Viņi nespēj pateikt ne vārda, viņiem ir aste, un viņi pārvietojas uz četrām kājām. Lai arī suņi ne tikai izskatās, bet arī uzvedas savādāk nekā mēs, tomēr tiek saukti par cilvēka labākajiem draugiem, un daži no mums mājas mīluļus dēvē mīļvārdiņos un uzskata par saviem bērniem vai pat rīko tiem kāzas. Jaunākie zinātniskie pētījumi devuši labāku izpratni par to, kāpēc tas tā notiek. Izrādās, evolūcijas gaitā suņi iemanījušies izmantot bioķīmiskos procesus mūsu smadzenēs, kas saistīti ar tā dēvēto mīlestības hormonu jeb oksitocīnu. Šie procesi nodrošina spēcīgāko sociālo saišu veidošanos cilvēku vidū, ieskaitot jaundzimušā un mātes saikni, kā arī nesavtīgas palīdzēšanas un uzticēšanās veicināšanu. Tagad atklāts, ka skatīšanās acīs gan suņu saimniekiem, gan pašiem suņiem liek izdalīties oksitocīnam, kas stiprina neparasto starpsugu draudzību.
Skatiena pozitīvais spēks
Ikviens var novērot, ka suņi un saimnieki bieži vien skatās viens otram acīs, kas veicina savstarpējo sapratni. Tomēr pašu suņu un to tuvāko radinieku vilku sugas pārstāvju vidū šāda rīcība tiek uzskatīta par naidīgu vai arī kā zīme par pārākumu.
Šo lūkošanos acīs bija nolēmuši izpētīt dzīvnieku uzvedības speciālisti no Azabu universitātes Japānā. Pētījumā piedalījās saimnieki un 30 mājas mīluļi, kā arī daži vilki, ko kopš bērnības audzinājuši cilvēki. Pēc ierašanās laboratorijā visiem dalībniekiem paņēma urīna paraugus. Pirmajā eksperimentā dzīvniekiem bija 30 minūtes jāuzturas istabā kopā ar saimniekiem. Šajā laikā cilvēki bieži vien glaudīja mīluļus un runājās ar tiem, kā arī skatījās viens otram acīs. Puse suņu bija grupā, kur apmainīšanās skatieniem notika vien dažas sekundes, bet otra daļa tam pievērsās pat vairākas minūtes. Vilki neveidoja ilgstošu acu kontaktu ar saviem saimniekiem. Glaudīšanas, runāšanās un skatīšanās ilgumu mērīja zinātnieki. Kad pusstunda bija pagājusi, dalībniekiem atkal paņēma urīna paraugus. Rezultāti atklāja, ka 30 minūšu mijiedarbība grupā, kurā saimnieki un suņi ilgstoši lūkojās viens otram acīs, abiem bija paaugstināts tā dēvētā mīlestības hormona jeb oksitocīna līmenis urīnā. Suņiem un saimniekiem, kas skatījās acīs viens otram īsu laiku, šī hormona līmeņa pieaugumu nenovēroja, tāpat nekas nebija mainījies vilku un viņu īpašnieku grupā.
Atklājas dzimumu atšķirības
Otrajā eksperimentā Japānas zinātnieki daļai suņu degunā iesmidzināja oksitocīnu, bet kontroles dzīvnieku grupai — vienkārši sālsūdeni. Šoreiz telpā atradās ne tikai saimnieki, bet arī vēl divi sveši cilvēki. Zinātnieki novēroja, ka kuces, kas saņēma papildu oksitocīnu, daudz vairāk skatījās īpašnieku acīs. Tā sekas bija «redzamas» urīna paraugos — oksitocīna līmenis pieauga ne tikai suņiem, bet arī īpašniekiem, turklāt būtiski vairāk, kaut arī viņi nebija saņēmuši papildu hormonu devu. Tomēr dzīvnieku tēviņiem nekādas pārmaiņas nenovēroja, tādas nebija arī kontroles suņiem, kam degunā iesmidzināja tikai sālsūdeni. Zinātnieki domā, ka, iespējams, oksitocīnam ir lielāka ietekme tieši uz mātītēm. Tāpat var būt, ka tēviņiem svešo cilvēku klātbūtnē izpaudās citos pētījumos novērotā oksitocīna agresivitātes veicināšanas loma, kas suņiem lika izturēties piesardzīgi.
Sadarbība bija izdevīga abām pusēm
Lai arī šajos eksperimentos pētīto dzīvnieku un viņu saimnieku skaits ir mazs, japāņu zinātnieki uzskata, ka eksperimenti pierādījuši — oksitocīnam ir nozīmīga sociālā loma tieši abu sugu sadarbībā un šī saikne var izskaidrot to, kāpēc mēs uzskatām suņus par ģimenes locekļiem. Viņuprāt, tā izveidojusies ilgstošajā kopīgajā evolūcijas procesā, iespējams, tā radusies kā sava veida blakus produkts suņu temperamenta pārmaiņām, piemēram, mazākām bailēm un agresijai. Tā bijusi nozīmīga, lai abas sugas iemācītos veiksmīgāk sadarboties un pastāvēt līdzās. Ņemot vērā oksitocīna lomu stresa mazināšanā, šāda sadarbība varēja būt zināmā mērā izdevīga arī cilvēkiem. Citi zinātnieki gan norādījuši, ka šie pētījumi noteikti jāatkārto, lai pārliecinātos, ka šāda saikne patiešām pastāv.