Kari par piekļuvi dzeramā (kas vienlaikus nozīmē arī lauksaimniecībā un citur izmantojamā) ūdens resursiem acīmredzami ir tikpat seni kā cilvēces vēsture. Par pašu senāko no šādiem kariem, par kuru ir ziņas, tiek uzskatīta bruņotu konfliktu sērija starp divām šumeru pilsētvalstīm Lagašu un Ummu, kas sākās aptuveni 2500. gadā p. m. ē. un turpinājās pusotra gadsimta garumā. Turklāt pat ļoti nopietni ārējie apdraudējumi no kaimiņu akadiešu puses nespēja novest pie šīs cīņas pārtraukšanas.
Šīs, senākās no vēsturniekiem zināmajām cīņām par ūdens resursiem, ritēja toreizējās Divupes jeb Mezopotāmijas (senākā civilizācija pasaulē) zemēs, mūsdienu Irākas teritorijā, bet karoja abas šumeru pilsētvalstis, akadieši un vēl citi interesenti par piekļuvi pie Tigras un Eifratas upju baseinu ūdeņiem. Lai gan kopš minētajiem notikumiem pagājuši aptuveni 4,5 tūkstoši gadu, Tigras un Eifratas ūdeņi aizvien ir domstarpību un arī militāru sadursmju cēlonis.
Līdzīga situācija ir vēl vairāku citu vēsturisku un ieguldījumu visas civilizācijas attīstībā devušu upju – Nīlas, Indas un Mekongas – baseinos. Pavisam pasaulē saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) aplēsēm ir nedaudz vairāk par 50 valstīm, kuras var izrādīties (bet dažos gadījumos jau de facto ir iesaistītas) bruņotos konfliktos par piekļuvi ūdens avotiem. Turklāt jāatceras, ka mūsdienās saldūdens resursi ir būtiski vairs ne tikai lauksaimniecībai vai zvejniecībai, bet arī kā elektroenerģijas avots, kas padara šos resursus pat vēl svarīgākus nekā iepriekšējos vēstures periodos.
LIELĀS ATDZIMŠANAS AIZSPROSTS
Starptautiskā mērogā zināmākās domstarpības par ūdens resursiem gan ir saistītas ar Nīlas upi un tādām Āfrikas valstīm kā Ēģipte un Etiopija. Jeb, precīzāk, ar Etiopijas valdības centieniem mazināt katastrofālo elektroenerģijas deficītu, kā dēļ uz Zilās Nīlas ir uzbūvēts aizsprosts (nodēvēts par Lielās atdzimšanas aizsprostu – Grand Renaissance Dam), elektrostacija un iespaidīga izmēra ūdenskrātuve, kuras piepildīšana pakāpeniski tuvojas finišam.
Šis projekts būtiski ietekmē vēl vairākas kaimiņvalstis, un šeit jāpaskaidro, ka, lai arī Nīla gandrīz ikvienam no mums asociējas ar Ēģipti, realitāte ir gana atšķirīga no šiem priekšstatiem. Lielākā daļa Nīlas un, protams, tās delta atrodas Ēģiptē, taču neviena no galvenajām Nīlas pietekām, no kurām šī upe, var teikt, ir atkarīga, līdz Ēģiptei pat nenonāk. Divas galvenās pietekas vai drīzāk upes, kas veido Nīlu (lai gan ģeogrāfu vidū par šo jautājumu nav vienprātības), ir Baltā Nīla un Zilā Nīla. Pirmā sāk savu tecējumu no Viktorijas ezera Ugandā, bet otrā un lielākā no abām – no Tanas ezera Etiopijā, un abu šo upju satekas vietā atrodas Sudānas galvaspilsēta Hartūma. Attiecīgi Etiopijas aptuveni 30 kilometru attālumā no Sudānas robežas uzbūvētais Lielās atdzimšanas aizsprosts var būtiski ietekmēt situāciju arī Sudānā un Ēģiptē.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17. - 24. aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!