Pagājušā gada decembra vidū Tintnīcā esam piedzīvojuši svarīgu pasākumu Samulsuma pārspēšanas un filosofijas nesēja Ernesta Brastiņa piemiņai. Ko īsti pats esmu sapratis no stāstiem par folkloras tēlojumu izvēršanu lugu formātā, izrādes garā, sendienu pravieša Brastiņa svētības spēkiem vērtām iztēles durvīm pēc reliģisku uzskatu kā zvaigžņotās debess klājuma, kā aizpasaulīgas skatuves atklāšanās pagājušā un jaunā gada meklējumu tēlošanai?
Man tā ir sendienu teiksma, sapņojums, kad izeju uz literāro notikumu skatuves, kā mūsu senčiem bijis jau izsenis ierasts nosvinēt, un klauvēju šīs nakts durvīs:
Labvakar, nama māte,
Vai gaidīji budēlīšus?
Ja gaidīji budēlīšus,
Atver durvis līdz galam!
Budēļu tēlu nāciena apraksts šogad, rādās, jāsāk ar Melno Kaķi Straumē nesto uz citu gadu multfilmas vējos.
Bet kur tad mums tie literārie masku spēles dalībnieki?
Āre, tur jau ienācis muzikantu Trakais, kura lomā šoreiz autobiogrāfiskā atmiņu laukā spēlēs Guntars Račs. No Svētā Pētera baznīcas izstādes iegriezies Mūžīgais Čaks, lūk, kurš gan nepazīst "zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā" klejojošo budēļu tēlu. Aiz viņa nama mātes lielistabā iebirst kādi septiņdesmit Prozas lasījumu gudrības plauktus nesošie viesi, šolaiku darbinieki un reālo attiecību virzītāji, saģērbušies kā spoki un zvēri, gari un dieviņi! Vēl atmiņas maisiem vien ienes Dzejas dienu talanti – ēnu miera un žilbstošo acu draugi.
Sveikti, sveikti!
Nāk Rakstivāla dalībnieki, nāk Skaistuma un Nemiera nesējs Svens Kuzmins, mūsējo ir daudz, vai visiem pietiks vietas tagad jau pagājušā gada budēļu svinībām?
– Nāciet, nāciet, esmu Lielā Lasītāja! – aicina Nama Māte.
Apsveikumi skan, teksti plūsmā nāk – vieni kā degošas sveces siltumam un gaismai, citi kā stikla bumbas, veltītas tuvās apkārtnes atspoguļošanai, citi būs dzīvīgi kā skuju smarža un vakariņu galda klājums, būs arī tādi, kas kalpos par paklājiem domas tīrībai, par spilveniem, kuros iesapņot nākošo gadu vēlēšanās, svētkiem jāgatavojas jau iepriekš!
Zem mūsu ikdienas vienkārši dabiskās eglītes jau veidojas meistardāvanu rindas.
Lūk, velte no kādas aspirantūras laboratorijas – tās atnesusi Margarita Perveņecka, turpat izkārtoti arī pagātnes domātāju portretu vēsturiskie dāvinājumi, jo turpinās sērijas Es esmu… projekta darbu atklāsmes.
Raisās ticējumi, ka krietna lasīšana Ziemassvētkos nākamajā gadā raisa veiksmi visos darbos un sociālās dzīves panākumu veidošanā. Tāpat lasāmvielai, ko izvēlamies gadumijas pievakarē, ir simboliska nozīme! Tā laimi un pārticību tuvina prozas žanrs, jo sevišķi romāni, dienišķi «saldie prieki» attiecībās kā izsenis raisās no dzejas, bet esejas un kritikas raksti uzskatāmi par gaidāmiem garu pacilājošiem Mātes Saules un Tēva Dziļjūrieša pārpasaulības izjūtu viļņiem, tie aicina uz bagātināšanos, kad vakaros satuvinās apvāršņa malā.
Būsim kopā, to gribētos novēlēt visiem Jaunā gada svinētājiem, tagad tādi laiki, kad tas kļūst jo sevišķi svarīgi!