Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Visur biju mirkli pirms

Fotogrāfs Aivars Liepiņš par profesiju, kurā viņš jūtas laimīgs, attiecībām ar omoniešiem un profesionālā azarta un veselā saprāta samēru barikāžu laikā.

Vai tik šī nav pirmā reize, kad man kāds jautā par barikādēm, – intervijas laikā aizdomājas mans kolēģis Dienā fotogrāfs Aivars Liepiņš. Un piebilst, ka to var uztvert arī kā viņa profesionalitātes apliecinājumu, jo labam fotoreportierim jābūt nemanāmam. Atmodas gadus Liepiņš nostrādāja preses "karogā" – laikrakstā Atmoda. Barikādes viņam sākās nākamajā dienā pēc 38. dzimšanas dienas (Aivars ir dzimis 1. janvārī) – jau 1991. gada 2. janvārī OMON ieņēma Preses namu.

 

Kādu atceries barikāžu laika sākumu?

Man jau barikādes sākās 2. janvārī, nākamajā dienā pēc dzimumdienas svinībām. Redzi, kas ir galvenais fotogrāfam? Fotolaboratorija. Es 2. janvārī relaksētā noskaņojumā gāju uz Preses namu, kurā man bija laboratorija. Iegāju Preses namā – it kā viss kā parasti. Te ieraudzīju, ka vestibilā stāv viens mans čoms, kuru vairākus gadus nebiju redzējis, simpātisks un akurāts krieviņš. Savulaik gadus septiņus trenējos austrumu cīņās, no tiem gadus četrus viņš bija mans sparinga partneris – tajā laikā viņš strādāja par milici. Trenējāmies nopietni, pa sešām reizēm nedēļā, un tie nebija nekādi relaksēti treniņi, mēs viens otru izaicinājām – kimono bieži vien bija ar asinīm. Tagad nu ieraugu šo savu čomu, priecīgs eju viņam klāt, saku: "Sveiks, sen neesam redzējušies!", bet tad pamanu, ka viņš pret mani izturas ļoti izvairīgi – sveicienu atņem, bet sajūta tāda, ka viņš būtu priecīgāks, ja es nebūtu viņu pazinis.

Tad ieraudzīju, ka tur stāv omonieši. Pie tiem es biju pieradis, nekādi ļaunie viņi līdz šim nebija bijuši. Uztvēru viņus kā reālu spēku, profesionāļus, un man profesionāļi simpatizē jebkurā jomā. OMON pirms tam bija vienīgie, kas reāli cīnījās ar bandītismu, un es ar viņiem biju cieši saistīts tādā ziņā, ka tur, kur šauj un spridzina, reportieris ir klāt, viņi dara savu darbu, es savu. Man ar viņiem nebija bijušas nekādas problēmas, jo viņi redzēja, ka pretī arī ir profesionālis. Es zināju, ka viņi ir karavīri, kas ir devuši zvērestu, un, ja būs pavēle, viņi ies ar galvu mūrī. Savukārt viņi zināja, ka es, profesionāls fotoreportieris, no savas puses darīšu to pašu. Starpība tikai tāda, ka es neesmu devis zvērestu, tāpēc varu izrēķināt un pats pieņemt lēmumu, vai ir vērts skriet ar galvu mūrī. Savulaik tā es pabeidzu savu austrumu cīņu karjeru – "aizgāja šīberis", un ietriecu roku betona sienā, neizrēķinājis iespējamās sekas. Laimīgā kārtā roka palika, jo man bija laba bāzes tehnika. Būtu slikta bāzes tehnika, nebūtu man rokas...

Vārdu sakot, tajā dienā man nebija nekāda stresa, ieraugot OMON, pirmais, ko secināju, – ka mana bijušā sparinga partnera līmenis ir bijis pietiekami augsts, lai viņu paņemtu OMON.

Viņš tur bija OMON formā?

Jā. Bet, ieraugot Preses namā omoniešus, tikpat labi varēju pieļaut, ka varbūt Preses nama direktora Kazimira Dundura kabinetā ir iebrukuši kādi bandīti, iespieduši Dunduram kalašņikovu krūtīs un OMON tagad viņu atbrīvo. Tomēr drīz vien jau viss kļuva skaidrs – žurnālistus izdzina no Preses nama. Tagad man savu profesionalitāti vajadzēja likt lietā, lai saglābtu fotolaboratorijas inventāru – vannas, ķīmiju, palielinātāju. Ja OMON laboratoriju vienkārši aizslēgtu, Atmoda paliktu bez bildēm. Nekādām emocijām te nedrīkstēja ļauties, bija jārīkojas vēsu galvu. Tiem, kas gribēja omoniešiem kaut ko pierādīt vai demonstrēt attieksmi, viņi uzreiz sagrieza caurlaides un Preses namā vairs nelaida.

Man nenormāli paveicās ar cilvēkiem. Esmu beidzis 2. vidusskolu Krišjāņa Valdemāra ielā. Tajā pašā 2. janvārī aizskrēju pie direktores Vilkas, īsi izskaidroju viņai situāciju, ka Latvijā notiek tādas lietas un man ir vajadzīga laboratorija. Viņa man ierādīja telpu pagrabā. Tad devos uz Preses namu un, ar muļķīgu smaidu sveicinot omoniešus, pa daļām stiepu ārā fotolaboratorijas inventāru.

Palūdzi omoniešiem durvis paturēt, kad nesi ārā lielo palielinātāju?

Tā gluži nebija, bet teicu, ka tūlīt atgriezīšos. Pa daļām aizstiepu visu uz 2. vidusskolu. Vakarā Preses namā jau gāja diezgan karsti, knapi biju paspējis visu saglābt. Turklāt skolas direktore man bija uzticējusi skolas atslēgas!

Tajā laikā cilvēku attiecības bija vienkāršākas.

Es tā neteiktu. Bija cilvēki, kuri darīja to, kas jādara. Negribu pieminēt tos (un tādu bija vairāk), kuri neko neļāva, kuri nelaida iekšā, jo ļoti baidījās. Tie darīja visu, lai es nevarētu izdarīt to, ko gribēju. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs tiem, kuri man palīdzēja

Vai tu pats nebaidies līst bīstamās vietās?

Ko nozīmē baidīties? Piesardzīgam jābūt. Piemēram, kad 20. janvāra naktī kanālmalas parkā šāva, man taču bija stratēģiska vieta, jo tajās dienās 2. vidusskolā burtiski cēlos un gūlos. Bet ar ņuhu vien reportierim nepietiek, racionāli izvērtējot situāciju, ir jāsaprot, kur ir vērts līst un kur ne. Ar melnbalto filmiņu es tumsā nevarētu nofotografēt neko. Tātad man nav jēgas tur līst. Imants Prēdelis savā fotogrāfa entuziasmā tajā naktī uz vēdera aizrāpoja līdz parka vidum un nogulēja tur uz ledainās zemes līdz četriem rītā. Protams, viņš neko nenofotografēja, bet ar savu patoloģisko fotogrāfa pienākuma apziņu līda uz turieni un nevarēja pacelt galvu, jo pāri gāja lodes.

Ko tu domā par kinooperatoru Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes traģēdiju profesionālā aspektā?

Kaut ko līdzīgu es vēlāk piedzīvoju Piedņestrā 1992. gadā, kad tur notika konflikts. Biju Dubesaros, tas ciematiņš bija aplenkts, ļoti asiņaina vieta. Es tajā laikā jau strādāju aģentūrā A.F.I. Bija ņuhs, ka tur jābrauc, tur kaut kas var notikt. Notika arī. Pāri frontei jau tā vienkārši nevarēja tikt. Vienu kolēģi sašāva kājā, viņu izveda ārā un tad ar to transportu mani ieveda iekšā aplenkumā. Tāpēc man nesen, kad tu SestDienai intervēji grāmatas Lidosta autoru Sergeju Loiko, bija interesanti ar viņu parunāt, jo viņš ir bijis aplenktajā Doņeckas lidostā. Protams, Dubesaros situācija bija citāda.

Vai tad pāri frontei var tik vienkārši braukt ar auto?

Braucām ar vieglo mašīnu naktī bez gaismām pa mazām takām.

Tad arī tev nebija bail?

Stresiņš bija tad, kad bija jāpieņem lēmums – braukt vai nebraukt. Kad pieteicu tālsarunu un tiku pie telefona, izstāstīju Intam Kalniņam, kāda ir situācija – uz Dubesariem ir nomērķēti gradi, un, ja tos palaidīs, no Dubesariem paliks tikai sakapāta masa. Man ir tāds raksturs, ka nevaru atkāpties. Ja eju uz priekšu, tad līdz galam.

Sievai arī zvanīji?

Die’s pas’! Vai tu dulls – sieva mājās ar trim maziem bērniem! Neko viņa nezināja.

Kā tev aplenkumā gāja?

Taisīju materiālu. Bet runa jau ir par janvāri un Rīgu, nevis par Dubesariem. Es ar savu Piedņestras pieredzi varu izskaidrot, kas notika ar Slapiņu, – kad devos iekšā aplenkumā, tas kolēģis, kuru veda ārā, man teica: "Uzmanies, viņiem ir dota komanda atšaut reportierus." Prasīju, kāpēc viņš tā domā. Viņš atbildēja: "Man ir militārā izglītība, es dzirdu, ka šauj profesionāļi." Tagad es arī zinu, kā šauj profesionāļi.

Kā tad viņi šauj?

Kad tu dzirdēsi, zināsi. Es par šīm lietām negribu runāt. Kas tādās vietās ir bijis, tas zina, kā tas ir, kas nav bijis, tam ir lieki to stāstīt, viņš labākajā gadījumā var iedomāties, ka to saprot.

Katrā ziņā lielākais kritušo skaits Dubesaros bija naktī. Tu naktī domā, ka tevi neviens neredz, bet snaiperis nakts tēmeklī tevi redz ļoti labi.

Bet fotogrāfam jau naktī nav ko darīt?

Jā, iespējams, tāpēc es esmu dzīvs. Lai gan tur bija pāris situāciju... Bet tas neattiecas uz janvāri.

Toties tas attiecas uz pieredzi.

Man teica: "Mēs liksim mīnas. Brauksi līdzi?" Atbildēju, ka braukšu. Izrādās, mīnas viņi lika neitrālajā zonā. To zonu noklāj snaiperi. Karavīrs nes mīnas, es šo bildēju. Es ar muguru stāvu viņam priekšā, proti, starp viņu un snaiperi, kurš uz viņu mērķē. Nu, var jau būt, ka tajā brīdī tur neviena snaipera nebija.

Aukstas kājas tev nebija?

Nē, tās man bija vēlāk, kad uztaisīju bildi un ieraudzīju, kādām acīm tas mīnu licējs skatās. Viņš gan apzinājās, cik nopietni tas ir. Vienā brīdī tikai dzirdēju, ka profesionālā kamera nokrakšķ man rokās, laikam jau tomēr biju sagrābis to ļoti cieši.

Atgriežoties pie Slapiņa, acīmredzot šāvējiem bija dota komanda nolasīt "nevajadzīgos", lai nebūtu publicitātes.

 

Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Nestāsti man pasakas

Kā parasti, tuvojoties gada izskaņai, SestDienā piedāvājam kinodarbus, kas nedaudz lauž Ziemassvētku kanonu, ierastos žanrus, tematiku un, iespējams, arī labas gaumes žodziņus.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata