Galerijā Bastejs ir aplūkojama mākslinieka Henrija Preisa personālizstāde De-synthesized, kurā ir eksponēti viņa jaunākie darbi. Tie ir vienkāršāki, telpiskāki un pelēkāki nekā viņa agrāk tapušās gleznas. "Tajos ir kaut kas no pēckara laika brutālisma arhitektūras," atklāj mākslinieks, kurš pašlaik dzīvo ASV. Ekspozīcijas iedvesmas avots ir meklējams Henrija Preisa bērnībā, kad septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā kopā ar tēvu viņi devušies uz Melno jūru, staigājuši pa turienes pilsētām un pētījuši ēkas. "Es nekad nevarēju saprast, kā betona monstri var izskatīties tik moderni salīdzinājumā ar visu citu," atceras gleznotājs.
Šo atgriešanos četrdesmit gadu senajā pagātnē Henrijs Preiss ir desintezējis personālizstādē, kuras pirmie darbi ir tapuši 2015. gadā. "Kad es radu gleznu, viena no idejām ir tā, ka tā ir kādas filmas, izrādes vai cilvēka dzīves sākums un beigas vienlaikus," viņš ir teicis par saviem iepriekšējiem darbiem. Jaunāko gleznu tapšanas laikā ir izkristalizējusies doma par kaut ko citu – par to, ka savos darbos viņš mēģina atgūt piecu sešu gadu vecumā pazaudēto spēju brīnīties par apkārtējo pasauli, kurā jebkura detaļa ir bijusi neparasti interesanta, – kad betona un sūnas savienojums (taisnais un līkais) ir šķitis kaut kas noslēpumains un organisks vienlaikus.
Zikurāta formas abažūrs
Šī gada sākumā Henrijs Preiss ir ieguvis balvu starptautiskajā dizaina konkursā A’ Design Award & Competition Itālijā par galda lampu Little Zig. Šo objektu mākslinieks ir radījis kopā ar amerikāņu dizaineri un arhitekti Evu Fainmenu, kura zikurāta formas motīvu abažūram ir aizguvusi no viņa gleznas #362, kura pirms četriem gadiem bija skatāma Henrija Preisa personālizstādē Artefakti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (saviem darbiem viņš dod nevis nosaukumus, bet kārtas numurus). "Galda lampas pamatni es izlēju cementā," stāsta mākslinieks, kurš labprāt turpinātu šo veiksmīgi iesākušos sadarbību.
Personālizstādes Artefakti iedvesmas avots ir bijis Henrija Preisa vienpadsmit mēnešu ilgais ceļojums pa Amerikas rietumkrastu. "Tajā ir iespaidi no tuksneša tukšuma, kurā ir tik piepildīta sajūta: tu neko nevari ne saredzēt, ne sataustīt, bet tu zini, ka tajā kaut kas ir, ka tajā notiek dzīvība," par savām gleznām sacīja mākslinieks. Henrijs Preiss ir devies ceļā cauri vairākiem nacionālajiem parkiem – no Kalifornijas līdz Jūtai. "Tu vari braukt stundām ilgi ar automašīnu un nevienu neredzēt. To vairs nevar piedzīvot Eiropā, kur ik pēc desmit minūtēm ir kāda apdzīvota vieta," akcentē mākslinieks, kurš par Artefaktiem ir ticis nominēts Purvīša balvai 2015.
Dzīves cikliskums
Kopš 2014. gada Henrijs Preiss ir zīmēšanas, veidošanas un kompozīcijas pasniedzējs Depola Universitātes Teātra skolā Čikāgā, kur māca topošos scenogrāfus, kostīmu māksliniekus un gaismotājus. "Es jau esmu pieradis, ka manā dzīvē viss notiek cikliski, – ar ko esmu sācis, pie tā atnāku atpakaļ," piebilst mākslinieks, kurš ir apguvis scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā un radījis vairākas izrādes kopā ar režisoru Pēteri Krilovu – Divkauju (1995), Brāļus Karamazovus (1997), Verteru (1999) un citas. Studijas viņš turpinājis Centrālajā Svētā Mārtina skolā Londonā, kur palicis dzīvot un strādāt desmit gadu.
"Sākumā es mēģināju dot audzēkņiem daudz brīvības, bet, tā kā viņiem nebija iemaņu, viņi nezināja, ko ar to darīt," par savu pirmo darba gadu Depola Universitātes Teātra skolā stāsta Henrijs Preiss, kurš pēc tam ir atgriezies pie tā, kas viņam pašam savulaik ir mācīts gan Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, gan Latvijas Mākslas akadēmijā. "Klusā daba un dzīvie modeļi ir labākais veids, kā iemācīt cilvēkiem zīmēt un skatīties," uzskata mākslinieks. Viņam šī nav pirmā darba pieredze kādā no mācību iestādēm. No 2005. līdz 2009. gadam Henrijs Preiss ir strādājis par vecāko tehniķi Haknija koledžas Mākslas nodaļā Londonā un paralēli nodarbojies ar glezniecību.
Ģeoloģiskais griezums
Pēdējā laikā Henrijs Preiss ir aizrāvies ar cementa skulptūrām un mazām skicēm ar lieliem flomāsteriem. "Tie prasa pārliecību par sevi. Viens vilciens – un neko vairs nevar mainīt," uzsver mākslinieks. Viņa veidotās skices atgādina gleznieciskas ekspresijas ar otu, ko viņš nelieto pat savu gleznu radīšanā. "Es izmantoju celtniecības špakteli." Atsevišķu krāsu laukumu griešanai Henrijs Preiss izmanto grāmatsējēja nazi, ar kādu ir strādājuši viņa vecāki Leo un Ingrīda Preisi. "Abi bija Latvijā pazīstami ādas apstrādes mākslinieki," Henrija Preisa personālizstādes katalogā atgādina mākslas zinātniece Anita Vanaga, vēršot uzmanību uz mākslinieka darbu krāsas lobīšanās efektu.
"Citādi ir pārāk tīri un grūti skatīties," paskaidro Henrijs Preiss, norādot uz savu gleznu #392, kuras labajā pusē atsedzas zilā krāsa. Savus darbus viņš rada slāni pa slānim, kuru centru "ģeoloģiskajā griezumā" varētu saskaitīt vairāk nekā divdesmit krāsu, kas vienmēr tiek sajauktas pirms gleznošanas procesa, kurš ilgst mēnesi. Par saviem iemīļotākajiem darbiem Henrijs Preiss nosauc divas neliela izmēra gleznas, kas ir tapušas pēdējās un met tiltu uz jaunām tēmām un izpausmēm satura un formas ziņā. Savu darbu interpretāciju mākslinieks vienmēr atstāj skatītāja ziņā. "Katram ir sava stereotipu un arhetipu krātuve, kas ļauj ieraudzīt kaut ko citu," viņš domā.
Piekrastes līdzenumi
Visas izstādes De-synthesized gleznas ir radītas Čikāgā, kur mākslinieks pavadījis trīs gadus, no kuriem pirmā puse ir aizritējusi bez gleznošanas, jo bija nepieciešams pierast pie jaunās pilsētas un darba. "Tā ir vieta, kurā tu vari baudīt teātri un arhitektūru, bet tā nav vieta, kurā tu vari pārdot savus darbus," uzskata Heinrijs Preiss, kura jaunākajās gleznās atsauces uz Čikāgas apkārtni var pat nemeklēt, jo Mičiganas ezera piekraste esot vizuāli neinteresanta vieta ar nīkulīgiem mežiem un bezgalīgiem līdzenumiem, kam nevar redzēt ne malu, ne galu. "Senāko ieceļotāju vietā es jau sen būtu padevies, braucot zirga pajūgā un visu laiku redzot vienu un to pašu skatu," saka mākslinieks.
Henrijs Preiss turpina sadarboties ar Džeimsa Frīmena galeriju Londonā un galeriju Bastejs Rīgā, kura ir eksponējusi viņa darbus starptautiskajā mākslas mesē Scope Art Show Maiami, Ņujorkā un Bāzelē. "Tev ir nepieciešama šī atgriezeniskā saite, lai paātrinātu progresu," atzīmē mākslinieks, kurš ik pa laikam iegriežas un paviesojas Latvijā. "Es nezinu: varbūt tāpēc, ka iepriekšējās trīs vai četras reizes esmu šeit bijis ziemā un aukstumā, bet šķiet, ka šogad ir kļuvis mazliet labāk, jo cilvēkiem ir nedaudz atbrīvotākas sejas, bet tik un tā – drausmīgi tukšs," akcentē Henrijs Preiss, kurš bija ieradies Rīgā uz savas izstādes atklāšanu.
Henrijs Preiss
Izstāde De-synthesized
Galerijā Bastejs līdz 5.VIII