Parīzes Luvrā atvērtā tematiskā izstāde Babylon/Bābele, kas šā gada laikā apceļos vēl pusi Eiropas (ja par pusi uzskatām Berlīnes un Londonas centrālos muzejus), nav tikai kārtējā konceptuālā vēsturiski nozīmīgu mākslas un sadzīves priekšmetu kolekcija, kas ilustrē kādu amizantu mūslaiku muzejnieku — izklaidētāju — jeb citiem vārdiem — kuratoru izgudrotu, pēc iespējas grandiozākas formas ideju. Lai gan konkrētās megaizstādes veidošanā patiešām piedalījušās trīspadsmit valstu kultūras un vēstures šedevru glabātuves un eksponātu skaits mērāms tūkstošos.
Gadījums ir īpašs
Luvras zālēs izvērstā Bābele — tas nav tikai eiroskeptisks vēstījums par to, kas notiek, ja ļaužu kopums mēģina uzbūvēt kaut ko milzīgu, bet mākslīgu, un kā "tas viss" — kā jau metaforiskajā Bābeles torņa gadījumā — sabrūk un izirst pārsteigto un dusmīgo būvētāju acu priekšā, jo muļķa cilvēki nav spējuši vienoties, ko tad īsti celtnieki no tā torņa grib (šī ģeopolitiskā asociācija ar Bābeles torni — Eiropas Savienību — ienākusi prātā ne vienam vien izstādes apmeklētājam).
Satriecoši bagātīgā izstāde arī neilustrē bieži lietoto tēzi par "īpašajām pilsētām" ar to daudznozīmīgajiem nosaukumiem, kuri nav vienkārši ģeogrāfisks fakts vai vieta kartē. Runa ir par to īpašo situāciju, kad cilvēki mēdz personificēt, teiksim, Rīgu ar "mazo Parīzi", Maskavu — ar Trešo Romu, Pēterburgu — ar Ziemeļu Palmīru vai Balto nakšu apspīdētu Venēciju, nu, tādā garā — dzirdētas taču būs arī visādas "Kurzemes Šveices", "Florences pie Elbas", kaut arī bieži šiem poētiskajiem salīdzinājumiem nav nekāda racionāla un faktiska pamata. Atvainojiet, kāda gan Rīga var būt "mazā Parīze", ja te nav absolūti neviena slavenajai franču pilsētai pat attāli līdzīga atpazīstamības objekta, — Čakmarijas ielās sūri grūti strādājošo daudzo pavieglo meiteņu dēļ taču nerosināsim pilsētas domi pārdēvēt tās par Pigala bulvāri — kā Parīzes leģendāro laukumu?
Un tomēr gadījums ar Bābeli ir īpašs. Šis krāšņais un daudznozīmīgais vietvārds jau gadu tūkstošiem ir kas vairāk par vienkārši iznīkušu pilsētu — senu megapoli nieka astoņdesmit kilometru no mūsdienu Irākas galvaspilsētas, kuras drupas tagad apdzīvo arheoloģijas fanātiķi un tuksneša apvidus fauna. Toties agrāk! Slavenā Torņa pilsēta Eifratas krastos, šis daudzvalodu un daudzu tautību skudru pūznis, pat pirms nelabās slavas iegūšanas Bībeles tekstos varēja lepoties ar apbrīnas vērtu diženumu, — un patīkami, ka Luvras izstādē tieši ķēniņiskā lepnuma maģija, nevis visveida apgrēcību morāliska nosodīšana, ir ekspozīcijas galvenais sižets.
Jo nudien pārsteidz, cik centīgā aizspriedumainībā un konsekventi nosodošā kontekstā Bābele kā ļaunuma, muļķības, lepnības un neierobežotas izvirtības zīme parādās visas Bībeles garumā — tiešā vai alegoriskā veidā: burtiski sākot ar Svēto rakstu pirmajām lappusēm, kur stāstīts par neveiksmīgo torņa būvniecību, līdz pat Apokalipsei, kur uz ugunis vemjošā septiņgalvu pūķa jāj bēdīgi slavenā Bābeles grēciniece (protams, tas ir kristiešu "mājiens ar mietu" izvirtušajai Romai — pilsētai septiņos pakalnos). Tāpēc rietumu kultūrai ir vismaz muļķīgi turpināt smelt salīdzinošās konotācijas no Bībeles Bābeles — tā, šķiet, vēstī eksponāti Luvrā. Arī mūslaikos izplatītā Ņujorkas salīdzināšana ar Bābeli vairs nešķiet nedz politkorekta, nedz precīza. Ja nu vienīgi skatāmies uz Lielā ābola pilsētu NYC ar radikālā islāmisma brillēm un gribam "amerikāņu Bābeles palaistuvi" nogalināt...
Izstādes centrālā ass ir XIX gadsimtā Divupes teritorijā (Tigras — Eifratas deltā utt.) veiktie grandiozie arheoloģiskie izrakumi, tā sauktais eģiptoloģijas bums un, jā, diemžēl kultūras izlaupīšanas Zelta laikmets arīdzan, — Luvras ekspozīcija neviļus liek domāt, cik daudzi Lielbritānijas un Vācijas muzeji savas šedevrālās kolekcijas "uztankoja" tieši šo, no mūsdienu likumdošanas, nekorekto arheoloģisko akciju laikā.
Pilsēta — zīme
Savukārt Bābeles tēmas aizsākuma precīzais datums nav nosakāms — apmēram ar trešo gadu tūkstoti pirms Kristus datēti pirmie izstādē redzamie objekti. Kā liecina antīkie ķīļraksti, tostarp leģendārais Babilonas valdnieka Hammurapi likumu kopojums — melnā granīta stēla — pārliecina, ka jau tajā laikā pilsētai Bābelei un tās saimniekiem piederēja lielākās teritorijas Divupē. Vēsturnieku komentāros lasām, ka Bābeli 3 000 g.p.m.ē. apdzīvojuši 200 000 cilvēku — un šāds iedzīvotāju skaitlis pat mūsdienu izpratnē nav mazais! Tātad salīdzinoši var apgalvot, ka Bābele bija astronomisku mērogu megapole, pamatoti dēvēta par "pasaules nabu". Bābele, kādu mēs pazīstam no Herodota darbiem un Vecās Derības — un kas rada ačgārnu, "sliktu" priekštatu par šo pilsētu — zīmi — ,ir vēlīnā, kaimiņu Asīrijas militārajos tīkojumos izpostītā Bābele (VII—VI gs.p.m.ē.), Bābeles norieta un "Torņa brukšanas" Bābele. Piebeidza grezno Bābeli persieši. Vienīgi jaunais romantiķis Maķedonijas Aleksandrs centās atjaunot Bābeles kā pilsētas — leģendas labo slavu un bija sasapņojies uzcelt te vienu no savām "aleksandrijām" — galvaspilsētām. Diemžēl, liktenis bija lēmis viņam Bābelē nomirt. Un tas ir vēstures paradokss — jo slābanāka, mizerablāka kļuva reālā Bābele, jo tās simboliskā slava auga augumā. Luvrā uzskatāmi redzams, cik krāšņa un bagāta bijusi babiloniešu kultūra — tieši sadzīves kultūra, jo par miljonos un bieži vien nenosakāmās vērtības naudas vienībās mērāmiem (neizmērojamiem?) mākslas šedevriem šie priekšmeti taču kļūst, vien laikam ritot. Stēlas, ķīļrakstu ķieģelīši, izsmalcinātie juvelierizstrādājumi, trauki, skulptūras, mēbeles, dārgakmeņi, zelta izstrādājumi, audumu un pat sienu fragmenti — tie kļūst par pasaules muzeju vērtīgāko kolekciju slavas avotu, bet reti atgādina, ka īstā slava pienākas "kritušajai" Bābelei un tās "kašķīgajiem" ļaudīm. Tā mīts apēd patiesību. Pat tad, ja pie "patiesības" atdzemdināšanas ķeras jaunāko laiku vēstures "Nebukadnēcara dēls Sadams Huseins" (tieši tādi — ar attiecīgo uzrakstu signēti gāztā Irākas līdera rūpnieciskā vairumā ražotie emaljētie sarkanie ķieģeļi redzami Luvrā!), nieks vien sanāk. Kas tikai apliecina pasaules materiālo lietu vieglās zūdamības likumu.