Restorānā pēc kādas operas izrādes valdonīgā Bauda mēģina ievilināt Skaistumu – Merilinas Monro līdzinieci – savā slazdā, aicinot viņu ne par ko neraizēties, tikai ļauties uzdzīvei un jaunībai. Ierodas Laiks un Vilšanās un izjauc Baudas plānus, pārliecinot Skaistumu pievērsties patiesām vērtībām. Skaistums padodas, noliek malā dārglietas, nomaina vakarkleitu pret rupja audekla drānām un visu atlikušo mūžu nolemj pavadīt klosterī. Šis ir īss Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas Laika un vilšanās triumfs iestudējuma apraksts. Baudas lomu ar rotaļīgu pašatdevi atveido soprāns Inga Kalna – viņas izpildījumā skan oratorijas skaistākā un populārākā ārija Lascia la spina, tāpēc nav brīnums, ka Ingai Kalnai vakara noslēgumā tiek veltītas dāsnākās ovācijas.
Izspēlēt oratorijas sižetu restorānā ir laba doma. Tā ir baudu valstība, kurā tērējam naudu (to mēs atkal varam nopelnīt; tas ir atjaunojamais resurss) un laiku (to mums neviens nekompensēs, tas pazūd neatgriezeniski). Ceļš no restorāna līdz klosterim ir tuvāks, nekā mums dažreiz šķiet, un neviens nešaubās, ka klosteros slēpjas skaistules, kurām izdevies izrauties no baudas un citu kaitīgo ieradumu važām.
Oratorijas Laika un vilšanās triumfs pirmatskaņojums notika 1707. gadā Romā, tās libreta autors ir kardināls Benedeto Pamfili. Kad Hendelis ieradās Itālijā 1706. gada rudenī, viņš bija pārsteigts, uzzinot, ka saskaņā ar pāvesta dekrētu Romā ir aizliegtas operas izrādes. Šis ir Hendeļa jaunības perioda darbs, kuru turpmākajos gados viņš vairākkārt pārstrādājis; viena no vēlākajām versijām ir pazīstama ar nosaukumu Laika un patiesības triumfs. Oratorijas muzikālie motīvi uzpeld citos Hendeļa opusos – piemēram, ārija Lascia la spina nedaudz modificētā veidā pārceļojusi uz operu Rinaldo ar nosaukumu Lascia ch’io pianga.
Apvaldītais dedzīgums
Režisoru Jirgena Flimma un Gudrunas Hartmanes uzvedums Laika un vilšanās triumfs 2003. gadā tapis Cīrihes operā, deviņus gadus vēlāk pārcelts uz Berlīni. Bijušais Zalcburgas festivāla un Rūras triennāles vadītājs 74 gadus vecais Jirgens Flimms ir Berlīnes Valsts operas intendants un regulāri iestudē izrādes gan Berlīnē, gan visā Eiropā.
Par šī rudens komerchitu Berlīnes Valsts operā kļuva viņa jaunākais darbs – Volfganga Amadeja Mocarta Figaro kāzas. Skatītāju interesi uzkurināja jauniestudējuma muzikālais līderis – venecuēliešu diriģents, Losandželosas filharmonijas orķestra vadītājs Gustavo Dudamels, kurš operā strādā reti, – un solistu ansamblis, kurā spīdēja Ildebrando D’Arkandželo (grāfs), Doroteja Rešmane (grāfiene) un Anna Prohaska (Suzanna). Figaro lomu kvalitatīvi, taču bez dzirksteles atveidoja igauņu baritons Lauri Vazars.
Parasti tik dedzīgais, karstasinīgais Gustavo Dudamels izrādi diriģēja ar pārsteidzošu, caurspīdīgu, smeldzīgu, inteliģentu eleganci – viņš bija ārkārtīgi uzmanīgs pret dziedātājiem, rūpīgi un ar cieņu ieklausījās katrā balsī. To varēja dzirdēt maestro piedāvātajā interpretācijā un redzēt viņa kustībās – opera viņam nav rutīna. Mocarta mūzikai Gustavo Dudamels bija pieskaņojis izsmalcinātu, nedaudz atturīgu temperamentu.
Jirgens Flimms izrādi iestudējis XX gadsimta vidus itāļu kinokomēdiju garā – bez jebkādām psiholoģiskām novirzēm un postmodernām rotaļām. Interesanti, ka jauniestudējuma fotogrāfijas izskatās aizraujošāk nekā pats uzvedums dzīvajā: teātru publicitātes materiāli kļūst arvien kvalitatīvāki, fotogrāfi – profesionālāki, un katrs attēls no operas izrādes bieži ir mākslas darbs pats par sevi, kam ar muzikālā teātra realitāti ir maz kopīga.
Operas Figaro kāzas varoņi Jirgena Flimma iestudējumā ir viena liela ģimene, kura dodas vienas dienas atpūtas ceļojumā uz ārpilsētas rezidenci un tur noskaidro attiecības – tās ir daudz prozaiskākas nekā Hendeļa oratorijas metaforiskajiem tēliem.
Ja gribat redzēt laikmetīgu, emocionāli spraigu Mocarta operas traktējumu, pievērsiet uzmanību režisora Klausa Gūta Donam Žuanam, kurš būs Berlīnes Valsts operas repertuārā no 13. līdz 29. decembrim.
Sapnis par skandināvu Zilbārdi
Cik brīvi var rīkoties ar kanonizētu šedevru, parāda režisora Filipa Štelcla iestudētais Riharda Vāgnera Klīstošais holandietis (izrāde atceļojusi uz Berlīni no Bāzeles teātra). Filipam Štelclam patīk "ieņirgt" par klasiku, viņu interesē postmodernas jēgas nobīdes, vizuālie efekti un joki tautas teātra garā. Viņš vienmēr cenšas apšaubīt opermākslas klišejas, daudzi, protams, to uztver sāpīgi.
Berlīnes Valsts operas publika ir iecienījusi Filipa Štelcla izrādes – Žaka Ofenbaha opereti Orfejs pazemē, kuru viņš servē kā bezkaunīgu absurda komēdiju, un Džuzepes Verdi Trubadūru, kura varoņi ir aptrakušas lelles un marionetes (Trubadūrs atgriezīsies uz skatuves 2016. gada jūlijā, un galvenā lelle atkal būs Anna Ņetrebko). Filips Štelcls operas pasaulē ieradies no kino vides, viņš ir uzņēmis filmas un mūzikas videoklipus Madonnai, grupām Garbage, Rammstein, Faith No More.
Klīstošajā holandietī Filips Štelcls dramatiski samazina vāgneriskās romantikas patosa līmeni un papildina izrādi ar komēdijas elementiem. Visi personāži ir dulli, savukārt titulvaronis, kuru atveido slavenais vācu baritons Mihaels Folle, ir peldošais ceļojošais skandināvu Zilbārdis ar rētām izdaiļotu seju un sievu kolekciju, kas paslēpta uz kuģa. Zenta (somu soprāns Kamilla Nīlunda sevi pierāda kā talantīga komiskā aktrise) sapņo par holandieti jau kopš bērnības, kad lasīja par viņu grāmatās, un viņas apziņā atdzīvojas milzu glezna – jūras batāliju ainava –, kas rotā bibliotēkas sienu viņas greznajā savrupmājā.
Filipa Štelcla uzvedumos allaž ir aizraujošs scenogrāfiskais risinājums, un Klīstošais holandietis nav izņēmums. Izrādē nekas nenotiek pa īstam. Zentas seksualitāte, visticamāk, ir tēva apspiesta, viņa dzīvo noslēgtā pasaulē, viņai jāprecas ar Ēriku (Latvijas publikai labi pazīstamais austriešu tenors Andrēass Šāgers), bet jaunietes fantāzijās plosās kaisles vētras un atdzimst tēli, kurus iedvesmojušas ne tikai Kaspara Dāvida Frīdriha gleznas, bet arī Karību jūras pirāti. Iekāpt tēlu pasaulē ir daudz vieglāk nekā no tās izkāpt – tā ir vienvirziena kustība.