Gada vidū līdz ar festivālu – bet drīzāk jau izstādi – Jauna adrese: Ēdene notika Laikmetīgās mākslas centra Kim? jauno telpu daļēja atklāšana Hanzas ielā 22. Lai arī līdz pastāvīgai darbībai un ēkas atjaunošanai paies vēl vairāki gadi, izstāde pieteica jauno paplašināto projektu un vismaz mentāli iezīmēja jauno mākslas vietu Rīgas kultūras kartē. Nepārprotami priecājos par to, ka mums beidzot būs kvalitatīvas, plašas laikmetīgās mākslas izstāžu telpas, bet vienlaikus ir skumji, ka tas notiek tikai tagad (pat īsti nenotiek). Izstāde raisīja déjà vu un atgādināja pirmo festivālu Survival Kit noskaņas, kas akcentēja kultūras telpu trūkumu un aicināja neapdzīvotas ēkas atvēlēt mākslas vajadzībām. Vairāk nekā pēc piecpadsmit gadiem šī ideja beidzot ir sadzirdēta un sākusi realizēties – labāk vēlu nekā nekad, bet ļoti žēl, ka tik fundamentālas mākslas dzīves pamatvajadzības kā normālas izstāžu telpas ir jāgaida gadiem ilgi. Cerams, tās izdosies veltīt laikmetīgās mākslas dzīvei bez sāpīgiem kompromisiem ar biznesa pasauli un komercializēšanos.
Kamēr mēs priecājāmies par kādas pamestas ēkas nonākšanu mākslas apskāvienos, lietuvieši bija iekarojuši Franciju, sarīkojot plašu izstāžu, izrāžu un performanču programmu nozīmīgās Francijas mākslas institūcijās, arī Pompidū centrā Parīzē, kur notika Lietuvas pēckara avangarda mākslas retrospekcija. Arī par šo faktu es nepārprotami priecājos, bet vienlaikus tas raisa skumjas par to, cik ļoti Latvija atpaliek ne vien no starptautiskās ainas, bet arī jau no Baltijas kaimiņvalstīm, kas spēj darboties gan vērienīgāk, gan jēgpilnāk. Man ir drūmas aizdomas, ka aiza starp mums un "pārējiem" ar katru gadu tikai padziļinās un bez procesu pēctecības, nepārtrauktības un profesionalitātes visos līmeņos nekāda situācijas normalizēšanās nav iespējama.
Šo gadu pāršalca arī vairāki nepatīkami cenzūras skandāli – gada sākumā no virtuāla pūļa agresijas cieta māksliniece Gundega Evelone, kuras cūku komiksu pārprata kā Ukrainas cīņu kariķējošu. Fakts, ka Gundega Evelone ir gandrīz vienīgā māksliniece Latvijā, kura savos darbos vēršas pret Krievijas agresiju, palika nesadzirdēts, un tas diemžēl apliecina, cik zems vizuālās lasītprasmes līmenis valda sabiedrībā. Savukārt rudenī Stūra mājas izstādē Disidents no ekspozīcijas tika izņemts mākslinieka Toma Jansona darbs, kas par ģeopolitiskajiem procesiem vēstīja to pašu, ko, piemēram, ANO komiteja. Sevišķi ironiski, ka tas noticis izstādē, kas veltīta disidentisma un brīvības tēmai. Savukārt Ogres muzejā viss pa vecam, daudzi mākslinieki diemžēl nesenās Ogres domes represijas pret muzeja darbiniekiem un sadarbību ar kremlieti Pjotru Avenu ir piemirsuši un rīko izstādes muzejā tā, it kā nekas nebūtu noticis. Uzmanība tiek novērsta uz padomju pieminekļu demontāžu, populistiski demagoģiskā veidā tiek manipulēts ar atmiņas un publiskās telpas attiecībām. Nepieciešamība pārskatīt pagātni jau sāk robežoties ar vandalismu.
Kā pozitīvākos 2024. gada pieturpunktus vēlos izcelt Ievas Putniņas izstādi Kaķacs Raiņa un Aspazijas vasarnīcā, Andra Eglīša Izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (šāda mēroga personālizstādes mums vajadzētu daudz regulārāk), Darjas Meļņikovas Dārgumu medības / Treasure Hunt galerijā Editorial Space Viļņā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notikušo Pēcnāves dzīvi, Rūdolfa Štamera multisensoro instalāciju Kaut kur kaut kas apgāzās Laikmetīgās mākslas centrā Kim? un Elzas Sīles izstādi Zaķīšu pirtiņa/bailes un trīsas Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Priecājos arī par Amandas Ziemeles dalību Venēcijas mākslas biennālē un Ingu Melderi, kuras darbus beidzot varēja redzēt arī Rīgā (kopizstādē Saulstāves ar Luīzi Nežberti Kim?). Jāizceļ arī Janas Kukaines grāmatas Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā iznākšana – tik pamatīgi un konceptuāli niansēti pētījumi par Latvijas laikmetīgo mākslu ir rets un vērtīgs notikums. Patīkami pārsteidza arī Rasas Jansones jūtīgi kūrētā Aijas Jurjānes darbu izstāde Karalienes virtuves Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.