Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Negribu skatīties svešā guļamistabā

Jau piecpadsmito gadu Diena piešķir savu gada balvu kultūrā. 2001. gadā iedibinātās balvas – Zelta kartupeļa – autors ir viens no mūsu izcilākajiem tēlniekiem, vecākais no tēlnieku brāļiem Panteļejeviem – Gļebs Panteļejevs (1965). 2003. gadā tapušo piemiņas zīmi Melnais slieksnis pie čekas mājas Stabu ielā un 2006.

gadā atklāto Oskara Kalpaka pieminekli Esplanādē zina arī tie, kas regulāri neseko mūsdienu mākslas aktualitātēm un nav pamanījuši, ka Dienas gada balvas autors ir viens no godalgotākajiem Latvijas māksliniekiem. Mūsu saruna notiek ēkā, kurā Gļebs, kā pats saka, dzīvo jau 35 gadus, – Latvijas Mākslas akadēmijā. Gļebs ir šīs augstskolas profesors, viņa dzīvesbiedre tēlniece Olga Šilova – asociētā profesore. Liberālā demokrātija nav tā labākā iekārta monumentālu tēlniecības darbu tapšanai, monumentālists tajā jūtas, kā iekāpis jaudīgā mašīnā, kuru diemžēl nav iespējams ielikt ātrumā, stāsta Gļebs un atklāj, ka ar gadiem izjūt arvien lielāku gandarījumu, ja strādā viduslaiku katedrāļu tēlnieka ritmā.Fragmenti no intervijas:


Ko jums nozīmē Dienas balva kultūrā?

Tā ir viena no nesistēmiskajām balvām Latvijā, un lieliski, ka tā pastāv. Privāta un ļoti apsveicama iniciatīva. Man kā māksliniekam tā bija interesanta pieredze – uztaisīt ļoti atturīgu, vienkāršu un reizē ļoti ietilpīgu simbolu.

Kartupeļa ideju toreizējā redaktore Sarmīte Ēlerte pieņēma uzreiz?

Jā, tas bija viens no retajiem gadījumiem, kad darbs tiek pieņemts bez iebildumiem. Spriests tika tikai par to, cik lielai un kādā krāsā jābūt pamatnītei, bet par pašu kartupeli nekādu šaubu nebija. Vārds "kultūra" sakņojas latīņu vārdā "colere", kas nozīmē "kultivēt". Tātad – sagatavot zemi, iesēt un savākt ražu līdz nākamajai sezonai. Tā arī man ideja atnāca.

Vai jums pašam citu atzinība ir svarīga?

Protams. Neesmu tik pašpietiekams, lai uzticētos tikai sev.

Kas jums tēlniecībā bija svarīgs puikas gados?

Skulptūras tad bija dzīves simulācijas, man nebija mērķa uztaisīt skulptūru, jo tā bija tikai medijs. Tika veidotas pamatā mizanscēnas, teatralizācijas. Mums ar brāli iemīļots tēls bija kaķis. Cilvēki dalās kaķu cilvēkos un suņu cilvēkos, uz jautājumu: "Kaķis vai suns?" es vienmēr atbildēšu "kaķis". Tas ir tāpat kā: "Tolstojs vai Dostojevskis?" Kurš uzreiz atbild "Tolstojs", tas droši vien nevar ciest Dostojevski (man ir "Tolstojs"). Kaķi ir neatkarīgas būtnes. Mēs ar brāli no plastilīna taisījām veselas kaķu civilizācijas, viņiem bija mājas, mašīnas... Sasniedzām zināmu meistarības pakāpi, kaķi iznāca izteiksmīgi, sevišķi Kirilam, viņam kaķos mākslas bija vairāk. Man kaķi bija paralēlā dzīve, otra, ideālā pasaule. Bija reālā pasaule, kurā vajadzēja iet uz skolu, ko es nevarēju ciest – diena, kad pabeidzu skolu, bija laimīgākā manā mūžā. Un bija ideālā kaķu pasaule, kurā arī skola bija ideāla. Tā man bija vistīrākā romantisma izpausme, ideālās pasaules meklējumi – pasaule pēc definīcijas ir tizla, īstā pasaule var būt vienīgi mākslā. Mums tas izpaudās kaķu dzīvē. Atceros, ka vakaros, migdams ciet, apziņā operēju ar kaķu kategorijām, nevis savām.

Tagad vēl meklējat ideālo pasauli?

Jā, bet citiem līdzekļiem. Ja runājam par manas profesionālās darbības dominējošo daļu, tā, protams, ir ideālās pasaules meklējumi. Darbos tiešām ļoti bieži jūtos patiesāks nekā īstenībā. Tur ir tieksme uz ideālu.

Vai to var saukt arī par Dieva meklēšanu?

Nu, Dieva meklējumi var būt arī staigāšana pa mežu, negribu to terminoloģiski ierobežot. Man meklējumu robežas ir diezgan plašas, neņemu tikai vienu šauru spektru un nesaku, ka nemateriālais var būt tikai tajā.

Sešpadsmit gados jums jau bija skaidrs, ka gribat būt tieši tēlnieks?

Principā bija. Mēģināju pieļaut arī tādu iespēju (lai gan to bija grūti izdarīt), ka es varētu nodarboties arī ar arhitektūru, tas man patika. Atgriežoties pie tiem kaķiem, mēs viņiem būvējām arī mājas, es mājas daudz zīmēju. Kad ar pirmo reizi neiestājos Mākslas akadēmijā, mamma teica: "Zini, tur ir ļoti grūti tikt iekšā, tiešām ļoti grūti; tevi drīz savāks armijā, varbūt mēģini pamācīties arhitektos, akadēmijā nekad nav par vēlu stāties vēlreiz."

Es tā kā piekritu mammai, iesniedzu dokumentus. Bija jāiet uz iestājeksāmenu. Izgāju no mājas, aizgāju līdz Slokas un Zvanu ielas stūra alus bodītei, iedzēru alu, pastaigāju pa Pārdaugavu... un līdz Ķīpsalai neaizgāju. Atgriezos mājās, mamma prasīja, kā man gājis, es atzinos, ka neaizgāju. Tad mamma saprata, ka mani ir bezcerīgi šādi ietekmēt.

Kāds tagad ir aktuālais konteksts tēlniecībā? Kā tā ir mainījusies samērā ar laiku, kad sākāt studēt?

Tēlniecība paliek vispirms jau tehnoloģiski daudzveidīgāka, jo rodas jaunas iespējas.

Tas ir labi vai slikti?

Man tas ir lieliski, jo es dzīvoju laikmetā, kurš balstās uz strauju tehnoloģiju attīstību. Tāds paātrinājums vēl nekad vēsturē nav bijis. Cik ilgi tas turpināsies, mēs nezinām. Māksla vienmēr ir bijusi atbilstoša šim procesam, tā nevar atrasties ārpusē, uz Marsa. Ja tehnoloģijas attīstās tādā tempā, paralēli attīstās arī mākslas valoda. Runa ir tieši par valodu, jo būtība jau nemainās nekad. Ja es piedzimtu XIX gadsimtā vai viduslaikos, manas profesionālās darbības būtība būtu romantiskās pasaules izzināšanas process. Vienalga, vai es kaltu no kaļķakmens viduslaiku baznīcu skulpturālo daļu vai tagad modelēju darbus ar CNC frēzi un drukāju ārā, izšķirošas nozīmes tam nav, jo kvalitatīvs lēciens nevar notikt principā – viss iet pa spirāli, attīstoties tehnoloģijām.

Visu interviju ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Un balvu saņem...

Spēlmaņu nakts kaislības reizi gadā uzsit augstāko vilni – pagājušās sezonas laureātu vārdus atklās sestdien Valmieras teātrī.

Pēda nācijas pašapziņai

Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss (42) pēc valsts svētkiem aicina mazāk koncentrēties uz to, cik zaļa zāle ir aiz sētas, un vairāk rūpēties pašiem par savu vidi. Gan ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata