Latvijas lepnuma stāsts: Cenšas mazināt iespēju nevienlīdzību

Vieno atmiņasPatlaban ievērojama Millera ikdienas daļa paiet Liepājā, kur darbojas viņa uzņēmums DG termināls, savukārt mecenāta skolas gadi saistīti ar Skrīveriem. Tāpēc arī uzņēmējs atbalsta to skrīveriešu daļu, kam palīdzība vajadzīga visvairāk - skolēnus un sociālā aprūpes centra iemītniekus. "Ar Skrīveriem mani vieno atmiņas - gan par bērnību vecāku mājās, gan par skaistajiem skolas gadiem, kas pagāja, mācoties Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā. Es pazīstu cilvēkus, kuri joprojām Skrīveros strādā, un vēlos viņiem palīdzēt," Dienai stāsta Millers un piebilst: "Tajā, ka atbalstu Skrīverus, protams, ir zināms sentiments."Aivars Millers "ir viens no tiem cilvēkiem, kurš klusām dara labus darbus, neprasot publisku paldies. Viņš mulst ikreiz, kad vēlamies viņam pateikties par to, ko viņš mums devis. Taču mēs uzskatām, ka viņš ir mūsu lepnums. Un vēlamies, lai viņš kļūtu ne tikai par Skrīveru, bet arī visas Latvijas lepnumu," piesakot Aivaru Milleru Latvijas lepnuma balvai raksta skrīverieši - Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš, Skrīveru novada sociālās aprūpes centra Ziedugravas direktors Pēteris Jansons un Skrīveru kultūras centra direktore Baiba Dronka.Mecenātisma aizsākums"XX gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē aizbraucu uz Skrīveru vidusskolu, parunāju ar savu bijušo klases audzinātāju Edgaru Murānu, kurš tolaik mācīja matemātiku un informātiku, viņš man priecīgi stāstīja, ka skola kā humāno palīdzību saņēmusi datorus. Man radās iespaids, ka tie datori no Rietumiem atsūtīti vien tāpēc, ka tos bija vieglāk nosūtīt uz Latviju, ne utilizēt, tik veci tie bija. Tad arī nolēmu, ka tieši man jāsagādā manai bijušajai skolai normāli datori. Tā atbalsts skolai sākās. Tagad jau ilgāku laiku notiek tā - katru gadu aprunājos ar skolas vadību un pedagogiem, kas tieši skolai vajadzīgs," stāsta Millers.Līdzīgi - izvērtējot to, kas praktiski nepieciešams, - aizsācies arī uzņēmēja atbalsts Skrīveru novada sociālās aprūpes centram Ziedugravas. "Centrā par vadītāju strādā mans bijušais skolasbiedrs Pēteris Jansons. Viņš pastāstīja, ka, ja neizdosies nopirkt TV dekoderus, aprūpes centra iemītnieki paliks bez televīzijas. Es sapratu, ka dekoderiem nepieciešamā summa nav tik liela, lai es nevarētu to atvēlēt tam, ka sirmgalvji varēs iemīļotās televīzijas pārraides skatīties arī turpmāk," atceras mecenāts. Viņš atzīst, ka sniegt finansiālu atbalstu sociālās aprūpes centram pamudinājis arī tas, ka Ziedugravu vadītājs "centra labā dara daudz vairāk, nekā viņam darba pienākumos noteikts".Lai varētu uzticētiesTomēr Aivara Millera mecenātisma projekti neaprobežojas tikai ar Skrīveriem. Piemēram, Liepājā viņš atbalstījis Jāņa Gunāra Kalnmaļa izstādi un ar to saistītu grāmatu. "Man patīk šī Aizputes mākslinieka gleznas. Es nospriedu, ka mākslinieks, kam piemīt tik spēcīga strādātgriba un radošais talants, ir pelnījis, lai viņam sarīko izstādi un atbalsta ar izstādi saistītās grāmatas sagatavošanu," savu rīcību pamato Millers.Nekritiski visiem, kuri lūdz palīdzību, uzņēmējs gan savu naudu dalīt nevēlas. "Gandrīz katru nedēļu saņemu lūgumu kaut ko finansiāli atbalstīt. Es izvēlos atbalstīt tos cilvēkus, par kuriem pats personīgi zinu - viņi daudz strādā -, turklāt, ja dodu naudu, gribu, lai šī nauda iet caur tādu cilvēku rokām, kuriem uzticos. Dažs labs palīdzības prasītājs savukārt man izskatās pēc tāda, kas mēģina realizēt pats savu biznesa projektu," secinājis kādreizējais skrīverietis.Nomaļākie atpaliekXX gadsimta deviņdesmitajos gados Ivara Godmaņa valdības laikā Aivars Millers bija rūpniecības un enerģētikas ministrs, bet par sociālekonomisko situāciju Latvijā patlaban viņš teic: "Lai gan esmu pārliecināts, ka labklājību var sasniegt ar mērķtiecīgu darbu, tomēr nevar noliegt to, ka iespējas visiem šobrīd nav vienlīdzīgas - laukos ir daudz ierobežotākas profesionālās izaugsmes iespējas un arī mazākas iespējas skolā apgūt pat elementārākās XXI gadsimtā nepieciešamās prasmes - piemēram, datorprasmes." Tāpēc vislielāko gandarījumu Millers izjūt par kādreizējo Skrīveru skolēnu dzīvē īstenotajiem sasniegumiem.Uz Dienas jautājumu, vai nevienlīdzīgās lielo pilsētu un lauku skolu audzēkņu iespējas, pēc kādreizējā ministra domām, ir dažādu Latvijas valdību pieņemto lēmumu rezultāts, viņš atbild: "Ir nepareizi cerēt, ka sabiedrības labklājība augs, ja iekasēsim lielākus nodokļus, - naudas tā nekļūst vairāk. Ar nodokļiem mēs naudu tikai pārdalām. Naudas kļūtu vairāk tad, ja augtu normāli apmaksātu darbvietu skaits, ja visi cilvēki, kuri ir gatavi strādāt, arī varētu Latvijā atbilstošu un pietiekami adekvāti apmaksātu darbu atrast. Jāatzīst, ka šobrīd Latvijas reģionos, arī man labi pazīstamajos Skrīveros, daudziem cilvēkiem pietrūkst dzirkstelītes acīs, pietrūkst enerģijas, lai cīnītos par savas labklājības uzlabošanu, veidotu savu biznesu. Turklāt, kad cilvēks, kurš apsver domu par savu biznesu, izrēķina, cik jānopelna, lai visus nodokļus samaksātu, viņam pāriet jebkāda vēlēšanās vispār kaut ko biznesa virzienā darīt. Problēma arī tā, ka mūsu valstī darbaspēka nodokļi ne tikai ir lieli, bet arī to sistēma nav viegli izprotama. Ja nav pieredzes, var viegli pat negribot pārkāpt grāmatvedības nosacījumus un iedzīvoties problēmās. Ja uzņēmējdarbības vide būtu labvēlīgāka biznesa sācējiem, būtu vairāk darbavietu un būtu vairāk naudas - arī valsts budžetā."Millers saka, viņam sāp sirds par tiem gudrajiem, talantīgajiem un enerģiskajiem cilvēkiem, kuri atstājuši mūsu valsti un strādā ārzemēs: "Daudzi no Latvijas aizbraukuši ne jau tāpēc, ka neprastu vai negribētu strādāt, bet tikai tāpēc, ka Ziemeļvalstīs, Lielbritānijā vai Īrijā par to pašu darbu var saņemt reižu desmit lielāku algu, turklāt vēl ļoti labas sociālās garantijas." Pēc uzņēmēja domām, darbaspējīgo, sociālekonomiski aktīvo cilvēku zaudējums ir būtiska Latvijas šolaiku problēma, kas politiķiem būtu jānovērš.Iet politikā neplānoAtgriezties politikā Millers neplāno, jo, "lai to darītu, jābūt motivācijai un jāzina, ar kādiem cilvēkiem kopā strādāt. Patlaban man nav šādas motivācijas, turklāt brīdī, kad es gāju politikā, man līdzās bija kolēģi, ar kuriem man bija līdzīga domāšana un vienādi mērķi. Laikā, kad darbojos politikā, mēs strīdējāmies nevis par amatiem, bet par to, kādu ietekmi dažādu lēmumu pieņemšana atstās uz vienu vai otru nozari vai uz valsts budžetu kopumā. Šobrīd bieži dzirdu, ka politiķu un valsts pārvaldes amatpersonu galvenie strīdi ir tikai par amatiem un atzinību. Šādā vidē es sevi neredzu".Atbalsts Skrīveru vidusskolai arī turpmāk būšot viņa prioritāte, sola Millers un piebilst: "Arī sociālās aprūpes centram palīdzēšu, it īpaši, ja arī turpmāk redzēšu, ka šī centra vadītājs aizvien dara vairāk, nekā no viņa prasīts amata aprakstā."