopš decembrī atbraucu šurp, es vairs neko nebiju darījis. Vienīgais, bija neliels āriju koncerts februārī Dzintaru koncertzālē kopā ar Lauru Grecku, Aleksandru Antoņenko, Jāni Apeini un Sinfonietta Rīga. To rādīja ReTV. Sajūta bija sirreāla, jo bija pagājis jau gandrīz gads, kopš pēdējo reizi diriģēju pilnu orķestri. Pirms pandēmijas mēģinājumi, koncerti un izrādes sekoja cits citam, bet šis bija mans pirmais un līdz šim vienīgais koncerts 2021. gadā!

Kam pievērsies "nekā nedarīšanas" laikā?

Aizrāvos ar kulināriju. Mani vienmēr ir interesējusi ēdiena gatavošana, un nu beidzot sāku ar to vairāk nodarboties. Ja nu galīgi visi striķi trūks, es varētu mācīties par pavāru. (Smejas.)

Bet ēdināšana arī ir viena no krīzes vissmagāk skartajām nozarēm.

Daži tomēr ir atraduši iespējas izdzīvot. Esmu domājis, ka vajadzētu būt kaut kādam plānam B. Ja man tas būtu dzīvības un nāves jautājums, tad, protams, par to domātu katru minūti, jo situācija būtu jārisina. Bet, par laimi, man tomēr ir darbs. Doties citā virzienā nebūtu vienkārši, jo visu līdzšinējo dzīvi esmu mācījies mūziku, pavadījis mūzikas vidē un būtībā neko citu nezinu. Man nav ne pieredzes, ne izglītības citās jomās.

Vari padalīties kādā kulinārijas atklājumā?

Biju pārsteigts, ka fetas sieru var arī karsēt. Kopā ar dārzeņiem uz pannas tas izkūst un kļūst par mērci. Man ļoti patīk feta omletēs. Olu kultenim pievieno tomātus, sīpolus un fetu. Tīru omleti nekad neēdu. Vēl var pievienot kinzu un sēnes – tad ir izcili!

Vai jaunajiem ir jēga turpināt mūziķa izglītību?

Jaunie mūziķi ir neapskaužamā situācijā. It īpaši tie, kuriem pašlaik ir jāsper pirmie soļi karjerā. Neko nevar paredzēt. Var gadīties, ka jau rudenī būsim atpakaļ normālā dzīvē, bet nav pārliecības, ka tas tik vienkārši beigsies. Līdz ar to stipri apdraudēta ir jebkura profesija, kas ir saistīta ar skatuves mākslu. Jebkurš instrumentālists vai vokālists, kurš nu jau gadu vai ilgāk būs mācījies tikai attālināti, zaudē līmeni. Cik var mājās dziedāt ekrānā? Sagaidu, ka veselai paaudzei profesionālais līmenis kritīsies un tas ietekmēs visu pārējo.

Pazīstu mūziķus, kuri jau meklē iespējas, ko citu varētu darīt vai vismaz papildus kaut ko nopelnīt. Sociālajos tīklos redzu daudzus mūziķus un aktierus, kuri meklē savu ceļu politikā. Laikam jau arī tas ir šīs situācijas iznākums, savā profesijā vairs nesaskatot perspektīvu.

Man ir paveicies. Paldies Dievam, paspēju ielēkt vilcienā pēdējā brīdī, un man ir pastāvīgs darbs sociāli atbildīgā valstī. Bet, vienalga, viss var ļoti strauji mainīties. Arī Vācijā daudziem, to skaitā man, ir samazinātas algas, jo netiekam pilnībā nodarbināti. Faktiski nestrādājām, kaut daļu turpināja maksāt. Tomēr arī Vācijā daži man pazīstami mūziķi jau mēģina izglītoties citās profesijās. Soliste, ļoti labs soprāns, kas dziedāja operetē Orfejs pazemē, nesen ierakstīja feisbukā, ka kursos apgūst psiholoģiju. Tātad ir kaut kāda daļa mūziķu, kuru pēc šīs krīzes varbūt vairs nebūs šajā profesijā. Kā tas risināsies, un kas nāks vietā? Pēc būtības esmu optimists. Var arī teikt, ka izdzīvos stiprākie. Taču notiekošais atstās paliekošu, ilglaicīgu iespaidu uz kultūras nozari kopumā.

Jārēķinās arī ar to, ka akadēmiskās kultūras patērētāji pārsvarā tomēr ir Covid-19 riska vecuma grupā. Kāpēc gan septiņdesmit gadu vai vēl vecākam cilvēkam riskēt? Daudzi varbūt jau vispār atraduši no kultūras patērēšanas. Bet varbūt, gluži otrādi, būs pēc tās noilgojušies? Varam zīlēt, tomēr šaubos, ka vecā dzīve atgriezīsies tādā pašā apjomā. Neticu, ka viss būs labi jau tuvākajā nākotnē. Domāju, ka rudenī man vēl arvien būs jāgatavo samazinātās izrādes cerībā, ka labākajā gadījumā tās varēs rādīt kaut vai nelielai publikai. Bet, visticamāk, būs atkal jāveido ieraksti…

Vai cilvēka sapnis nav strādāt mazāk, bet saņemt vairāk? Pelnīt naudu, nestrādājot vispār?

Tikai pirmos mēnešus jutos priecīgs, ka man maksā algu, bet nekas nav jādara. Bet pēc kāda laika tomēr saproti, cik tas ir bezjēdzīgi. Nu ko tu dari ar savu dzīvi!? Tā var tikai degradēties. Sanāk paradokss: cilvēks ir slinks, taču arī neapmierināts, ja neko nedara. Viņš tomēr grib būt nodarbināts. Vēlos darīt to, kas piepilda. Protams, nav labi arī dzīvot tikai darba ritenī. Šis laiks mums visiem ir ļāvis pārdomāt, kas vispār dzīvē ir svarīgs. Būt kopā ar ģimeni, izbaudīt mirkli, piedzīvot dabu. Pirmajos pandēmijas mēnešos braucu uz laukiem, daudz staigāju, biju nepārtraukti kopā ar tuvajiem cilvēkiem.

Pandēmijas pirmajā vilnī, kad viss tika apstādināts, daudzi atrada dažādus hobijus. Laukos darījām vasaras dārza darbus, stādījām ozolus, pat sākām likt puzles. Bet tas apnīk. Mūsu iepriekšējā dzīve pierādīja: jo vairāk dari, jo vairāk izdari. Bet ērtāk ir nedarīt. Pierodam nedarīt, jo cilvēks pēc būtības ir sliņķis. Arī es. Salīdzinot gadu no 2020. gada janvāra līdz šā gada janvārim, vēl likās, ka kaut ko izdarīju, bet nu jau šķiet, ka vispār nekā nav bijis. Pagājušā gada martā, kad sākās kovids, aizbraucām uz laukiem: bija jauks pavasaris, spīdēja saule, staigājām pa mežu, izbaudījām dabu un apgarotu brīvības sajūtu. Aizbraucot turp šopavasar, bija atkal tas pats, bet ir jau pagājis gads, un tu domā, cik bezgala bezjēdzīgi tas pagājis. Principā tas ir izmests miskastē!

Kur redzi vissatraucošāko eksistenciālo problēmu?

Tajā, ka nemaz nav iespējams prognozēt pat tuvāko nākotni. It kā ir kaut kas saplānots tepat deguna galā, bet tu nezini, vai tas notiks. Viss var mainīties jebkurā brīdī. Bet, ja pārāk ilgi par to domā un pārdzīvo, var kļūt emocionāli vājš. Ir jābūt stipram. Kādu iespaidu šis laiks atstāj mūsu zemapziņā, to gan nezinu. Neapskaužu tos, kuriem ar mūziku jāstrādā zūmā, tas ir šausmīgi. Kaut kas ir atļauts, bet kaut kas ne, īsti darīt neko nevar, un slimība izplatās. Varbūt labāk nevis stiept gumiju, bet uz brīdi apstādināt pilnīgi visu, lai problēmu atrisinātu? Pietiktu ar divām nedēļām.

Tagad strādājam, lai saņemtu algas, bet cik vērtīgi tas liekas publikai? Šķiet, ka publika jau ir ļoti nogurusi no digitālajiem koncertu piedāvājumiem. Es pats, piemēram, skatījos Pētera Vaska jubilejas koncertu. Viņa mūzika man ir ārkārtīgi tuva un mīļa kopš seniem laikiem, bet tagad tik ļoti pietrūka stīgu skaņu dzīvajā akustikā! Es gribētu izjust, kā skaņa mani apņem, nevis dzirdēt to tikai no kvadrāta sev priekšā. Mūzikas digitālais, divdimensiju piedzīvojums manu sirdi nesilda. Tā iegūstu tikai informāciju. Šos koncertus skatos vienīgi profesionālas intereses dēļ, lai uzzinātu, ko cilvēki dara un kādā kvalitātē tas notiek. Bet dvēselei no tā tiek maz.

Vai Skolēnu dziesmu svētkus (cik nu vispār tie izskatīsies un izklausīsies pēc svētkiem) cilvēki skatīsies mobilajos telefonos? Un cik var sarunāties tikai pa telefonu un caur Zoom? Visu gribas piedzīvot pa īstam. Attālinātie koncerti uzrunā žanros, kas saistīti ar apskaņošanu, – popmūzikas šovi, mūzikli. Nesen noskatījos Latvijas Radio bigbenda un Aijas Vītoliņas koncertu – man ļoti patika. Madonnu es arī labprātāk noskatos ierakstā, jo man nekad nav patikuši koncerti milzīgā pūlī un skaņa lielajās sporta hallēs bieži ir nebaudāma.

Es domāju, ka kultūra nekur nepazudīs. Varbūt tā transformēsies un vairs nebūs tādā apmērā, bet noteikti būs. Interesanti, ka ir arī cilvēki, kuri pamanās izmantot krīzi sev par labu. Daži mani draugi sākumā bija neziņā, bet tagad ir atraduši brīnišķīgas iespējas un ļoti aktīvi strādā valsts kultūrizglītības programmā Skolas soma. Ja cīnīsies, viss būs kārtībā. Manam tēvam (komponists Zigmars Liepiņš – aut.) ir iemīļots teiciens: zem guloša akmens ūdens netek. Ja gribēsi strādāt, kustēsies un meklēsi iespējas, gan jau tās arī atradīsi. Taču nekas nav pastāvīgs. Jebkurā brīdī jebkas var mainīties. No krīzes pieredzes var mācīties, ka nedrīkst ieslīgt pārāk dziļi komforta situācijā. Krīze pāries, bet apstākļi turpinās mainīties. Iemigt nedrīkst!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Ķīnas ģimenes plānošana

Ķīnā pieņemts lēmums paaugstināt vienā ģimenē atļauto bērnu skaitu līdz trim – valsts šādi cer pagriezt pretējā virzienā sabiedrības novecošanas un zemās dzimstības tendences. Lēmums izpelnījies pret...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata