Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Ar medicīnas kvalitāti Latvija var lepoties

Veselības centru apvienības un Centrālās laboratorijas valdes priekšsēdētāja Stella Lapiņa par to, kurā gadā mums pietiks ārstu, kāpēc Latvijas medicīna ir viena no labākajām pasaulē un kā varētu izvairīties no sliktākā scenārija.

Apgalvojumam, ka krīze ir iespēja, Veselības centru apvienības un Centrālās laboratorijas valdes priekšsēdētāja Stella Lapiņa ir uzskatāms piemērs – līdz 2008. gada krīzei viņa 23 gadus strādāja Aizkraukles slimnīcas laboratorijā un par tādu iespēju kā darbošanās biznesā pat nedomāja, taču jau 2010. gada pavasarī bija kļuvusi par Centrālās laboratorijas valdes priekšsēdētāju. Šobrīd Lapiņa vada jau divus lielus veselības uzņēmumu grupas RePharm uzņēmumus un ir gatava darīt visu, lai cilvēki, viņu pašu ieskaitot, pēc iespējas ātrāk varētu atkal pievērsties tādiem hobijiem kā ceļošana.

Centrālā laboratorija ir viena galvenajām valsts apmaksātas SARS-CoV-2 testēšanas nodrošinātājām. Tiklīdz pienāks mana kārta, es vakcinēšos, saka Lapiņa un uzsver, ka sabiedrības attieksmei pret vakcināciju ir jāmainās, citādi no sliktākā scenārija izvairīties ir maz cerību.


Intervijās esat teikusi, ka jau bērnībā gribējāt būt mediķe. Kāpēc?

Cilvēki profesiju pārsvarā izvēlas, kādu jūtu mudināti. Man vienmēr ir gribējies par kādu rūpēties, kādam palīdzēt. Tā dziņa un doma man patiesībā nav nekur pazudusi jau vairāk nekā 50 gadu.

Jūs no praktiskas medicīnas darbinieces kļuvāt par medicīnas uzņēmumu vadītāju. Vai tā nav aiziešana no medicīnas?

Nē, tā ir plašāka ieiešana medicīnā. Vispirms es pabeidzu medicīnas skolu un strādāju par laboranti, tad mācījos bioloģiju, strādāju par laboratorijas speciālisti. Pēc tam nonācu Centrālajā laboratorijā, kur mans darbs jau bija biznesa vadība, ieguvu maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā, un tas man ļoti noder ikdienas darbā.

Uz Centrālo laboratoriju aizgājāt pati vai pēc uzaicinājuma?

Pati ne! Laikam ir jātic liktenim. Tas bija 2010. gads, valstī bija krīze, daudzas slimnīcas tika slēgtas vai pārveidotas par zemāka līmeņa slimnīcām. Es biju beigusi augstskolu un kādu laiku jau skatījos Rīgas virzienā. Darbu tur domāju saistīt tieši ar laboratoriju, bet nekādā gadījumā ne ar biznesu. Pavisam nejauši mani uzaicināja Centrālajā laboratorijā veikt auditu. Par Centrālo laboratoriju tobrīd zināju tikai to, ka tāda ir, nevienu darbinieku nepazinu, nezināju pat to, kur tā atrodas.

Jūs pirms tam bijāt veikusi kādu auditu?

Mani acīmredzot uzaicināja, ņemot vērā to, ka manis vadītā laboratorija bija uzrādījusi labus finanšu rezultātus. Pēc audita rezultātu prezentēšanas atvadījāmies, bet jau pēc dažām dienām tiku uzaicināta uz pārrunām, un man tika piedāvāts direktora amats Centrālajā laboratorijā.

Cik ilgi jūs šo piedāvājumu apdomājāt?

Ziniet, pavisam neilgi, jo es uzdevu pareizo jautājumu: «Kāds būs mans darbalaiks?» Biju plānojusi studēt doktorantūrā, tad man būtu vairāk brīvā laika, kas man bija svarīgi. Tad viens no akcionāriem pateica to, ko atcerēšos visu mūžu, – ka man būs brīvs darba grafiks, varēšu nākt un iet, kad gribēšu. Es viņam noticēju, teicu vīram, ka man tiek piedāvāts fantastisks darbs, kurā man būs brīvs laiks, varēšu studēt.

Piedāvājumu pieņēmu. Pirmās desmit dienas darbā bija ļoti jaukas un mierīgas, iepazinos ar cilvēkiem. Tad sākās ikdiena... Sāku strādāt 2010. gada 1.martā, jau aprīlī mani nominēja par valdes priekšsēdētāju – un pa šiem gadiem laboratorija ir izaugusi divdesmitkārt.

Un jūsu sākumā gribētais brīvais laiks jums tagad ir?

Jā – no astoņiem vakarā līdz septiņiem rītā.

Bet to jau jūs droši vien pati nosakāt.

Protams. Jebkurš vadītājs mani sapratīs, jebkurš, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Mans darbalaiks ir nenormēts, es esmu brīva savā izvēlē, man nav jābūt birojā pulksten astoņos no rīta un jāsēž līdz pieciem vakarā. Bet, lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda ļoti daudz gan enerģijas, gan sava brīvā laika.

Ir dzirdēts arī tāds apgalvojums: ja darbinieks strādā pēc darbalaika beigām, viņš ir slikti organizējis savu darbu.

Acīmredzot, jā, bet jāņem vērā abu šo uzņēmumu lielums (varētu teikt, ka strādāju uz divām slodzēm) un laboratorijas darba specifika. Laboratorija strādā režīmā 24/7. Mums ir deviņas laboratorijas, arī ārpus Rīgas, tas ir dzīvs organisms. Protams, es nesēžu birojā līdz astoņiem vakarā. Esmu pieejama onlainā.

Kad jūs pati bijāt laborante, ņēmāt dažādas analīzes?

Jā, strādāju parastā rajona slimnīcā.

Tātad jūs labi zināt un saprotat, ko dara jūsu vadītās Centrālās laboratorijas laboranti.

Tā noteikti ir veiksmes atslēga, kas ļāva attīstīt uzņēmumu, jo man bija izpratne par visiem procesiem, kas tajā notiek, no paraugu ienākšanas līdz rezultātu izsniegšanai. Kad tu redzi laukumu, tad, protams, vadīt un attīstīt uzņēmumu ir daudz vieglāk.

Kāpēc jūs studējāt nevis medicīnu, bet bioloģiju?

Ģimenes apstākļu dēļ. Sākumā man nebija iespēju studēt, stājos medicīnas skolā. Pēc tam apprecējos un ar bērnu studēt medicīnu būtu sarežģīti. Studējot bioloģiju, specializējos molekulārajā bioloģijā.

Tātad gribējāt nodarboties ar zinātni?

Tieši tā.

Bet tagad zinātne ir nolikta malā?

Ziniet, gluži malā nolikta nav. Man vēl daba ir atvēlējusi kādu laiku. Ja šis gads būs labāks par aizvadīto, man tomēr ir doma stāties doktorantūrā. Studēšu gan ne vairs bioloģiju, bet uzņēmējdarbību un vadību. Jebkuras studijas cilvēku attīsta, tās noder visvairāk pašam un pat ne karjerai, bet sevis pilnveidošanai.

Vai tiešām būtu iespējams vadīt divus lielus uzņēmumus un vēl studēt doktorantūrā?

Kā jau sākumā minēju, arvien labāk izdodas organizēt visus darbus. Mums ir ļoti laba un profesionāla komanda, kas šogad papildinājusies vēl ar diviem valdes locekļiem. Ikdienas dzīve ir kļuvusi vieglāka.

Centrālo laboratoriju sākāt vadīt 2010. gadā, kad tai jau bija 16 gadu darbības pieredze, Veselības centru apvienību – 2017. gadā. Kurš no šiem ''bērniem'' jums ir mīļāks?

Kā jau jebkurai mammai – abi. Viņi ir ļoti dažādi. Varu noteikti apgalvot, ka laboratorijas vadīšana ir daudz sarežģītāka – vai intensīvāka. Veselības centru apvienību vadīt ir vienkāršāk, jo uzņēmums ir sakārtots, liels, daudz direktoru… Mūsu centri lielākoties ir bijušās Rīgas pilsētas rajonu poliklīnikas, kas savā laikā tika privatizētas un pēc tam nonāca pārdošanā, un šo gadu laikā ir apvienojušās zem viena zīmola Veselības centru apvienība jau jaunā pakalpojumu kvalitātē. Plus mums ir mūsu meitasuzņēmums – klīnika EGV, kas nodarbojas ar medicīnisko apaugļošanu, – un ķirurģiskā klīnika Aiwa Clinic.

Kad parādījās pirmās ziņas par Covid-19, vai jūs uzreiz nojautāt, ka šī pandēmija ar mums būs ilgu laiku?
Es ļoti pārdzīvoju, ka situācija netika novērtēta nopietni. Tajā brīdī likās, ka tas noteikti nenotiks ar mums. Bija jau bijušas epidēmijas, kas tomēr nenonāca līdz Eiropai un Latvijai, līdz ar to bija pārliecība, ka arī šis uzliesmojums līdz mums neatnāks. Bet pagājušā gada februāra beigās un marta sākumā Covid-19 tomēr atnāca līdz Latvijai un skāra arī manis vadīto uzņēmumu… Ceru, ka 2020. gads būs bijis smagākais manā uzņēmumu vadītājas karjerā.

Kurā brīdī kļuva smagi?

Kad mūs uzrunāja Nacionālais veselības dienests un palūdza iesaistīties mājas vizīšu organizēšanā, ko mēs arī darījām. Iesaistījāmies paraugu ņemšanā, testēšanā, paraugu ņemšanas punktu organizācijā, centralizētā telefona apkalpošanā. Esam ļoti paplašinājuši savu molekulāro nodaļu. Aprīļa sākumā bijām veikuši tikai 9000 kovidtestu mēnesī, jo mums nebija nepieciešamā daudzumā materiālu un iekārtu. Decembrī veicām 85 tūkstošus testu. Tagad Centrālā laboratorija katru dienu veic 30–40 procentu no kopējā kovidtestu skaita valstī.

Cik darbinieku tiek ar to galā?

Iesaistīto darbinieku ir ļoti daudz. Esam pieņēmuši 140 darbinieku, lielākā daļa ņem paraugus. Mums ir 32 specializētie kovidparaugu savākšanas punkti.

Cik ātri dodat atbildi?

Principā sakām, ka atbilde būs 24 stundu laikā, bet, ja laboratorija ir blakus un vajadzīga steidzama atbilde, to var dabūt arī četrās stundās.

Jūsu darbinieku aizsardzība pret inficēšanos ir pietiekama?

Jā, jau no paša sākuma. Kad mums sākumā palūdza veikt mājas vizītes, braukt pie pacientiem, es, protams, teicu jā, bet, kad sasaucu sapulci un uzrunāju virsmāsas, saņēmu atbildi: nē. Visi bija ļoti nobijušies, jo mediju informācija rādīja, kādas citur pasaulē ir šausmas, ka daudzi mirst. Tomēr izdevās darbiniekus pārliecināt. Individuālie aizsardzības līdzekļi mums bija, lai gan tobrīd tos dabūt nebija tik vienkārši. Darbinieki iesaistījās, un pavasarī neviens nesaslima.

Otrajā vilnī gan ir bijušas personāla saslimšanas. Esam piedzīvojuši tādu briesmīgu notikumu, kad novembrī zvanu centrā, kas bija sadalīts divās daļās, katrā pusē bija pa inficētam darbiniekam (mēs savus darbiniekus pārbaudām, bet tā bija bezsimptomu inficēšanās) un rezultātā pārējie zvanu centra darbinieki aizgāja karantīnā. Bet nākamajā dienā ir jāatbild divarpus tūkstošiem iedzīvotāju!

Tas bija liels izaicinājums. Visi, kas varēja kustēties, arī no administrācijas, no visām nodaļām tika pārvērsti par zvanu centra darbiniekiem. Mums ir jauki kolēģi! Divās dienās izdevās piesaistīt un apmācīt jaunus darbiniekus, un situācija normalizējās.

Vai testu ņemšanā var gadīties arī kļūdas?

Kļūda var gadīties tikai tad, ja kāds sajauc paraugus, uzlīmē nepareizu uzvārdu. Tā ir preanalītika.
Pēdējā laikā ļoti daudz diskutē par to, ko nozīmē pozitīvs vai negatīvs tests. Par šo vīrusu mēs uzzinām arvien vairāk. Tas ir vecs vīruss, bet šī mutācija ir jauna. Tagad gan publikācijās ir aprakstītas jau ļoti dažādas situācijas, gan arī mēs redzam, ka pacientam var būt simptomi, pat ļoti spēcīgi simptomi, bet vīrusa klātbūtne nav atrasta. Pacients, protams, domā, ka tā ir kļūda, bet tā nav kļūda.

Ko tas nozīmē – ka pacientā vīruss ir vai ka nav?

Vīruss ir, bet tas vairs nav atrodams degunā, tas jau ir nonācis tālāk organismā.

Jūs pati esat testējusies?

O, jā, vairākas reizes, jo rudenī un ziemā man ir nācies braukt komandējumos! Tas ir ļoti nepatīkami. Varu teikt vienu: ja ir ņemts tests un nav nekādu izjūtu, tad vai nu ir plats deguns, vai arī nav īpaši labi paņemts. Pareizi ir ņemt diezgan dziļi. Pirmā reize bija ļoti nepatīkama, pēc tam jau tu sagrupējies un zini, kas būs.

Vakcinējusies jūs esat?

Neesmu, jo es neesmu prioritārajā grupā. Izmantot dienesta stāvokli nebūtu pareizi. Kad pienāks mana kārta vakcinēties, es noteikti vakcinēšos.

Kā jūs varat komentēt pārmetumus, ka Latvija laikus nesagādāja pietiekamu daudzumu vakcīnu vai pat atteicās no iespējas saņemt vairāk vakcīnu?

Tā kā man nav informācijas, kāpēc tā noticis, komentēt nevaru. Pirmkārt, ceru, ka vakcīnas būs. Otrkārt, Veselības centru apvienība jau ir gatava vakcinācijas procesam valstī. Man ir tā unikālā iespēja un pieredze to visu pārnest no Centrālās laboratorijas, kur ir izveidota ļoti laba paraugu ņemšanas sistēma visā valstī, kas ne ar ko neatšķiras no vakcinācijas procesa. Mainās tikai darbība, viss pārējais mums jau ir. Jā, zināmus ieguldījumus tas prasa, bet stresa nav.

Kas ir droši zināms par vakcīnu efektivitāti un iedarbības ilgumu?

Vakcīnas Moderna efektivitāte ir 94 procenti. Pieļauju, ka katru gadu būs citas vakcīnas, līdzīgi kā ir ar gripas vakcīnām, kad katrai jaunai mutācijai tiek ražota jauna vakcīna.

Vai monoklonālās antivielas, ar kurām no Covid-19 izārstēja Trampu, Latvijā var dabūt?

Līdz mums tādas nav nonākušas. Neesmu dzirdējusi par iespēju tādas iegādāties Latvijā.

Tātad, ja arī kādam būtu liela nauda, ko šīs zāles maksā, jūsu uzņēmumi tādas dabūt nevarētu?

Nē. Mēs arī nevaram pārdot vakcīnu. Vairāki bagāti cilvēki mums ir jautājuši, vai var nopirkt vakcīnu.

Bagātie grib vakcinēties, bet daudzi, kas nav bagāti, taisās viņus apsteigt nevakcinējoties…

Ceru, ka sāksies valsts mēroga informatīvā kampaņa, kas stimulēs cilvēku vēlmi vakcinēties.

Kā kovidlaiks ir ietekmējis Latvijas veselības aprūpes sistēmu, kādas stiprās un vājās vietas tas tajā ir uzrādījis?

Kovidlaiks ir ietekmējis visu pasauli. Latvijā mēs ieraudzījām to, ko jau sen zinājām, – ka ļoti trūkst personāla. Mūsu personāls faktiski strādā pusotru divas slodzes, jo cilvēku vienkārši fiziski nav. Vairs jau nav runas par naudu, ir pienācis brīdis, kad naudai vairs nav nozīmes, cilvēku trūkst.

Kāpēc trūkst? Tāpēc, ka daudzi ir aizbraukuši?

Aizbraukuši tiešām ir daudzi. Tai skaitā arī mana meita, kas ir ārste, dzīvo Vācijā.

Kāpēc viņa aizbrauca?

Viņa savā laikā aizbrauca acīmredzot tāpēc, ka viņai ne īpaši patika veselības aprūpes sistēmas nesakārtotība.

Vai, strādājot Latvijā, viņa pelnītu mazāk?

Nē, nopelnītu viņa tieši to pašu, bet jāstrādā te būtu vairāk. Latvijas mediķu atalgojums šobrīd nav tas sliktākais, ja skatās kopā ar visām piemaksām, bet ārstam vai medicīnas māsai ir jāstrādā krietni vairāk, lai nopelnītu to pašu, ko nopelna viņu kolēģi, piemēram, Vācijā.

Vai jūsu vadītajā laboratorijā arī trūkst darbinieku?

Laboratorijā darbinieku trūkuma īpaši nav, tāpēc ka tur atalgojums ir augstāks nekā vidēji nozarē. Bet tur ir arī daudz darba – mēs strādājam efektīvi, tā ir mūsu lielā atšķirība. Mūsu darbinieki tās astoņas stundas tiešām strādā, nevis tikai atrodas darba vietā.

Medicīnas darbinieki Covid-19 otrajā vilnī daudzviet esot uz izdegšanas robežas.

Mūsu laboratorija ir pieradusi strādāt efektīvi. Medicīnā tā ir – tu nevari celties un iet, kamēr nav veikts pēdējais tests. Protams, cilvēki nogurst. Bet izdegšana ir tad, kad cilvēkam vairs nav motivācijas strādāt.

Kāda, jūsuprāt, Latvijas veselības aprūpes sistēma no kovidpandēmijas izies – stiprāka vai vājāka?

Domāju, ka izies stiprāka.

Vai redzat kādas konkrētas lietas, kas tiek uzlabotas pandēmijas ietekmē?

Jā, redzam, ka laikam pirmo reizi Latvijas vēsturē tiek pievērsta uzmanība arī laboratorijām, ir saprasts, cik nozīmīga veselības aprūpes sastāvdaļa tās ir. Par to, ka trūkst personāla, runāja jau desmitiem gadu un tālāk par runāšanu netika, bet tagad ceru un esmu diezgan pārliecināta, ka kaut ko arī risinās. Ārstu un medicīnas māsu deficīta likvidēšana katrā ziņā ir ilgtermiņa process. Medicīnas māsu var sagatavot trijos gados, ārstu – faktiski desmit gados. Tātad, ja šo procesu sākam šodien, tad 2031. gadā, ja tad būsim dzīvi, mūs ārstēs jauna, pietiekami liela skaita ārstu paaudze.

Bet varbūt ārstu un medicīnas māsu trūkuma problēma nav atrisināma?

Ir atrisināma, vajadzīga tikai vēlēšanās. Vajag, kā es daru savā uzņēmējdarbībā, pieņemt lēmumu un darīt – neko citu vairs nevajag. Vajag panākt aizbraukušo mediķu atgriešanos Latvijā, kas jau ar finanšu instrumentiem tiek darīts, atvieglojot atgriešanās procesu.

Pateikšu vienu ķecerīgu domu, kas var nepatikt daudziem kolēģiem. Es daudz braucu ārpus Latvijas, tiekos ar kolēģiem gan citās Eiropas Savienības valstīs, gan bijušās NVS valstīs. Daļa baltkrievu kolēģu ļoti labprāt būtu gatavi pārcelties uz Latviju, arī ņemot vērā pašreizējo politisko situāciju Baltkrievijā. Mūs ir uzrunājuši vairāki ārsti, kas vēlētos pārcelties uz Latviju un būtu gatavi arī iemācīties valodu, bet šķērslis ir viņu diploma atzīšana.

Mums noteikti būs jāskatās kādā virzienā. Ļoti šaubos, vai pie mums brauks strādāt vācieši, bet zinu situāciju Vācijas medicīnā, zinu, ka viņiem arī pirms pieciem sešiem gadiem katastrofāli trūka ārstu. Viņi to atrisināja, piesaistot daudzus jaunos, tādus kā mana meita, un tur tagad strādā ļoti daudz jaunu ārstu no visas Eiropas.

Kāpēc Vācijā trūka ārstu?

Cik zinu, tur ir grūti iegūt šo izglītību. Lai kļūtu par ārstu, ir jāmācās ļoti daudz. Acīmredzot nepietiekami daudzi vācieši to vēlējās, bet slimnīcu tur ir ļoti daudz, populācija noveco. Tieši tāda pati situācija ir arī pie mums – jo vecāka kļūst sabiedrība, jo lielāks pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem.

Un jo mazāk to, kuri tos varētu kvalitatīvi sniegt.

Tieši tā, šobrīd esam nonākuši šādās šķērēs. Ir skaidrs, ka sabiedrība novecos, tāpēc jāmēģina atgriezt atpakaļ aizbraukušos. Tas izklausās pēc populistiska saukļa, bet ir jāpieņem lēmums valdības līmenī. Ir nevis jāraksta visādi plāni ļoti daudziem cilvēkiem, bet jārīkojas.

Tātad jādabū atpakaļ aizbraukušie medicīnas darbinieki, nevis, piemēram, jāizmāca par ārstiem pakistāņi vai citu tālu ārvalstu studenti, kas pēc tam varētu strādāt Latvijā?

Pakistānieši – jā, bet integrēt viņus mūsu sabiedrībā nebūs tik vienkārši.

Jūsu laboratorijās nestrādā Pakistānas studenti?

Laiku pa laikam kāds piesakās, bet tā īsti pašlaik neviens nestrādā. Ja būtu labs speciālists, kam turklāt nebūtu valodas problēmu, mēs noteikti viņu ņemtu. Veiksmīgs stāsts mums ir viena baltkrievu speciāliste, kas atbrauca uz Latviju, iemācījās valodu, nokārtoja visas formalitātes, strādā un ir integrējusies mūsu sabiedrībā.

Kā jūsu laboratorija izjūt konkurenci?

Es vienmēr esmu par konkurenci visās iespējamajās jomās, jo konkurence attīsta, liek katru dienu domāt, kā izdarīt labāk, un ieguvējs ir pacients. Mūsu valsts ir maza, mēs sākam skatīties arī ārpusē – gan Eiropā, gan ārpus Eiropas.

Atvērsiet tur laboratorijas?

Tieši tā, pagaidām laboratorijas. Pētām tirgus, tā ir ļoti interesanta pieredze. Varu atklāt, ka salīdzinājumā ar vairākām NVS valstīm, kurās strādā mūsu bijušie kolēģi, Latvijas medicīna ir ļoti labā situācijā gan finansiāli, gan sakārtotības, aprīkojuma un pārvaldības ziņā.

Re, kā! Kamēr visās malās atskan vaimanas, ka mūsu medicīna brūk kopā…

Nav ne tuvu tik traki! Bet mēs taču esam latvieši, mums gribas pačīkstēt.

Un tik dārgi arī nav kā citur?

Veselības pakalpojumu cenas pasaulē ir apmēram līdzīgas, izņemot Ameriku. Bet ar medicīnas kvalitāti mēs varam lepoties.

Tagad ir modē visur ieviest sieviešu kvotas. Kas jums ir svarīgāks, izvēloties darbiniekus, – dzimums vai profesionalitāte?

Dzimums man absolūti nav svarīgs. Mēs dzīvojam Eiropā, šeit neizjūtam nekādu diskrimināciju. Profesionālajās attiecībās nekad neesmu domājusi tādās kategorijās – vīrietis vai sieviete.

Sievietēm ir sarežģītāk viena iemesla dēļ. Es savu karjeru sāku veidot tad, kad man izauga un izskolojās meita, pēc tam varēju veltīt sevi visu darbam. Ja man būtu mazi bērni, strādāt tādā režīmā vienkārši nebūtu iespējams. Sievietei ir jāizvēlas: vai nu viņa uzaudzinās veiksmīgus uzņēmējus un ārstus, vai vadīs uzņēmējus un ārstus. Tās divas lietas savienot ir ļoti grūti.

Vadīt divus lielus uzņēmumus gan droši vien tāpat nav pārāk viegli.

Jā, bet es to nedarītu, ja man šis darbs nepatiktu. Tas uzlādē. Protams, es arī nogurstu, līdz piektdienas vakaram baterijas nosēžas. Bet man ir mājas, ģimene, ir dārzs, kuram gan tagad veltu krietni mazāk laika...

Tātad dārzs pamazām aizaug?

Nē, es situāciju esmu optimizējusi, atradusi sev ļoti labu palīgu. Varu priecāties par rožu ziedēšanu, ieguldot mazāk darba, jo tam vienkārši nepietiek laika. Atpūšos arī ceļojot, reizi vai divas gadā izraujoties uz kādu attālu valsti.

Tagad ceļot būs grūtāk, kamēr cilvēce neiemācīsies sadzīvot ar vīrusu... Ja jums piedāvātu veselības ministres amatu, jūs uz to ietu?

Noteikti ne.

Kāpēc?

Ziniet, esmu ļoti tālu no politikas. Politika ir ļoti sarežģīta un noteikti cilvēku dedzinoša lieta. Lai ietu politikā, ir jābūt kādai motivācijai. Es ļoti labprāt attīstīšu savus medicīnas centrus un laboratorijas, lai tie būtu arvien draudzīgāki un pieejamāki mūsu pacientiem.

Bet, ja jums ar pavēli liktu vadīt Latvijas veselības sistēmu, kurus darbus jūs darītu vispirms?

Protams, mēs vērtējam savu vadītāju darbības (pauze). Ļoti būtiska ir profesionāla komanda, sadarbība, bet, pats galvenais, – jābūt iespējai pieņemt lēmumus un tos realizēt. Es kā vadītāja pati pieņemu lēmumus un tos īstenoju, un manas darbības vienīgā atbildība ir rezultāti. Vai es to varētu politikā? Bet tāda vērtēšana ir ārpus manas kompetences robežām.

Vai Latvijas veselības budžets ir par mazu vai par lielu? Man reiz kādas lielas klīnikas vadītājs teica, ka medicīnā var bērt, vienalga, cik daudz naudas, – visu apgūs un prasīs vēl.

Piekrītu. Ir jārunā par efektivitāti. Bet te nevar īsti pārmest mūsu valdībai, politiķiem. Man ir sajūta, ka neko arī īsti nevar izdarīt, jo mums nav normālas, eiropeiskas algu sistēmas. Mūsu ārsti saņem ļoti dažādu atalgojumu, strādā vairākās vietās, un viņu atalgojums svārstās, sākot no pusotra tūkstoša eiro kādam laboratorijas ārstam līdz 30 tūkstošiem eiro mēnesī kādas citas specialitātes ārstam. No sistēmas viedokļa tas nav pareizi, bet tas ir izveidojies daudzu gadu gaitā, laikam tāpēc, ka sistēma ir badināta, naudas ir bijis tik, cik ir bijis, un netika veidota pārskatāma atalgojuma sistēma. Tagad kaut ko ļoti kardināli mainīt – es pat nezinu, cik tas ir iespējams. Nezinu, kam tad būtu jānotiek un kurš politiskais spēks to gribētu uzņemties.

Pēdējais jautājums: vai jūs kovidpandēmijas sakarā redzat gaismu tuneļa galā?

Šķiet, ka šogad gaismas laikam nebūs. Izskatās, ka pēc vakcinācijas būs jāpadzīvo situācijā, kas ir labāka nekā šobrīd, – jāsadzīvo ar Covid-19 tāpat kā sadzīvojam ar gripu. Tāpēc aicinu vakcinēties, lai mēs varētu atsākt normālu dzīvi. Jo brīnumi jau nenotiek – ja cilvēki nestrādā, nodokļi netiek maksāti, uzņēmumi bankrotē, nekas labs nav sagaidāms. Es pēc dabas esmu optimiste, bet profesionālā pieredze rāda, ka jāsagatavojas sliktākajam scenārijam – tad varēsim priecāties, ja tas nepiepildīsies. 

Top komentāri

Vija
V
latvijas medicina atgadina īstu frankensteinu kura sastāv no daudziem maziem gabaliem un pacientam nav nekadu ceribu sanemt pilnvērtīgu vispusīgu medicinisko aprūpi jo latvijas frankensteina gabaliņi pat ipasi neinteresējas par citu gabalu esamību un spejam ko jēdzīgu pacienta laba darit.
oskars
o
Ka jums nav kauna muldet ! Arsti nav ieinteresanti arstet, interese tikai nauda ... rinda pie arsta lidz pus gadam, Visa medicina Latvija ir bizness... Par ko mes maksajam nodoklus ?
Bomars
B
Veiksmes staasts un pozitiivisma kampanja - Latvijaa kops 1991. gada ir sleegtas 163 (kopaa nemot slimniicas, polikliinikas un doktoraaati). Man sanaak, ka pat "sliktajaa un aarkaartiigi asinainajaa" LPSR periodaa tikai buuveeja slimniicas un skolas nevs veera taas ciet.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Triku meistari pārvar olimpisko slieksni

Tokijas olimpiskās spēles ir pārceltas par vienu gadu uz priekšu un norisināsies šā gada vasarā no 23. jūlija līdz 8. augustam. Spēļu programmā iekļauti pieci jauni sporta veidi un vēl virkne disciplī...

Liela kara ēna pār Ukrainas austrumiem

Pēdējās nedēļās ievērojami pieaugusi spriedze starp Ukrainu un tās austrumu prokrieviskajiem separātistiem – pašpasludinātajām Doņeckas un Luhanskas tautas republikām. Vārdu jeb informatīvajās ka...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata