Jo lielāki panākumi, jo lielāka vēlēšanās, kaut tie būtu nevis tikai autora, bet "mūsu visu" – kā sporta spēlēs, kurās "mēs" ir ne tikai sportisti, bet arī sporta komentētāji un galu galā visa nācija.
Interesanti salīdzināt reakciju, kas pavadīja Ginta Zilbaloža pirmās pilnmetrāžas filmas Projām (2019) panākumus, kas gan varētu likties pieticīgāki, bet tikai salīdzinot ar Straumes izraisīto haipu. Tolaik prese reizē brīnījās un uzsvēra, ka filma ir pilnīgs autordarbs, kurā mākslinieks viens pats izpilda veselas studijas lomu, tagad šis motīvs vairs netiek pieminēts. Iesaistīti ievērojami papildspēki, ko pirmā darba veiksme godam pelnījusi. Ne tikai vēl viens komponists un producenti, bet, šķiet, arī puse Latvijas ir piedalījusies vismaz ar laba vēlējumiem un īkšķa turēšanu. Lai gan nekas daudz jau nav mainījies: notikuma centrā ir konkrēts autors un viņa neticamais talants, kura dēļ finansētājiem un producentiem nāktos pat pacīnīties – iespējams, turpmāk tā arī būs.
Turklāt es piebildīšu, lūk, ko – Straumei, grozi kā gribi, ir daudz vairāk sakara ar Latvijas mākslu nekā kino industriju: ziniet, žanrs tāds, kurā aktieru vietā ir zīmēti radījumi un arī ainavas nav filmētas dzimtenes ārēs. Kā tika uzsvērts pirmās filmas publicitātes materiālos, Ginta Zilbaloža vienīgā profesionālā izglītība ir Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskola, kurā citu priekšmetu vidū iespējams apgūt arī animācijas pamatus. Vai kas varbūt vēl svarīgāk: viņš audzis profesionālajās aprindās labi pazīstamu mākslinieku – gleznotājas Daces Zēģeles un metāla mākslinieka Ginta Zilbaloža (vecākā) – ģimenē, kurai arī pienākas lielākie nopelni, ka talantam ļauts attīstīties, nespiežot viņu izvēlēties kādu "dzīvei noderīgāku" profesiju. Nu nav režisora (vai kā es vēlētos uzsvērt – mākslinieka) biogrāfijā ne kino skolas, ne izslavēto "pasaules topa universitāšu" diploma, ko tik pārliecinoši iesaka veiksmīgas karjeras recepšu turētāji, ne arī mācekļa gadu kuplajā latviešu animācijas saimē (starp citu, tāpat kā viņa nopelniem bagātajai kolēģei Signei Baumanei). Kā tas nereti notiek – talanti izpaužas pēc saviem noteikumiem, kamēr labi strukturētajās sistēmās – izglītības programmās, projektu konkursos un kautiņos par finansējumu – pat vārdam "talants" neatrodas ailīte, kurā to ierakstīt.
Māksla rodas autora galvā joprojām neizskaidrojamā veidā, nevis apritīgas kreativitātes hakatonos, kā dažam labam varbūt patiktu domāt. Tiesa, tas notiek reti, un viss, ko var darīt citi, – nepalaist šos brīnumainos gadījumus garām.