Vai Pēteris Pētersons, 1962. gadā rakstīdams lugu Man 30 gadu, spētu iedomāties, ka 2018. gadā to iestudēs jau citā sabiedriski politiskajā situācijā, turklāt izteikti izklaides žanrā kā retro mūziklu? Taču tieši tas ir noticis, un pār režisores Ināras Sluckas veidoto izrādi pārlijis Spēlmaņu nakts nomināciju lietus – tā pretendē uz deviņām balvām. Šīs izrādes sakarā ir interesanti izvirzīt versijas par tās panākumu mehānismiem.
Kādā vakarā nācās gaidīt pieturā kopā ar kādu vecāka gadagājuma pāri, kas tikko bija iznācis no teātra. Bija vēl trešā kundze, kas prasīja, kā tad paticis. Vīrs teica, ka patikusi 60. gadu nostalģija, bet sieva diezgan strikti noskaldīja, ka tas bijis tukšs balagāns. Noteikti ne tik šerpiem vārdiem, bet kaut kur pa vidu starp šiem vērtējumiem varētu formulēt arī savu attieksmi pret jauno izrādi.
Būvnieki virpuļo dejā
Režisore Ināra Slucka ir izdarījusi vairākas principiālas lietas. Būdama meistarīga retro atmosfēras radītāja, ko jau vairākkārt pierādījusi, spēlējoties ar dažādu laikmetu raksturīgajām iezīmēm, viņa kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un kostīmu mākslinieci Keitu ir izveidojusi idealizēti plakātisku, vienlaikus šarmantu un pievilcīgu priekšstatu par sociālisma celtnieku ideoloģiski pareizo publisko tēlu XX gadsimta 60. gados. Taču tas darīts, lai ar šīm klišejām brīvi spēlētos, liekot tilta būvniekiem pēkšņi sniegt grupas Stomp cienīgu priekšnesumu vai dziedāt liriskas dziesmiņas. Tādējādi tiek radīts mūzikls, kam nav sakara ar realitāti, bet apzināti iluzoru pasauli, kurā glīti tērpta sieviete ienāk, šā tā pārģērbjas un sēžas pie celtņa svirām, lai vēlāk bez pūlēm atgrieztos šarmantajā tēlā.
Optimistiskais tilta būvnieku koptēls ir viena no izrādes veiksmēm, kas uzskatāmi demonstrē atrautību no jebkāda reālisma, bet labi raksturo iemeslu, kāpēc cilvēki mēdz idealizēt pagātni – lai kāda tā būtu, tā tomēr saistās ar viņu jaunību. Turklāt samākslotajā situācijā, ko vēl pastiprina lugas ritmizētā valoda, aktieri spēj radīt nevis karikatūras, bet lakoniski iezīmētus tēlus. Lai pieminam kaut vai panaivo jūsmotāju Ilāriju Aināra Ančevska atveidojumā, kurā aktieris ir pratis ļoti ierobežotajā spēles laikā iezīmēt jauna cilvēka biklās ilgas pēc mīlestības. Vai mīlētāju pāris ar līdzīgajiem vārdiem – Edmunds un Munda. Raimonda Celma varoņa acis nodevīgi apglāsta jaunatnācējas Rozes augumu, bet Agneses Cīrules Munda savas laimes apdraudējuma novēršanā gatava manipulēt ar ideoloģiski pareizām frāzēm un iesaistīt visu kolektīvu. Meitenes ir skaistas, puiši – braši, viņi lieliski dzied un izteiksmīgi dejo, ir entuziasma pilni un enerģiski. Un skan Raimonda Paula mūzika.
Man gadījās sēdēt pirmās rindas stūrī burtiski divu rokas stiepienu attālumā no Raimonda Paula, kurš kopā ar nelielu grupu spēlē izrādē. Maestro harisma, protams, ir viens no iemesliem, kāpēc izrāde iestudēta un sākotnējais mūzikas apjoms tajā būtiski paplašināts, un kāpēc uz to labprāt iet skatītāji. Ainā, kurā Guntara Grasberga mūziķis Tors atskaņo sirdssāpēs tapušo skaņdarbu, Raimondu Paulu skatuves mehānisms izceļ no orķestra bedres un attiecīgo darbu spēlē viņš, radot iespaidu, ka Pētersona lugā ieausti kādi nebūt Paula biogrāfijas motīvi, lai gan diez vai tā ir. Režisore mūziķu uznācienu izrādes sākumā apzināti virzījusi cauri zālei, lai uzsvērtu viņu nozīmi iestudējumā.
Sarežģītās jūtas
Aktieru spēja izspiest tik daudz no Pētersona lugas shematiskās plakanības liekas pat apbrīnojama, tomēr, jo labāk viņi spēlē, jo vairāk nākas brīnīties, ka māksliniekiem ir jādarbojas tomēr tik arhaiskā, neglābjami novecojušā materiālā. Pētersona pusapaļās jubilejas piesaukšana viņa agrīnās daiļrades aktualizācijas kontekstā izskatās pat neveikla. Taču režisore ir gudri pavērsusi stāstu prom no neskaidri negatīvās, nestrādājošās varones pāraugšanas proletāriskā nozīmē, akcentējot jautājumu, vai ir iespējams šādos apstākļos saglabāt savu rakstura patstāvību, savu "es". Ditas Lūriņas varone Roze, lai arī nonākusi situācijā, kas tuva bezizejai, un ir spiesta iziet cauri pazemojumam, savu neatkarību saglabā, vienlaikus pārvērtēdama attieksmi pret cilvēkiem vai – konkretizēsim – vīriešiem, kurus, cik saprotams, viņa līdz šim pārsvarā izmantojusi labas dzīves nodrošināšanai.
Guntara Grasberga atturīgi drūmais, aizlauztais mūziķis Tors un Egila Melbārža ne mazāk atturīgi krietnais brigadieris Kaspars veido sāncenšu pāri, kurā labais sastopas ar vēl labāko, lai atrisinātu jautājumu, kam piederēs Rozes sirds. Taču Roze arī šajā jautājumā paliek neatkarīga. Interesants tēls ir Zanes Dombrovskas Vidaga, kurai piemīt strādnieku šķiras robustais apņēmīgums dabūt, ko gribas, taču vienlaikus arī spēja novērtēt sāncensi. Galu galā arī Vidagas jūtas taču ir patiesas un arī viņai sāp.
Zīmīga laikmeta fonu (drīzāk ne realitātes, bet ideoloģijas līmenī) iezīmējoša epizode ir Rozei iedotajā dzīvoklī, kas nav pabeigts, jo sienas aplīmētas ar laikrakstu Cīņa – galveno ideoloģisko instrumentu Padomju Latvijā. Sniedzot atslēgu, Vidaga zīmīgi paskaidro, ka tā ir no kāpņu telpas ārdurvīm, jo dzīvokļu durvis nav slēdzamas. Mājiens skaidrs – nekādas savrupas darbības no kolektīva nav pieļaujamas. Ditas Lūriņas Rozei piemīt krampis, jo viņas ambīcijas strādāt uz celtņa ir pamatotas – vīri atzīst viņas prasmes par atzinības vērtām. Tādējādi viņas aiziešana tālākā dzīvē nav saistīta ar nevarēšanu, bet nevēlēšanos iekļauties šajā sabiedrībā.
Raugoties uz mīlas četrstūra vīriešiem, šķiet, ka Egils Melbārdis veiksmīgāk atradis sava tēla atslēgu, rādot to kā cilvēku, kurš pilnībā ļaujas laikmeta un ideoloģijas diktētajai dzīves kārtībai, vienlaikus saprotot, ka Rozes atgriešanās ir pārbaudījums, kas var sagraut iedomātās, apzināti pašuzspiestās jūtas pret Vidagu. Savukārt Guntaram Grasbergam, šķiet, nav pietiekami daudz konkrētības, no kā uzbūvēt savu tēlu, jo faktiski sanāk, ka viņš, māksliniekiem piederīgais, ir tāds drupatu uzlasītājs no nākotnes saimnieku galda, kuru pacieš tikai talanta dēļ, jo viņš piekrīt savus garadarbus atrādīt, respektīvi, atskaņot biedriem. Loģiski, ka cilvēks šādā situācijā nespēj noticēt iespējai veidot laimīgu nākotni ar skaistu sievieti. Toram pietiek ar sīkāko iemeslu, lai atkāptos un atslīgtu atpakaļ alkoholā.
Izvēršot muzikālos numurus, rasta iespēja Raimonda Paula dziesmās izpausties aktieriem, kuri izrādes sižetā iesaistīti samērā maz, piemēram, Mārcim Maņjakovam un Uldim Anžem. Tieši mūzikā atveras izrādes poētika, ļaujot noticēt, ka ir bijusi tāda utopiska pasaule, kurā skaisti cilvēki ar skaistiem celtņiem uz skaistas saules fona būvē skaistus tiltus skaistai nākotnei. Taču jautājums paliek – ja Maestro jaunībā būtu komponējis mūziku kādai Mihaila Šatrova vai Arvīda Griguļa lugai, vai mēs arī to iestudētu mūsdienās?
Man 30 gadu
Nacionālajā teātrī 26., 27.IX plkst. 19