Turklāt viens ir Afganistānu iepazīt ar ieroci rokās, pat ja mērķis ir miera nodrošināšana; uzvilkt bruņuvesti un vērot vietas un ļaudis pa militārā konvoja pavadītas automašīnas logu kādas oficiālas delegācijas sastāvā. Pavisam kas cits ir ierasties zemē ar mugursomu plecos, tikties un runāties ar ļaudīm, pārvietoties ar vietējo transportu un dzīvot viesnīcās, kā to darījām mēs.
Viesnīcu Kunduzā katrā maiņā apsargā trīs ar automātiem bruņoti vīri, bet pilsētas centra ielās, kur izvietojies bozorg bazar (lielais tirgus) tiek kilogramos brīvi tirgots nasvajs, hašišs un citas narkotiskās vielas. Turklāt tas neizraisa jelkādu interesi, ieskaitot policistus. Par daudz lielāku atrakciju vietējiem iedzīvotājiem esam kļuvuši mēs — citzemju iedzīvotāji. Situāciju dramatiskāku padara apstāklis, ka manai draudzenei Vitai atšķirībā no absolūtā vairākuma kunduziešu nav parandžas. Viņa pat vienu brīdi nobīstas, kad kārtējais ļaužu pūlis skaitā virs 30 sastājas mums riņķī, lai uzdotu steigā sadomātus jautājumus, fotografētos un palīdzētu iegādāties vienu vai otru preci. Ja kāds vēlas iejusties Holivudas zvaigznes lomā, kam ik uz soļa seko paprāvs fanu pulciņš, — laipni lūgti Afganistānā. Vakarā pēc šādas pastaigas ir tik patīkami apsēsties viesnīcas dārzā ar skatu uz vietējo futbola stadionu un, skatoties spēli, neviena netraucētiem baudīt izcili gardo krāsnī cepto afgāņu maizi kopā ar vīnogām un lieliski uzlietu zaļo tēju.
Visu ceļojumu uz Afganistānu lasiet žurnāla Sestdiena 9. novembra numurā!
Pārsteigtā