Latvijas lepnuma stāsts: Dedzīgas vēlēšanās piepildās

Svetlanas un Vitālija mājā Vaiņodes novada Vecbātā drošības sajūtu raduši kopumā 25 bērni. Svetlanas sirdī ir tik daudz gaišuma un sargājoša miera, ka, šķiet, pietiktu vēl daudziem dzīves pabērniem. Kaut patiesībā par dzīves pabērnu šajā mājā nevienu saukt nevar. Laimīgie, kuriem liktenis zvaigznēs ierakstījis savā dzīves ceļā sastapt šādus cilvēkus. Ne visiem tā veicas.

Laimīga sieviete

Svetlanas un Vitālija Ribčiku mājās, ko namatēvs pats pārbūvējis, virtuve ir plaša, ar garu saimes galdu. Pie tā jāsasēž kuplai saimei – pašlaik deviņiem bērniem vecumā no trim līdz 15 gadiem. Viņi visi savus audžuvecākus sauc par mammu un tēti. Mazie ir sakautrējušies, bet 13 gadu vecā Linda Marija Ribčika droši iepazīstina ar pārējiem – vecākais un klusākais ir Leo Lībeks, blakus sēž viņa runātīgais, kustīgais brālis Matīss. Arī Diāna, Dāvis un Edgars Pavlovi nākuši no vienas ģimenes. Vismazākā – Viktorija Kostjučenkova – guļ diendusu, bet viņas četrgadīgā māsiņa Arīna izrāda savu grezno rozā kleitu, kamēr vecākā māsa Brenda rāmi smaida. Pa klēpjiem ceļo dzīvespriecīgā Jorkšīras terjerīte Unija. Kurš ir sunenes mīlulis? "Mēs visi," braši attrauc Matīss, bet Brenda piebilst: "Laukā ir arī kaķis." 

Svetlana vāra kafiju, bet Vitālijs ceļ galdā smalki sagrieztu rasolu un šmorētas vistiņas – viņš gatavo ēst ģimenei. "Mana mamma bija laba pavāre, es protu gatavot," smaidot saka namatēvs. Svetlana slavē dzīvesbiedru: "Viņš mums zupas un galertus vāra, pastētes taisa, visu prot. Man darbā saka – Svetlana, cik tu esi laimīga! Jā, esmu laimīga, ka man tāds vīrs, un, ja kāds no malas sāk runāt, ka bērnus esmu pieņēmusi un to visu daru naudas dēļ, es neklausos. Starp citu, mēs neiepērkamies lietoto apģērbu veikalos. Kādreiz mums bija mazāka automašīna, no ādas līdām ārā, lai iegādātu busiņu. Tagad tajā varam sasēsties visi. Šovasar bijām aizbraukuši uz Viļņas tirgu, visiem sapirkām smukas drēbes. Nākamgad brauksim uz Polijas tirgu. Mēs arī ekskursijās, uz jūru braucam." Svetlana netaisnojas, viņa ir pārliecināta par to, ko dara: "Man dzīvē nav par ko kaunēties." Svetlanas un Vitālija Ribčiku dēls Sergejs ar sieviņu un diviem bērniņiem dzīvo turpat Vecbātā. Arī viņi savā ģimenē pieņēmuši četrus audžubērnus.

Mana uz mūžu

Tas laikam sievietes dzīvē ir pagrieziena punkts, kad tuvojas ceturtais gadu desmits, dēls jau aizgājis savā dzīvē, vīrs strādā tālu. "Vitālijs pa trim nedēļām nebija mājās, braukāja pa Kurzemi, būvēja mājas. Es paliku viena un jutos tik vientuļa! Darba man nebija. Ļoti gribēju meitiņu – ļoti, bet ārsti pateica, ka bērnu man vairs nevar būt," atceras Svetlana un neslēpj: "Es burtiski juku prātā. Prātoju – varbūt bērnunamā piestrādāt par apkopēju vai auklīti? Vienalga, par ko, tikai tur tikt. Taču man atteica, jo nav atbilstošas izglītības. Biju izmisumā." 

Tad draugi Svetlanai ieteikuši – bērnus taču var ņemt aizbildnībā. "Aizgāju uz bāriņtiesu – neesot problēmu. Pēc tam piezvanīju uz Liepājas bērnunamu, un tur man pateica, ka bērnunamā esot tāda meitenīte Lindiņa un viņa jāņem uzreiz. Es katru nedēļu braucu apciemot Lindiņu, viņai vēl nebija gadiņš. Atceros, kad pirmoreiz viņu paņēmu rokās – tāda maza pelīte gaišiem matiņiem! Viņa man tā piespiedās klāt! Nodomāju – viss, viņa ir mana uz visu mūžu," Svetlanai acīs saskrien asaras. 

Arī Vitālijs, kad mazo ieraudzījis, aizkustinājumā esot nobirdinājis asaru, lai gan sākumā sievai ieteicis – varbūt šajā vecumā labāk tomēr padzīvot tikai sev? Bet "ieraudzīja Lindu un bija tik laimīgs", saka Svetlana un turpina: "Vitālijam toreiz tā arī pateicu, ka ar šo bērnu viss nebeigsies. Arī bāriņtiesai teicu – pēc laika gribēšu vēl vienu bērnu."

Varbūt spēs piedot

Lindu Mariju Ribčiki adoptēja, kad meitenei palika divi gadi. Viņas māsas, arī māte meiteni sameklējušas portālā Draugiem.lv, taču Linda ir kategoriski noraidoša. "Linda neko negrib dzirdēt. Viņas mātei tā arī pateicu: "Vari man piezvanīt, varam izrunāties, bet tagad tu vari tikai gaidīt. Tava attieksme pret bērnu bija tava jaunības kļūda." Linda divus gadus dzīvoja aizbildniecībā, kāpēc tad māte neko nedarīja? Varbūt vēl paies daudzi gadi, līdz Linda gribēs apsēsties pie viena galda ar savu māti un viņai piedot," saka Svetlana. Daži no bērniem uz laiku atgriezušies pie īstajiem vecākiem – cerībā, ka īstajā ģimenē viss sakārtosies. Tomēr šīs cerības bijušas veltas. 

Pieaugot paši savā dzīvē aizgājuši vairāki Ribčiku audžubērni, kopumā Svetlana priecājas, ka bērniem spēj sagādāt laimīgus brīžus. Viegli viņai nav, tomēr Svetlana nesūdzas – lai gan Arīnai ir astma, regulāri jābraukā pie ārstiem. Diānai ielikuši breketes – vismaz zobi tagad ir kārtībā, bet viņai ir vēl citas, nopietnākas veselības problēmas. Dāvids nopietni slimo. Leo, kad uztraucas, rausta valodu. Edgariņam arī ir problēmas ar veselību. "Tie bērni pie saviem vecākiem caur elli ir izgājuši," apliecina Svetlana.

Pārtaisījusi par latviešiem

Kā ikdienā lielā saime tiek galā ar pienākumiem? "Es palīdzu tētim gatavot ēst," saka Brenda. Linda turpina: "Mums katram jāiztīra sava istaba." Divstāvu mājā ar astoņām istabām ir meiteņu un zēnu istabas. Matīss ved parādīt savu istabu un izrāda pārējās: "Te mums ir televizoristaba, kurā skatāmies hokeju. Tajā meiteņu istabā skatās multenes. Augšstāvā pie cita televizora skatās seriālus." Svetlana paskaidro: "Mēs ar istabām maināmies, kā mazi čigānīši ejam viens pie otra ciemos, bet visi vienmēr grib nākt pie mammas." 

Tikmēr Vitālijs fotogrāfam Aivaram izrāda saunu, ko izbūvējis – Svetlana gan tajā iekārtojusi garderobi, tāpēc pagalmā top jauna sauna. Ģimenē tagad Svetlana ir tā, kura strādā algotu darbu – viņa ir apkopēja Vaiņodes internātpamatskolā, bet Vitālijs ir mājsaimnieks šī vārda labākajā nozīmē. Viņš gatavo ēst un kursē kā taksists, lai bērnus izvadātu uz skolu, uz pulciņiem. 

Mūzikas skolā ir mācījušies vairāki bērni. Matīsam, kurš centies apgūt vijoļspēli, tas īsti nav paticis. Viņam labāk patīk hokejs un makšķerēšana kopā ar tēti – šovasar viņš noķēris kārtīgu līni. Linda aizrāvusies ar handbolu, bet Diānai patīk adīt. Brenda, Matīss un Linda šovasar piedalījušies Dziesmu svētkos. Vasarā visi kopā pļauj zāli, krauj malku. «Domājat, pie mums nekad nestrīdas? Visādi gadās. Reizēm mājās ķīvējas, ka tik nu. Bet, tiklīdz bērni aiziet uz skolu, tā viens otru aizstāv un pieskata,» priecājas Svetlana. 

Ne vienmēr Svetlana no apkārtējiem dzird tikai labus vārdus, viņu saukuši arī par materiālisti, taču stiprā sieviete ir nesatricināma, viņu tas vairs nesāpina. Svetlana pasmaida – pašai esot krievu un lietuviešu asinis, Vitālijam – baltkrievu un lietuviešu, bet ģimenē runājot dažādās valodās, pārsvarā latviešu. 

"Piezvana jaunāko bērnu oma un teic, ka es bērnus esot pārtaisījusi par latviešiem. Es gan zinu, ko daru, un zinu arī to, kādi ir mani bērni," stāsta Svetlana un piebilst: "Atceros to laiku, kad ļoti gribēju strādāt bērnunamā, tomēr apzinos, ka tagad bērnu labā varu izdarīt vēl daudz vairāk. Vitālijam bieži atkārtoju – tas, ko tu ļoti, ļoti vēlies, vienmēr piepildās."