Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 25. aprīlis
Līksma, Bārbala

Zuša dziesma mēnesim. Neko tādu uz operas skatuves vēl nebūsiet redzējuši!

Mīļais, vai tu mani nepazīsti? Nāras metamorfozes Antonīna Dvoržāka liriskās pasakas jauniestudējumā Berlīnes Valsts operā režisora Kornēla Mundruco un mākslinieces Monikas Pormales interpretācijā

Nāra ir apmaldījusies savā dzīvē, viņai ir dziļa identitātes krīze. Viņa dzīvo tipiskā Berlīnes dzīvoklī, ko dala ar citiem iemītniekiem un kas tiek dēvēts par WG (Wohngemeinschaft). Katram ir sava istaba, bet nāra lielāko daļu laika pavada vannas istabā. Britu diriģenta Robina Tičati, ungāru režisora Kornēla Mundruco un latviešu scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Monikas Pormales iestudētajā čehu klasiķa Antonīna Dvoržāka operā Nāra darbība risinās nevis pasaku valstībā teiksmainā laikā, bet mūsdienu Berlīnē.

Savā izrādē Dvoržāka romantisko opusu Kornēls Mundruco satuvina ar vēl viena Prāgas dižgara – rakstnieka Franca Kafkas – un viņa Metamorfozes idejām. "Man gribas izveidot tiltu starp Dvoržāka un Kafkas pasauli un parādīt, ko nozīmē būt citādam. Šis jautājums caurstrāvo Nāras sižetu, un tas ir ļoti laikmetīgs," ir pārliecināts Kornēls Mundruco. Nāra Berlīnē skanēs līdz 22. februārim.

Nimfas klausās tehno

"Neko tādu uz operas skatuves vēl nebūsi redzējis!" ar šādiem vārdiem 4. februārī Berlīnes Valsts operā Unter den Linden notikušajā Nāras pirmizrādē mani sagaidīja paziņa, kas strādā šajā teātrī. Visiem pazīstamā romantiskā pasaka ar traģiskām beigām šajā versijā, kurā nav ne ezera, ne prinča pils, ir neatgriezeniski pazaudējusi savu ģimenes izklaides pasākuma "asti" un ieguvusi hiperreālistiska attiecību trillera vaibstus ar spēcīgiem body horror un absurda elementiem.

Dvoržāka operā nāra, kura ir kvēli iemīlējusi princi, ir gatava uz visu, lai iegūtu cilvēka dvēseli, un apzinās ciešanas, kas ar to ir saistītas. Nāras tēvs – vecais ūdensgars – aizsūta viņu pie burves, kura palīdz piepildīt varones sapni. Darījuma nosacījumi ir nežēlīgi: iegūstot dvēseli un pārvēršoties par cilvēku, nāra kļūst mēma un katrs solis viņai sagādā neiedomājamas sāpes. Princis, ignorējot iemīļoto, iesaistās dēkā ar citu sievieti. Nārai jau iepriekš ir zināms, ka viņai nāksies pazudināt princi, ja viņa zaudēs prinča mīlestību.

"Mūsu izrādē nāra nepārtraukti uzdod sev jautājumus – kas es esmu, kas es vēlos būt, kā vārdā es gribu mainīties tik radikāli? Mūsdienu Berlīne ir pateicīga vide šādam stāstam, jo tā ir kvīru un daudzu subkultūru galvaspilsēta, kurā sadzīvo ļoti dažādi cilvēki. Nāru, nimfas un ūdens garu mēs esam draudzīgi ielikuši kopdzīvoklī," KDi stāsta jauniestudējuma māksliniece Monika Pormale. Kad ieraugām nimfas, uzreiz ir skaidrs, ka viņas gatavojas doties uz tehnomūzikas klubu. Visiem personāžiem ir konkrēti prototipi – tie ir gan Berlīnes metro, gan kafejnīcās sastapti cilvēki, gan pazīstamas personības no teātra vides, atklāj Monika Pormale. Piemēram, ūdensgara tēlu ir iedvesmojis vācu dramaturgs un režisors Matiass Lilientāls. "Skatītājiem tas nav obligāti jāatkodē, taču mums darba procesā bija šādas atsauces," skaidro māksliniece.

Atriebības radījums

Savā scenogrāfijā Monika Pormale izmanto visas Berlīnes Valsts operas skatuves tehniskās iespējas: viņa ir uzbūvējusi māju, kurā ir trīs līmeņi. Pirmajā cēlienā skatītāji redz jau minēto kopdzīvokli, kura centrā ir nāras iecienītā vannas istaba. Virs tā kāds turīgs cilvēks (princis) ir iekārtojis savus apartamentus ar terasi, no kuras paveras skats uz Berlīni un tās slaveno televīzijas torni, – šeit risinās otrā cēliena drāma. Trešajā cēlienā mēs nokļūstam pagrabstāvā, kurā publiku gaida šausmu filmas Svešais/Alien (1979) cienīgas ainas. "Šajā mājā ir daudz zonējumu – tā nav tikai telpa, kurā nolikt mēbeles. Katrai telpai ir sava jēga," norāda Monika Pormale.

Mākslinieces skrupulozi izveidotā kopdzīvokļa vide atsauc atmiņā viņas scenogrāfiju Alvja Hermaņa izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī, un tā ļoti atšķiras no viņas pēdējiem kopdarbiem ar Kornēlu Mundruco – Riharda Vāgnera operām Tanheizers (Hamburga) un Loengrīns (Minhene).

"Man pašai bija interesanti atgriezties šajā priekšmetiskajā pasaulē, kas ir liels izaicinājums mūsdienu operā un teātrī: ja uz skatuves ir vairāk par pieciem priekšmetiem – tas jau ir sarežģīti, jo prasa citādu izrādes sagatavošanas procesu. Varētu teikt, ka man tā ir sava veida atgriešanās, bet vēlos uzsvērt – katra iecere man sākas no baltas lapas. Nārā interjers ir ļoti svarīgs. Kāpēc ir šī māja ar visiem šiem līmeņiem? Kaut kas ir virs zemes, uz zemes un zem zemes. Šajā procesā liku lietā visu savu pieredzi, zināšanas un patiku pret priekšmetisko pasauli un interjeriem, un tie nav pašmērķīgi. Man bija patīkami atkal pastrādāt tuvplānos, kinematogrāfiskā veidā – katrai detaļai ir nozīme, šo detaļu ir daudz, un tās ir vajadzīgas dziedātājiem. Skatītājs varbūt vienkārši redz tādu čupu, bet māksliniekiem uz skatuves šīs lietas palīdz iejusties lomā," Nāras pasauli raksturo Monika Pormale.

"Šī ir opera par emocijām, kas var pārvērsties par kaut ko negatīvu. Par to, ka sāpes, ciešanas, pārpratums, komunikācijas trūkums un pārāk lielas cerības var novest pie liela naida, dusmām, atriebības... Kafka Metamorfozē raksta, cik cilvēks var mainīties, ja viņa jūtas netiek pieņemtas, ieraudzītas un novērtētas. Nārā šīs jūtas transformējas tik lielā aizvainojumā, ka varone pārvēršas par skumju, bēdu, izmisuma un atriebības radījumu. Nāra ir mītisks tēls, taču mēs nerādām viņas asti izrādes sākumā, bet šo nāras dzīvniecisko daļu izmantojam beigās – jau kā tādu ļaunuma simbolu. Viņa pārvēršas par tēlu, kas ir līdzīgs Ridlija Skota filmā Svešais redzamajam," saka Monika Pormale.

Šveices pilsētā Grijērā scenogrāfe ir apmeklējusi mākslinieka Hansa Rūdija Gīgera (1940–2014) muzeju – viņš ir piedalījies specefektu radīšanā Svešajam un ir šīs 1979. gada zinātniskās fantastikas filmas titulvaroņa vizuālā tēla autors. Šveiciešu mākslinieks ir pazīstams ar darbiem, kuros cilvēka ķermenis tiek kombinēts ar mašīnām. Viņa stils tiek dēvēts par "biomehānisku". Nārā Hansa Rūdija Gīgera rokraksts netiek citēts tieši, taču viņa muzejā redzēto Monika Pormale atzīst par iespaidīgu.

Zemapziņas pagrabā

Režisors Kornēls Mundruco un scenogrāfe Monika Pormale ir kļuvuši par pastāvīgiem radošajiem partneriem. Viņi ir sadarbojušies gan drāmas, gan mūzikas teātrī – iestudējuši Leoša Janāčeka operu Makropula līdzeklis Flāmu operā Antverpenē un Gentē un Ženēvas Lielajā teātrī, Katas Vēberes lugu Sievietes daļas Varšavas teātrī TR Warszawa, Ferenca Molnāra Liliomu Zalcburgas festivālā un Hamburgas teātrī Thalia, muzikālo izrādi Evolūcija (Ģerģa Ligeti Rekviēms) Rūras triennālē, kā arī jau minēto Vāgnera Tanheizeru Hamburgas Valsts operā un Loengrīnu Bavārijas Valsts operā Minhenē.

Režisora un mākslinieces nopelnu sarakstā ir arī divu laikmetīgo operu pirmiestudējumi – Pētera Etveša Bezmiegs Berlīnes Valsts operā un Ženēvas Lielajā teātrī un Kristiāna Josta Cerību ceļojums Ženēvas Lielajā teātrī.

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale (no kreisās) kopā ar izrādes Nāra režisoru Kornēlu Mundruco un dramaturģi Katu Vēberi. Foto – Jegors Jerohomovičs

Nāras radošajā komandā ir arī gaismu māksliniece Felisa Rosa, videomākslinieks Rūdolfs Baltiņš, horeogrāfs Džandaša Baša un dramaturgi Kata Vēbere un Kristofs Langs. Dvoržāka lirisko pasaku režisors Kornēls Mundruco uzskata par identitātes drāmu: "Nāras stāsta centrā ir identitātes pamatjautājumi, ar kuriem sastopamies ne tikai pasakās, bet arī visā literatūras vēsturē kopš antīkās mitoloģijas laikiem. Kas es esmu? Vai esmu atšķirīgs no citiem? Kur ir mana vieta sabiedrībā? Nāra man šķiet apmulsusi un nelaimīga persona, kura nespēj dzīvot savu dzīvi, jo ir citāda. Vai viņa ir cilvēks vai ūdens nimfa? Gatavojot Nāras iestudējumu, man bieži nācās domāt par Kafku, kurš dzīvoja Prāgā vienu paaudzi pēc Dvoržāka. Es jūtu ciešu saikni starp nāru un Kafkas Metamorfozes varoni Gregoru Samsu. Galu galā ārējo pārmaiņu formai ir otršķirīga nozīme. Īpaši aktuāla ir atšķirība sociālajā kontekstā, kas daļēji ir personīgā identitāte. Dvoržāks diezgan skaidri apraksta šādu identitāti mūzikā."

Kornēls Mundruco dalās pārdomās par operas titulvaroni: "Nāra noraida ārējos ierobežojumus un neatlaidīgi tiecas pēc sava mērķa. Aiz folkloristiskās virskārtas nāras un burves ainā pirmajā cēlienā slēpjas milzīga brutalitāte. Tas, ka nāra piekrīt, lai ar viņu notiek viss, par ko brīdina burve, ir neticami drosmīgi. Operas rašanās laikā nāra būtu uzskatāma par ļoti modernu sievieti, jo viņa tik atklāti paziņo, kāda vēlas būt. Viņa riskē un cieš neveiksmi kā klasiskā traģēdijā. Operas sākumā viņa ir sociāli atstumta. Kad viņa mainās, lai tiktu mīlēta, princis zaudē interesi par viņu, jo viņš viņu nesaprot. Tāpat kā daudzi dižie pāri pasaules literatūrā, arī nāra un princis sevī glabā ilgas, kurām nav lemts piepildīties realitātē. Vienīgais brīdis, kad nāra un princis īsu mirkli ir laimīgi, ir pirmā cēliena fināls. Savukārt operas beigas ir visai provokatīvas: tā kā nāras citādība netiek laikus atzīta un saprasta, stāsts nevienam nebeidzas labi – ne nārai, ne princim, ne ūdensgaram. Pirmie divi cēlieni ir reālistiski, bet trešajā cēlienā izrādē ienāk šausmu žanrs. Mēs nokļūstam ēkas pagrabā, kas metaforiski simbolizē zemapziņu. Daudzās filmās redzam, ka kaut kas šķietami reālistisks pēkšņi sabrūk un priekšplānā izvirzās tas, kas bija paslēpts aiz fasādes. Es vēlos, lai skatītāji būtu pārsteigti un gūtu īpašu pieredzi, stāstam attīstoties. Uzskatu, ka vakaram operā ir jābūt izklaidējošam, pat ja daudziem teātrī šis apzīmējums varētu šķist nepiemērots."

Tagad esmu tava nāve

Nāras titullomā debitē vācu soprāns Kristiāna Karga, kura karjeras agrīnajā posmā ir guvusi atzinību ar lomām Volfganga Amadeja Mocarta operās. Tagad Kristiāna Karga galvenokārt ir pazīstama kā cienījama kamermūzikas un vokāli simfonisko opusu interprete. Viņas balss, kas noslīpēta uz koncertskatuves, bieži skan Gustava Mālera Ceturtajā simfonijā. Jaunā Berlīnes Nāra sniedz iespēju novērtēt Kristiānas Kargas aktrises talantu. Viņas darbs šajā izrādē ir varonīgs – mīlestība pret princi (čehu tenors Pāvels Černohs), kas dzīvo augšējā stāvā, liek viņas personāžam pārvērsties par biedējošu mutantu. Parasti Nāras iestudējumos uzmanība tiek pievērsta varones pirmajai pārtapšanai no ūdens būtnes par cilvēku, taču šajā izrādē visradikālākā nāras transformācija notiek, tuvojoties traģiskajam finālam.

Jaunā Berlīnes Nāra sniedz iespēju novērtēt soprāna Kristiānas Kargas aktrises talantu. Foto – Džanmarko Brezadola

Savu slavenāko āriju – pirmā cēliena Dziesmu mēnesim – Kristiāna Karga dzied, atrodoties vannā. Bagātajā koncertu pieredzē māksliniece ir izkopusi savas komunikācijas spējas, viņa ļoti rūpīgi strādā ar vārdiem – saprotama ir katra frāze. Kristiāna Karga pašaizliedzīgi ļaujas aktierspēlei, jau no paša sākuma varones uzvedībā ir vērojamas dīvainības, piemēram, no savām rokām viņa noņem ādas gabalus (der atcerēties franču režisores un scenāristes Marinas de Vānas filmu Manā ādā/Dans ma peau (2002), kuras varone kļūst apmāta ar savu ķermeni un kurai garšo pašas āda).

Līdz šim nevienā operas izrādē tik lielu lomu vēl nav spēlējuši zuši – titulvarones pārvērtību simbols. Ar zušiem "žonglē" burve, kuru kolorīti atveido ungāru mecosoprāns Anna Kišjudita. Šajā lasījumā viņa ir nāras kaimiņiene – valdonīga un aktīva dāma, kurai patīk dominēt visās dzīves situācijās. Burvei – tāpat kā vecajam hipijam ūdensgaram (somu bass Mika Karess) – piemīt komiskas krāsas.

Kad darbība pārceļas uz prinča apartamentiem, nāra atnes zušus sev līdzi kā infekciju – zivis prinča gultā ar šausmām atrod viņa ģimenes locekļi. Šāda līgava ar neizskaidrojamu kaiti šeit netiek gaidīta. Pamazām sirreālisms pieņemas spēkā. Otrajā cēlienā nārai ir neaizmirstama dejas aina – tas ir viņas izmisuma un sāpju balets. Kristiāna Karga ir izteiksmīga ne tikai vokāli, bet arī horeogrāfiski. Nārai ir garīgās un emocionālās veselības, kā arī ēšanas traucējumi. Viņa noskuj matus kā savulaik Britnija Spīrsa nervu sabrukuma brīdī.

Prinča mīlestība ir zaudēta (viņš ir aizrāvies ar kņazi krievu soprāna Annas Samuilas atveidojumā), un nāra transformējas par milzīgu zuti, kas lēnā gaitā pārvietojas pa kopdzīvokli un trešajā cēlienā nolaižas pagrabstāvā – šeit publiku priecē viens no neparastākajiem mīlas skatiem mūzikas teātra vēsturē. Aizkustinoši dzirdēt, kad nāra zuša veidolā jautā princim: "Mīļais, vai tu mani nepazīsti? (..) Es biju tava mīla un tagad esmu tava nāve!" Svarīgi, ka izrādes beigās Kristiānas Kargas nāra ir pavisam citāda nekā sākumā – ne tikai vizuāli, bet arī emocionāli.

Nenosodiet viņus!

Orķestris maestro Robina Tičati vadībā spēlē pasakaini skaisti, šī ir jaunā diriģenta debija Berlīnes Valsts operā, bet pilsētā viņš ir labi pazīstams un mīlēts – jau septiņus gadus Robins Tičati vada Berlīnes Vācu simfonisko orķestri. Jau desmit gadu viņš ir prestižā Glaindbornas operas festivāla muzikālais vadītājs. Daudzpusīgais mūziķis Robins Tičati, kurš ir arī vijolnieks, pianists un sitaminstrumentālists, ir apguvis diriģēšanas mākslu sera Kolina Deivisa un sera Saimona Retla vadībā. Saimons Retls kopā ar dzīvesbiedri – mecosoprānu Magdalēnu Koženu – apmeklēja sava audzēkņa diriģēto Nāras pirmizrādi Berlīnes Valsts operā 4. februārī.

Operas trešajā cēlienā ir aizkustinoši dzirdēt, kā nāra zuša veidolā jautā princim: "Mīļais, vai tu mani nepazīsti?". Foto – Džanmarko Brezadola

Vērot prinča nāvi zuša ciešajos "apskāvienos" ir diezgan traģikomiski, un te veidojas paralēles ar krievu režisora un scenārista Ivana Tverdovska filmu Zooloģija (2016): galvenā varone – sieviete ar asti – sāk romānu ar ārstu, kuru, kā izrādās, seksuāli uzbudina viņas aste. Nāras kostīms ir brīnišķīgs, un zvīņas uz skatuves tiek romantiski izgaismotas. Šādā tērpā savā šovā varētu rāpot arī Lēdija Gāga.

"Es ilgi gatavojos debijai nāras lomā un, protams, biju gaidījusi žilbinošu nāras tērpu. Taču viss sanāca tieši pretēji, un tas ir lieliski," sarunā ar KDi pēc Nāras pirmizrādes apgalvo dziedātāja Kristiāna Karga. "Īstenībā stāsts nemaz nav pasakains – tā ir brutāla realitāte, kurā izdzīvot ir grūti. Šī ir opera par sāpēm: nārai mīlestības dēļ ir jāatsakās no balss, viņai ir jānogriež mati. Katrs solis, ko viņa sper, sagādā sāpes. Varone zina, ka būs sarežģīti, un viņa drosmīgi piekrīt šiem nosacījumiem. Šī ir opera par dziļu depresiju, par to, ka daudzi personāži – nāra, princis un pārējie – negrib būt tādi, kādi viņi ir, viņi vēlas mainīties, bet tas nav tik vienkārši, jo sabiedrība vienmēr izdara spiedienu. Princis izšķiras par labu citai sievietei – kņazei – nevis mīlestības vārdā, bet cerībā, ka tā būs ērtāk, ka viņa dzīve kļūs vieglāka. Tā nav taisnība, reizēm ir jāriskē un jāiet uz visu banku. Tieši tā rīkojas nāra – viņa izvēlas mīlestību, viņa izvēlas savu dzīvi un cenšas panākt to, ko viņa vēlas. Domāju, beigās viņa tomēr ir laimīga, ka ir pamēģinājusi piepildīt sapni," saka Kristiāna Karga.

"Šajā izrādē mēs satiekam ļoti dažādus, neordinārus cilvēkus, kuri izskatās un uzvedas atšķirīgi no citiem. Nenosodiet viņus! Ieskatieties dziļāk, jo aiz mūsu ārienes slēpjas tik daudz! Katram ir savs stāsts," piebilst dziedātāja.

Es pajautāju Kristiānai Kargai, kā viņa jūtas piecus ar pusi metrus garajā kostīmā. Viņa atbild: "Kad pirmo reizi to pielaikoju, jutos iesprostota. Es tik tikko varēju pakustēties, pēc tam kostīms tika uzlabots, lai man tajā būtu vieglāk pārvietoties. Galu galā tas man sniedz atvieglojuma un brīvības sajūtu, jo tas ir tik atšķirīgs no visa, ko esam pieraduši redzēt. Attiecīgi arī manas kustības ir pilnīgi citādas. Jā, varone nav skaista klasiskā, romantiskā izpratnē – un arī tas dod lielu brīvību. Es vienmēr esmu spēlējusi princeses un pieradusi būt skaista, un šis ir spēcīgs kontrasts. Tāpēc pirmajā mirklī, ieraugot tērpu, es biju šokā, jo tas galīgi nebija tas, ko biju iedomājusies. Tagad esmu laimīga, jo izrādē varu parādīt tik daudz un pārvērtības ir pārsteidzošas. Kostīms man palīdz."

Pat ja jūs biedē perspektīva satikt zušveidīgu daiļavu, Nāru ir vērts dzirdēt izcilās Kristiānas Kargas dēļ. "Mans ceļš mūzikā sākās operā, pēc tam vairāk pievērsos koncertdarbībai. Pēc pandēmijas sākuma opera no mana kalendāra pazuda pavisam, tāpēc esmu pateicīga par iespēju izpausties uz teātra skatuves. Nārā arī pati sev pierādīju, ka varu nospēlēt šādu varoni, jo šis arī fiziski ir ļoti prasīgs darbs. Man patiešām patīk nāras tēls šajā iestudējumā. Man vairs nav divdesmit gadu – tajā vecumā dziedātājas uz skatuves vēlas būt pievilcīgas, bet pašreizējā posmā man gribas izpausties šādās izrādēs kā Nāra un man ir ko teikt," uzsver Kristiāna Karga.

Nāra
Diriģents Robins Tičati, režisors Kornēls Mundruco
Berlīnes Valsts operā Unter den Linden 18. un 22. februārī 
staatsoper-berlin.de

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja