Lomkas pie baltas lapas

Naktīs viņa dzird Aspazijas dzejoļus – kad smagā mašīna nobrauc gar Aspazijas pieminekli Dubultos blakus Rakstnieku namam, bieži vien iedarbojoties mehānisms un sākot skanēt dzejnieces darbu lasījumu ieraksts. Andra Manfelde tagad ar mazo meitu dzīvo te un raksta bērnu grāmatu, kurai iedvesmu smēlusies Liepājas Karostas miglā.

Arī viņas jaunākā grāmata, Latvijas vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts nupat Dienas grāmatas izdotais romāns Virsnieku sievas, vēsta par Karostu pagājušā gadsimta 70. gados. Lai gan vietai un pat laikam neesot lielas nozīmes, romānā zīmētās cilvēku attiecību peripetijas var notikt jebkur un jebkad, ne tikai Liepājā okupācijas gados sabraukušo Padomju armijas virsnieku ģimenēs. Manfelde Virsnieku sievās mēģina arī tikt pāri klišejiskai attieksmei pret šo Liepājas iedzīvotāju daļu un ar mīlestības pilnu sirdi ieskatīties viņu dvēselē. Viņas personiskajā bijušās narkomānes pieredzē balstītā grāmata Adata piedzīvojusi vairākus izdevumus un popularitāti arī Zigmara Liepiņa muzikālajā drāmā, un tas nebūtu noticis, ja Manfeldei pūrā būtu tikai šī pieredze, nevis arī grūti noslēpjams rakstnieces talants.

Fragmenti no intervijas:

Tie daži, kas Virsnieku sievas ir izlasījuši, par grāmatu izsakās atzinīgi. Ko tev nozīmē rakstīšana?

Tas nebūs nekas oriģināls: rakstnieks ir cilvēks amfībija, viņš dzīvo starp gaisu un ūdeni. Rakstīšana ir cita pasaule. Apbrīnoju Ingu Ābeli, Kristīni Ulberti un Ingu Gaili, kā viņas var uzrakstīt vēsturiskos romānus, kad viņām ir mazi bērni mājās! Es tā nevaru. Bērnu vispirms kaut kur aizdodu, tad man paiet viena diena, kamēr noskaņojos rakstīšanai. Tad piespiežu sevi rakstīt un rakstu pa 12 stundām no vietas, kamēr galva griežas un acis vairs nerāda.

Cik ilgi rakstīji Virsnieku sievas?

Sāku pagājušo vasar, 1. jūlijā. Pirms tam biju uzrakstījusi kādas desmit lapiņas.

Vai laiku – 70. gadus – izvēlējies pati?

Nē, Gundega Repše man to laiku iešķieba, kad sākumā bija iecerēts vēsturisko stāstu krājums. Es būtu gribējusi rakstīt par 60. gadiem, kā Bruno Javoišs gribēja kāpt tornī ar sarkanbaltsarkano karogu. Viņš man bija stāstījis, ka, lai varētu kāpt, bija gulējis uz akmeņoglēm. Bet tad iedomājos, ka pati esmu piedzimusi 1973. gadā un ka gribu rakstīt par to, kas bērnībā ir bijis ap mani, maniem radiem. Vēlāk iecere mainījās. Liepājnieki ir diezgan nacionālistiski...

Jā, jā, Osipovs, Kravcovs, un kas tik vēl viņiem tur nav...

Nekad neesmu redzējusi citur tik daudz cilvēku, kuriem nav pilsonības un kuri nerunā latviski, kā Liepājas Karostā. Liepājniekiem ir iekšā liels aizvainojums no tiem laikiem, kad tā bija PSRS galējā robeža un tur saveda daudz krievu iekšā. Bet tam aizvainojumam ir jāpāraug pāri.

Kamēr Krievijā tiks valstiski stumta russkij mir ideja, arī no viņu puses būs grūti pāraugt. Par kuru laiku tev rakstīt vieglāk – par to, kuru esi pati pieredzējusi?

Nevienu virsnieku sievu bērnībā neredzēju, Kuldīga ir mazs miests, tur viņu nebija. Nacionālais trakums mums piemetās 80. gadu beigās, sākām jauktajā skolā karot ar krieviem, 3. D klase pret 3. C klasi. Meitenes bija iniciatores, puiši nāca palīgā. Vairāk gan bija apsaukāšanās nekā fiziska ietekmēšana.

Virsnieku sievas tātad iepazini vēlāk, četrarpus gadu dzīvodama Karostā?

Ne es zinu, kas ir armija, ne to, kas ir virsnieku sievas. Tā ir tikai platforma, kurā varu ielikt to, ko gribu. Esmu krievu baznīcā, viena no viņām, lakatu galvā. Reizēm jau man ar viņām gribas strīdēties, piemēram, kad viņas pasaka: Dievs ir pieļāvis, ka Staļins ir. Tad man visi mati gaisā. Bet ne jau visi krievi ir šovinisti. Nedrīkst visus bāzt vienā maisā. Man krievi patīk, viņi tikai paši nejūt tos brīžus, kad ir nesmalkjūtīgi. Bet tā ir nacionālā īpatnība, tāpat kā latviešu neizlēmība un nīgrošanās.

Karostas vidi iepazini labi?

Esmu tāds cilvēks, kurš labāk nekur neiet un grib, lai viņu liek mierā. Kad sapratu, ka jāraksta, sasparojos un sāku meklēt kontaktus. Tad sastapu vienu riktīgu virsnieka sievu, kas visu mūžu nodzīvojusi poligonā. Citas virsnieku sievas man neko stāstīt negribēja – Ukrainā karš, un te viena latviešu rakstniece nāk virsū, sazin ko par viņām uzrakstīs... Viņas reāli aizvērās.

Tagad, kad esi uzrakstījusi par Karostu, esi arī to vairāk iepazinusi?

Es jau nerakstu tā, kā vīrieši raksta, analītiskā līmenī. Romāna iekšējais stāsts, laulības pārkāpšana, jau var notikt jebkurā vidē. Uzskatu, ka ģimenes ir pēdējais bastions, valsts valstī, un kad tās brūk kopā vai varbūt tiek speciāli brucinātas...

Kurš tev ir tas grūtākais brīdis? Pirmais teikums?

Kad apsēdies pie baltas lapas un jāiet tajā iekšā, tad ir lomkas. Kad aiziet, tad tu it kā lido, bet tad vienā brīdī vairs nevar savākt, un tad darbs riebjas, gribas to aizsviest. Pēc tam atkal jūties kā ģeniāls rakstnieks, pēc tam atkal ne...

Visu interviju ar rakstnieci Andru Manfeldi arī par iepriekšējo darbu un narkotiku atkarības pārvarēšanu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!