Gruzijas iekšpolitisko pretrunu spogulis

Protestus izraisījušais, par Krievijas jeb Putina likumu nodēvētais likumprojekts Gruzijas parlamentā tika iesniegts divos variantos. Abos gadījumos iecere paredzēja, ka visām tām nevalstiskajām organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem, kas vairāk par 20% sava finansējuma saņem no ārvalstīm, ir jāreģistrējas īpašā reģistrā kā ārvalstu ietekmes aģentiem un jānorāda šis statuss arī savas publiskās darbības laikā. Atšķīrās tikai paredzētās soda sankcijas. Viena no iecerēm (gandrīz precīza ASV kopš 1938. gada spēkā esošā likuma FARA jeb Foreign Agents Registration Act – ārvalstu aģentu reģistrācijas akta kopija) par prasību nepildīšanu paredzēja sodus līdz pat kriminālatbildībai un organizāciju slēgšanai, bet otrs, maigākais variants, kuru pirmajā lasījumā arī atbalstīja vairākums parlamentāriešu, – naudas sodu 25 tūkstošu laru (aptuveni 8,8 tūkstoši eiro) apmērā un organizācijas piespiedu atzīšanu par ārvalstu ietekmes aģentu.

Par Krievijas likumu ieceri nodēvēja tāpēc, ka līdzīgs likums, par pamatu izmantojot jau pieminēto FARA, 2012. gadā tika pieņemts Krievijā, un rietumvalstis apsūdz Maskavu, ka šis likums tiek izmantots vārda brīvības un politiskās opozīcijas apspiešanai. Arī Gruzijas opozīcija nešaubās, ka likumu tā pieņemšanas gadījumā valdošā partija Gruzijas sapnis izmantos, lai vērstos pret saviem politiskajiem oponentiem un viņus atbalstošajiem plašsaziņas līdzekļiem.

Varas partijas piekāpšanās

Lai arī līdzīgas likumu normas ne tuvu nav unikālas un dažādās formās pastāv daudzās pasaules valstīs, praksē tās reti tiek vērstas pret konkrētās valsts sabiedrotajiem – galvenais mērķis parasti ir ģeopolitiskie vai ideoloģiskie konkurenti. Par šķērsli Gruzijas valdošās partijas iecerei acīmredzami kļuva fakts, ka likumu tā apstiprināšanas gadījumā nāktos attiecināt gandrīz tikai uz organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem, kas saņem finansējumu no rietumvalstīm (dažos gadījumos vēl arī no Turcijas).