Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Otra aukstā kara priekšvakarā

Galvenais starptautiskās politikas jautājums, ar kuru nāksies tikt galā ASV nākamā prezidenta Džo Baidena administrācijai, būs šobrīd teju uz aukstā kara robežas nonākušās ASV un Ķīnas tālākās attiecības. Turklāt – nekur nav pazudušas ne tikai samilzušās problēmas ASV iekšpolitiskajā situācijā, bet arī Krievijas faktors.

Jautājums, kura no abām lielvarām – Ķīna vai Krievija – uzskatāma par galveno apdraudējumu amerikāņu demokrātijai (šāds formulējums parasti tiek izmantots oficiālajos dokumentos un diplomātijā), ASV kļuva aktuāls jau Baraka Obamas prezidentūras laikā. Pēc 2014. gada notikumiem Krimā par tādu tika atzīta Krievija, pret kuru tika noteikta virkne ekonomisko sankciju. Tām, pēc Obamas administrācijas domām, vajadzēja sagraut Krievijas ekonomiku, kā arī novest Maskavu starptautiskā izolācijā. Lai gan nedz vienu, nedz otru mērķi sasniegt tā arī neizdevās, Krievija publiskajā telpā tobrīd nepārprotami ieguva ASV galvenās ienaidnieces statusu.

Vienlaikus ne mazāk nozīmīgi notikumi risinājās arī Ķīnas virzienā, Obamas administrācijai secinot, ka Ķīnas strauji augošā ekonomika un ar to saistītais ģeopolitiskās ietekmes pieaugums, kā arī oficiāli pasludinātie ambiciozie turpmākās attīstības plāni un megaprojekti kļūst par apdraudējumu ASV nacionālajām interesēm. Par šī secinājuma rezultātu kļuva ASV militārā potenciāla pārorientēšana uz Klusā un Indijas okeāna reģionu un Klusā okeāna reģiona partnerības (Trans-Pacific Partnership, TPP) jeb brīvās tirdzniecības līguma ar reģiona valstīm noslēgšana ar neslēptu mērķi ierobežot Ķīnas ekonomisko ekspansiju, kā arī vēl virkne citu pret Pekinu vērstu soļu. Oficiālajā līmenī Obamas administrācija gan centās izvairīties no skaļiem pret Pekinu vērstiem paziņojumiem, tāpat pret Ķīnu netika noteikti gandrīz nekādi ekonomiskie ierobežojumi, un līdz ar to šiem procesiem tika pievērsts jūtami mazāk uzmanības nekā ASV un Krievijas attiecībām.

Objektīvi un subjektīvi cēloņi

Pastāv virkne vairāk vai mazāk pamatotu skaidrojumu, kamdēļ Obamas prezidentūras laikā Savienotās Valstis pievērsās šādam ārpolitiskajam kursam, faktiski atzīstot, ka to globālās dominēšanas periods, kas sākās pēc aukstā kara beigām, ir beidzies. Aiz daudziem no šiem skaidrojumiem atrodas vērienīgas teorijas, tomēr, ja vienkāršoti, visbiežāk tiek piesaukti ekonomiskie motīvi – galvenokārt ekonomiskās izaugsmes problēmas Rietumos. To tālākai nodrošināšanai (lai arī tikai uz laiku) ir nepieciešama kontrole pār jauniem tirgiem un resursiem, šajā gadījumā – pār Ķīnu un Krieviju. Klasiskās ģeopolitikas piekritēji uzsvaru savukārt liek uz vēstures gaitā daudzkārt atkārtojušos situāciju, kad dominējošai lielvarai jeb hegemonam, neraugoties uz visiem centieniem šādu situāciju nepieļaut, parādās ģeopolitiskie konkurenti, kuri pieprasa ietekmes zonu pārdalīšanu. Vēl kopš Atēnu un Spartas vai Romas un Kartāgas laikiem tas gandrīz vienmēr ir novedis pie liela mēroga kariem, no kāda šobrīd pasauli attur tikai lielvaru stratēģisko ieroču arsenāli.

Cits skaidrojums ir Rietumu pārmērīgais mesiānisms, cenšoties tādām pašpietiekamām valstīm – civilizācijām kā Ķīna un Krievija uzspiest savu vērtību sistēmu, kas tām ir nesaprotama un daudzos gadījumos atklāti nepieņemama. Tas izraisa atbilstošu pretreakciju. Vēl tiek minētas pašu Rietumu pieļautās grandioza mēroga kļūdas, kas saistītas galvenokārt ar ASV prezidenta Bila Klintona administrācijas darbību un ir balstītas eiforijā, kāda valdīja pēc ASV uzvaras pār PSRS aukstajā karā. Plaši izplatīts ir viedoklis, ka Rietumu mantkārība un augstprātīgā attieksme it īpaši pret Krieviju, ignorējot šai valstij iepriekš dotos solījumus, kā arī nerēķinoties ar Maskavas stratēģiskajām interesēm, ir novedusi pie vērienīgas antirietumniecisku uzskatu izplatības šajā lielvalstī, sabiedrības konsolidēšanās uz šo uzskatu pamata un beigu beigās arī atklāti antiamerikāniskas politikas.

Arī Ķīnā, pat neraugoties uz tās ievērojamo ekonomisko saistību ar ASV, notiek līdzīgi procesi. Rietumos šīs problēmas gan galvenokārt mēģina skaidrot ar abās konkurējošajās lielvalstīs valdošo autoritārismu, demokrātisko brīvību apspiešanu u. tml. iemesliem, uzskatot, ka situāciju var mainīt, panākot valdošo režīmu krišanu.

Taču, lai kādi arī nebūtu skaidrojumi, tos visus vieno starp rindām izlasāmais, ka ASV vadīto kolektīvo Rietumu globālā dominance faktiski ir beigusies un ir parādījušās vai, ja precīzāk, atgriezušās divas lielvaras, kuras virknē jomu atklāti un turklāt veiksmīgi konkurē ar Rietumiem, daudzos gadījumos atsakoties spēlēt pēc to diktētajiem noteikumiem. Ķīnas un Krievijas iespējas, protams, ir atšķirīgas. Ķīnas ietekme ir balstīta galvenokārt uz valsts iespaidīgo ekonomisko potenciālu (par kura tapšanu Pekina ir parādā ievērojamu pateicību tiem pašiem Rietumiem, kas pēc aukstā kara beigām nemainīja ekonomisko politiku attiecībā uz Ķīnu), kamēr Krievija ir militāra lielvara. Abām valstīm ir arī vēl virkne citu potenciālu (piemēram, Krievijas iespaidīgie energoresursu un derīgo izrakteņu krājumi), kurus tās nekautrējas izmantot.

Tas viss kopā ir novedis pie tā, ka ASV pēdējā Nacionālās drošības stratēģijā (apstiprināta 2017. gada decembrī) abas konkurentes ir pasludinātas par revanšistiskām lielvarām un apdraudējumu amerikāņu demokrātijai.

Tāpat izplatīts ir viedoklis, ka šādas nostājas pamatā ir tā dēvētā Volfovica doktrīna – dokuments ar nosaukumu Aizsardzības plānošanas vadlīnijas 1992 (Defense Planning Guidance of 1992), kuru 1992. gadā prezidentam Džordžam Bušam vecākajam iesniedza toreizējais ASV aizsardzības ministra vietnieks (vēlākais Pasaules Bankas prezidents) Pols Volfovics un viņa palīgs Luiss Libijs (vēlāk ASV viceprezidenta Dika Čeinija padomnieks un biroja vadītājs, kura politiskā karjera gan beidzās 2005. gadā tā dēvētā Valērijas Pleimas skandāla dēļ). Ja vienkāršoti, dokuments paredzēja izstrādāt un īstenot tādu ASV ārpolitisko kursu, kas novērstu ASV potenciālo ģeopolitisko konkurentu iespējas iegūt lielāku reģionālo vai globālo ietekmi. Savukārt Vašingtonai šīs koncepcijas ietvaros bija paredzētas tiesības vienpersoniski noteikt, kuras pārējo pasaules valstu intereses un vēlmes ir "leģitīmas" un kuras tādas nav, kā arī izlemt, cik lielā mērā un kādā veidā atļaujama šo interešu īstenošana.

Oficiāli gan Volfovica doktrīna apstiprināta tā arī netika, tomēr plaši izplatīts ir viedoklis, tostarp balstoties bijušo amatpersonu izteikumos, ka pēc dokumentā minētajiem principiem vadījās un tos plaši izmantoja nākamo ASV prezidentu administrācijas, tai skaitā Obamas administrācija, kura sāka aktīvu ASV ģeopolitisko konkurentu ierobežošanu.

Trampa stratēģija

Pirms 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanām, par kuru favorīti tika uzskatīta demokrātu kandidāte Hilarija Klintone, arī valdīja viedoklis, ka nekas nespēs kavēt Savienotās Valstis turpināt šādu ierobežojošu politiku pret Maskavu un Pekinu, pakāpeniski palielinot spiedienu uz tām. Tomēr par republikāņu kandidātu daudziem negaidīti kļuvušais multimiljardieris, absolūti nesistēmiskais Donalds Tramps par galveno prioritāti uzskatīja vēršanos pret Ķīnu. Viņš par savu mērķi pasludināja ekonomiskā taisnīguma (amerikāņu izpratnē) atjaunošanu, kā arī neslēpa, ka Pekinas ekonomiskās un ģeopolitiskās ekspansijas ierobežošanai Vašingtonai ir nepieciešamas vismaz neitrālas attiecības ar Maskavu. Tāpat Tramps vainoja demokrātus ASV nacionālajām interesēm bīstamos sakaros ar Ķīnas komunistisko partiju un tās aizbildniecībā esošo biznesu un solīja uzreiz pēc nonākšanas Baltajā namā izstāties no Klusā okeāna reģiona partnerības, kuru uzskatīja par ASV neizdevīgu. (Jāpiebilst: lai pārliecinātu reģiona valstis pievienoties pret Ķīnu vērstajam brīvās tirdzniecības līgumam, Obamas administrācijai tik tiešām nācās piekāpties virknei ASV neizdevīgu Āzijas valstu prasību.)

Visi šie paziņojumi bija daļa no Trampa kopējā nākotnes redzējuma, par kura īsto autoru gan tiek uzskatīts viņa tobrīd galvenais stratēģis Stīvs Benons. Uzskatot, ka Savienotajām Valstīm vairs nepietiek resursu globālās hegemonijas nodrošināšanai, ka centieni uzturēt šādu hegemoniju rada tēriņus, kas kļuvuši lielāki par ieguvumiem, un attiecīgi – tas ved ASV pretī ekonomiskai un ģeopolitiskai katastrofai –, Tramps cerēja "padarīt Ameriku atkal diženu", uz laiku īstenojot sava veida neoizolacionismu, lai atjaunotu ASV spēkus un resursus. Būtiska loma šajā programmā bija atvēlēta visa veida starptautisko līgumu un attiecību pārskatīšanai, padarot tās Vašingtonai ekonomiski izdevīgas, kā arī ražotņu atgriešanai ASV. Savukārt prioritārais mērķis nepārprotami bija un ir Ķīna ar tās iespaidīgo tirdzniecību, lielo skaitu tās teritorijā izvietoto ASV kompāniju ražotņu, tālākās attīstības plāniem u. c.

Tikmēr Krievija, pat neraugoties uz faktu, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kura savu militāro iespēju dēļ ir atzīta par spējīgu radīt eksistenciālu apdraudējumu ASV, šīs stratēģijas ietvaros tiek uztverta galvenokārt kā – lai arī ne pārāk tīkama – partnere. Kāpēc? Pirmkārt, jo eksistenciāls apdraudējums ir abpusējs, kas faktiski izslēdz liela kara iespējamību. Otrkārt un galvenokārt – pat Krievijas neitralitāte gaidāmā tirdzniecības kara laikā (bet Trampa stratēģi jau 2016. gadā nešaubījās, ka viņa ievēlēšanas gadījumā šāds karš neizpaliks) palielinātu Vašingtonas izredzes panākt Pekinas piekāpšanos ja ne visos, tad daudzos jautājumos. Un attiecīgi otrādi – atklāta Maskavas nostāšanās Ķīnas pusē šādas izredzes jūtami samazinātu.

Būtībā Tramps vēlējās atkārtot Ričarda Niksona valsts sekretāra Henrija Kisindžera izcili veiksmīgo manevru (Kisindžers panāca ASV un komunistiskās Ķīnas izlīgumu, uz ilgu laiku atraujot Pekinu no Maskavas), tikai šoreiz jau noslēdzot vienošanos ar Krieviju. Domājams, šāds lēmums tika pieņemts ne bez konsultācijām arī ar jau piesaukto Kisindžeru.

Tomēr pārliecināties, cik reālistiski ir šie plāni, Trampa administrācijai izrādījās neiespējami. Demokrāti par Klintones zaudējuma galveno vaininieci pasludināja Krieviju un tās īstenoto iejaukšanos vēlēšanu norisē un izmantoja šīs apsūdzības, lai dažādi kavētu Trampa darbu prezidenta amatā. Rezultātā jebkuri mēģinājumi sākt sarunas ar Krieviju par attiecību normalizēšanu kļuva Trampa administrācijai toksiski, un tā iekšpolitisku iemeslu dēļ bija spiesta vēl vairāk palielināt politisko un ekonomisko spiedienu uz Maskavu. Tomēr Trampa administrācija neatteicās no saviem sākotnēji pasludinātajiem mērķiem attiecībā uz Pekinu, ar Pārstāvju palātas un Senāta atbalstu (kur šajā ziņā pastāv ievērojama vienprātība) pieņemot virkni Ķīnu ierobežojošu lēmumu. Tas ļauj daudziem ekspertiem un plašsaziņas līdzekļiem uzskatīt, ka starp abām lielvalstīm jau ir sācies jauns aukstais karš.

Bez iespējām mainīt politiku

Trampa administrācijas konstantā vēršanās pret Ķīnu un regulārās šai valstij un tās komunistiskajai partijai izvirzītās apsūdzības publiskajā telpā par visu iespējamo (sākot no koronavīrusa pandēmijas izraisīšanas un beidzot ar spiegošanu) ir novedušas pie tā, ka sabiedriskās domas aptaujas liecina: vairāk nekā puse amerikāņu par galveno ASV ienaidnieci uzskata tieši Ķīnu, kamēr Krieviju par tādu nosauc nepilna ceturtā daļa ASV iedzīvotāju. Turklāt Tramps un viņa atbalstītāji joprojām atsakās atzīt jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena leģitimitāti, vētraini apsūdzot gan Baidenu un viņa dēlu Hanteru, gan daudzus nākamās administrācijas pārstāvjus ciešos un koruptīvos sakaros ar Ķīnas komunistisko partiju. Līdz ar to patlaban ASV tiek radīts pat vēl lielāks spiediens Ķīnas jautājumā, nekā Trampa prezidentūras laikā nācās piedzīvot viņa administrācijai par attiecībām ar Krieviju.

Tā visa rezultātā vairākums ekspertu nešaubās: jaunā ASV prezidenta administrācijas, pat gadījumā ja aizvadītās nedēļas vēlēšanās Džordžijas pavalstī demokrātiem izdosies nodrošināt vairākumu abās ASV Kongresa palātās (tādējādi abu ASV vadošo partiju spēku samērs Senātā kļūs 50:50, bet tad saskaņā ar ASV konstitūciju izšķiroša kļūst viceprezidenta – šajā gadījumā demokrātes Kamalas Herisas – balss), politika attiecībā uz Ķīnu mainīta netiks. Netiek gaidīta ne tikai Trampa administrācijas Ķīnas kompānijām (zināmākā no tām ir Huawei) noteikto sankciju un ierobežojumu samazināšana vai atcelšana, bet ir pat ļoti ticams, ka varētu tikt noteikti jauni ierobežojumi, nu jau Baidena administrācijai cenšoties demonstrēt, ka tā ņem vērā vēlētāju noskaņojumu un apsūdzībām par tās saistību ar Ķīnas komunistisko partiju nav pamata. Līdz ar to var teikt, ka Trampa nosacīti "vientuļo uzlidojumu" vietā no jaunās ASV prezidenta administrācijas tiek gaidītas sistēmiskas, pret Ķīnas ietekmi vērstas darbības, tostarp tajās iesaistot sabiedrotos, kā arī šo darbību ietērpšana diplomātiski pieņemamākā formātā. Visādi citādi izskatās, ka Baidena administrācijai nebūs iespēju un acīmredzami arī vēlēšanās ko mainīt.

Pārmaiņas netiek gaidītas arī ASV jaunās administrācijas nostājā pret Krieviju, tostarp arī tāpēc, ka īpaši sliktākas abu šo valstu attiecības kļūt vairs nevar: abas puses jau atklāti atzinušas, ka šīs attiecības ilgstoši atrodas visu laiku zemākajā punktā kopš aukstā kara beigām, turklāt šis punkts ir pat zemāks nekā daudzos aukstā kara periodos. Tāpat atsevišķi ASV administrācijas pārstāvji publiski atzinuši, ka visas sankcijas, kuras bija iespējams piemērot Krievijai, neradot būtisku kaitējumu pašu ASV interesēm, jau ir noteiktas, taču nekādu jūtamu efektu nav radījušas (lai gan joprojām tiek cerēts uz šādu efektu ilgtermiņā). Būtībā ASV rīcībā ir palikuši tikai pavisam radikāli soļi – tādi kā, piemēram, mēģinājums panākt Krievijas atslēgšanu no starptautiskās norēķinu sistēmas SWIFT. Taču to piemērošanas iespēja ir ļoti maz ticama, vispirms jau tāpēc, ka tie galvenokārt kaitētu pašām ASV un to sabiedrotajiem, kā arī var tikt uzskatīti par kara pieteikumu Krievijai de facto. Ņemot vērā jau minēto nākamās administrācijas pārstāvju vēlmi atkal padarīt Krieviju par Savienoto Valstu ienaidnieci Nr. 1, pavisam izslēgt šādu iespēju gan nevar.

Kas no tā visa secināms

ASV savu iekšpolitisko konfliktu dēļ būtībā ir spiestas īstenot agresīvi ierobežojošu politiku vienlaikus pret abiem ģeopolitiskajiem konkurentiem, un tas ir novedis pie straujas Krievijas un Ķīnas stratēģiskās sadarbības palielināšanās (tostarp iepriekšējā gada nogalē abas puses oficiāli atzina, ka šī sadarbība ne tikai atrodas vēsturiski visu laiku augstākajā līmenī, bet arī tiks attīstīta tālāk). Šī situācija kļūst par aizvien pieaugošu problēmu pašām ASV. Ķīnas un Krievijas faktiskā (lai arī situatīvā un uz nenoteiktu laiku) alianse ir savstarpēji papildinoša un ļauj tām līdz minimumam samazināt savas nepilnības. Krievijas gadījumā tā ir samērā nelielā ekonomika un vājā finanšu sistēma, bet Ķīnas – daudz pieticīgāks militārais potenciāls nekā konkurentiem, apdraudēti transporta koridori uz Eiropu, kā arī energoresursu un izejvielu deficīts. Šo problēmu novēršana rada apvienotu potenciālu, kas līdzvērtīgs ASV un to sabiedroto (par kuru lojalitāti Vašingtonai netrūkst šaubu) potenciālam. Turklāt par Trampa administrācijas politikas rezultāta blakusproduktu ir kļuvusi Ķīnas ekonomisko pozīciju nostiprināšanās Dienvidaustrumāzijas reģionā. Visi kopā šie faktori ASV uzvaru šajā sāncensībā padara mazticamu. Arī stratēģiskā modelēšana liecina: ilgtermiņa konfrontācijā, pastāvot šādai ģeopolitiskajai situācijai, ievērojami ticamāka ir tieši Ķīnas un tās sabiedroto uzvara "otrajā aukstajā karā".

Kā liecina virkne domnīcu un ekspertu publikāciju, visu iepriekš minēto lieliski apzinās arī Savienotajās Valstīs. Tomēr iekšpolitiskā konfrontācija tajās ir sasniegusi tādus mērogus, kas liedz mainīt kopējo kursu, jo jebkuri centieni panākt izlīgumu ar vienu no ģeopolitiskajiem konkurentiem nekavējoties noved pie vētrainas reakcijas konkurējošajā iekšpolitiskajā nometnē. Turklāt Pekina un Maskava atklāti netic attiecību normalizēšanas iespējai, uzskatot: separāta vienošanās ar vienu no tām tiks izmantota otras sagraušanai, bet pēc tam pienāks arī pirmās kārta. Izeja no šī apburtā loka vismaz pagaidām nav saskatāma, bet tas nozīmē: 2021. gadā un turpmāk pasauli gaida aizvien pieaugoša spriedze jeb jauns aukstais karš ASV un Ķīnas attiecībās, kas neizbēgami atstās milzīgu ietekmi uz visu starptautisko politiku kopumā.

Top komentāri

Meždunarodnijs
M
Skaldi un valdi - universāls līdzeklis katrai no trijotnes ASV, Ķīna, Eiropa.
jauķiens
j
"amerikāņu demokrātijai"= humors? Ņirgāšanās?
oskars
o
Lai ASV nebazas citu valstu lietas un nebus nekada auksta kara ...savs nopelns ir ari daziem ASV satelitiem ar savu rusofobiju ...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Aizmirsa pati sevi sagatavot(4)

Politologs Filips Rajevskis par trim modinātājzvaniem Latvijai, par to, cik Kariņam maksās 500 eiro, un par dilemmu starp individuālo brīvību un kopējo labumu.

Postpadomju nestabilitāte(6)

​Armēniju, Gruziju un Moldovu šajā gadījumā vieno tas, ka tās visas bijušas iesaistītas tā dēvētajos postpadomju karos. Tas arī ir viens no iemesliem, kamdēļ vēl trīsdesmit gadu pēc neatkarības ie...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata