Šodien sākas Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF), kas notiks līdz 27. oktobrim ar devīzi Pieredzēt citu pasauli. Vairāk nekā simt seansos tiks piedāvāti drosmīgi un svaigi autoru skatījumi, kas rasti pasaules prestižāko kinofestivālu programmās, kā arī Latvijai radniecīgajā Baltijas jūras reģiona kinomākslā. Festivāls tiks atklāts ar latviešu režisora Uģa Oltes filmu Tesa Man, kas ieskandinās Riga IFF ar smagās instrumentālās mūzikas grupas uzstāšanās kinematogrāfisko fiksējumu.
Festivāla filmas tiks demonstrētas Rīgas kinoteātros Splendid Palace un Forum Cinemas, kā arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un tiešsaistē visā Latvijas teritorijā. Vienpadsmit dienās Riga IFF pulcēs ne tikai skatītājus, bet arī kino veidotājus no visas pasaules. Pirms gaidāmā notikuma aicinājām uz sarunu Rīgas Starptautiskā kinofestivāla radošo direktori Sonoru Broku, lai viņa palīdzētu orientēties foruma plašajā piedāvājumā.
Šogad Riga IFF "pievēršas kinomākslai kā izpratnes un līdzpārdzīvojuma veicināšanas formātam". Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par šo koncepciju?
Mans vīrs uzskata, ka es kļūdos, ja domāju, ka filmas iet skatīties tie, kam tās vajadzētu redzēt (smejas). Man tikko bija saruna ar režisoru Māri Maskalānu un producentu Uldi Cekuli par dokumentālo filmu Beigas, kas pasaules pirmizrādi piedzīvos pilnmetrāžas filmu konkursā. Viņi to sacīja nāves sakarā, bet es to varētu vispārināt: mēs baidāmies un distancējamies no nesaprotamā un nezināmā, un bieži vien tas robežojas ar atstumšanu vai pat agresiju pret to, taču šī gada programma ļauj ielūkoties dažādās tēmās un iepazīt dažādus paņēmienus, kā par tām stāstīt. Cilvēki var izvēlēties, vai ļauties kaut kam pazīstamam vai, gluži pretēji, nepazīstamam, kas beigās var izrādīties nemaz ne tik nepazīstams, jo problēmsituācijas ir līdzīgas. Cik pamatsižetu vispār ir mākslā?
Kādi septiņi?
Tā ir iespēja pašizglītoties, vai, precīzāk sakot, filma plūst caur mums, un kaut kas no tās aizķeras un atgriežas pie mums pārdomu formā. Šī pieredze padara mūs visus bagātākus, gudrākus un atvērtākus pasaulei.
Vai ir kādas tēmas, kas izkristalizējas šī gada programmā?
Viena no tēmām ir aiziešana un tuvinieka zaudēšana. Piemēram, Siljes Evensmū-Jākobsenas dokumentālā filma Jauna savvaļa stāsta par jaunu ģimeni, kas paliek bez mammas, kura ir bijusi tās emocionālais centrs un bez kuras kā bez kompasa ģimene mēģina orientēties un sākt dzīvi no jauna. Pedro Almodovara drāma Blakusistaba vēsta par eksperimentālu pretvēža terapiju un jautājumu, kam esam gatavi šādās situācijās. Man šķiet, ka mūsdienu pasaulē, kas ir piesātināta ar visa veida informāciju, izkristalizējas tieši pamattēmas, vienkāršie un ne izbēgamie dzīves pieturpunkti.
Režisora Pedro Almodovara drāma Blakusistaba, kurā spēlē Tilda Svintone un Džūliana Mūra, septembrī ieguva Venēcijas kinofestivāla galveno balvu Zelta lauva. Tā tiks demonstrēta 25. oktobrī plkst. 18.30 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē. Publicitātes foto
Var teikt, ka tā ir rudenīga programma.
Jā, šī gada programmā ir daudz rudenīgu filmu, sākot jau ar atklāšanas darbu – Uģa Oltes mūzikas filmu Tesa Man –, kurā līdzās smagās instrumentālās mūzikas grupai Tesa galveno lomu ir ieguvušas novembra faktūras ar sasalušu zemi un pirmo sniegu, un beidzot ar Veronikas Francas un Severīna Fialas kopdarbu Elles katls, kura pamatā ir patiesi notikumi Austrijas viduslaikos, kad baznīcai pieņe mamāka bija slepkavība nekā pašnāvība. Jā, gadalaiks ir atstājis iespaidu uz programmu, bet tajā ir arī citi akcenti – šogad ir neparasti daudz dejas filmu.
Arī viens īpašais seanss.
Tā būs Ērikas Lifrēdo un Kristas Burānes dokumentālās filmas Dzīves tango Latvijas pirmizrāde par deju kā terapiju Parkinsona slimības gadījumā cilvēka dzīves kvalitātes uzturēšanai. Būs skatāms arī Floriana Heincena-Cioba dokumentālais darbs Izdejot Pīnu Baušu, kurā modernās dejas klasiķes iestudējumi tiek iestudēti divās dažādās kultūrās un apstākļos – Drēzdenē un zvejnieku ciematiņā netālu no Dakaras –, paralēli tam risinās sarunas ar dejotājiem, kuri gandrīz neviens nav bijuši derīgi klasiskajai dejai, piemēram, Eiropas iestudējuma soliste esot bijusi pārāk gara.
Kāpēc izvēlējāties darbu Tesa Man kā atklāšanas filmu?
Vēlējāmies turpināt tradīciju atklāt festivālu ar Latvijas kinodarbu. Tā ir sarežģīta izvēle, jo cilvēki pirmajā vakarā vēlas piedzīvot svētku sajūtu. Filma nevar būt pārāk gara un nomācoša, pēc kuras gribas iet mājās un pārdomāt redzēto. Uģa Oltes Tesa Man risinās vienā elpas vilcienā un ļauj piedzīvot koncertu, kas notiek mālainā kalnā izraktā amfiteātrī brīvdabas mākslas telpā Savvaļa un ko ir iemūžinājuši deviņi dažādu paaudžu operatori.
Mūzikas ziņā smags sākums!
Smags, bet skaists. Divi raksturlielumi, kas bieži iet roku rokā.
Šī gada festivāls izies ārpus Rīgas robežām un notiks arī Marka Rotko muzejā. Tas nozīmē, ka Riga IFF paplašinās?
Šī iecere radās tāpēc, ka uz Daugavpili ir atceļojusi leģendārajam čehu kinorežisoram Janam Švankmajeram un māksliniecei Evai Švankmajerovai veltīta izstāde Disegno Interno. Padodies savām apmātībām. Tā attīstījās ideja izrādīt šī sirreālisma meistara filmas gan Rīgā, gan Marka Rotko muzejā, kurā būs redzama arī Ziemeļvalstu filmu izlase. Dažreiz ir jāiziet ārpus Rīgas, jo nevar visu laiku sēdēt uz vietas un skatīties paši uz sevi (smejas). Daļa festivāla programmas būs redzama arī tiešsaistē jebkurā Latvijas vietā, arī bērnu filmu izlases Kids Reel darbi, animācijas īsfilmu cikls Brīnumskapis un Inekes Hautmanes Grāmata par visu, kura ir Nīderlandes un Latvijas kopražojums un kurā fantāzija sit augstu vilni.
Vai festivāls pirmo reizi iekrīt skolēnu brīvdienās?
Tas ir bijis viļņveidīgi – ir bijuši gadi, kad festivāls notiek skolēnu brīvdienās, un ir bijuši gadi, kad tas risinās nedēļu pirms brīvdienām. Cenšamies attīstīt praksi, ka skolēni nāk uz festivāla seansiem ar savu klasi, bet mums vēl ir tāls ceļš ejams, ja mēs skatāmies Ziemeļvalstu virzienā, kur šī tradīcija ir ļoti spēcīga un kur festivālu laikā kinoteātri pa dienu ir tik pilni, ka kāju nevar paspert. Tā ir daļa no izglītības procesa – tāpat kā Latvijas skolēni iet uz izstādēm un izrādēm, Ziemeļvalstīs viņu vienaudži iet uz kino. Savukārt, ja festivāls iekrīt skolēnu brīvdienās, bērni var atnākt kopā ar ģimeni un pārrunāt redzēto ar vecākiem.
Šī gada festivāla devīze ir Pieredzēt citu pasauli. Vai filmu izvēlē likāt lielāku uzsvaru uz saturu nekā uz kinematogrāfiskām īpašībām?
Izvēle nenotiek pēc satura. Mūs interesē aktuālie kino strāvojumi un sekošana līdzi jau Riga IFF iepazītu režisoru daiļradei. Tas varētu būt mierinoši tiem skatītājiem, kuri apjūk piedāvājumā – kā lai izvēlas? – un var pieturēties pie pārbaudītām vērtībām. Mēs skatāmies uz noteiktiem reģioniem, piemēram, uz Ziemeļvalstu kino, kas piesaista daudz Latvijas skatītāju.
Kādi būs šī gada Nordic Highlights uzsvari?
Ziemeļvalstu filmu izlase tiks atklāta ar režisores Mias Tervo filmu Raķete. Tas ir ārkārtīgi interesants darbs, kas varētu būt tuvs vidēja un vecāka gadagājuma Latvijas skatītājiem, jo tajā ir atveidota 80. gadu Somijas daudzdzīvokļu mājas ikdiena ar mums pazīstamiem elementiem – mēbelēm, lustrām, zeķbiksēm un tamlīdzīgām lietām. Tas ir patiesos notikumos balstīts stāsts par Inari ezerā iekritušu padomju raķeti. Šis incidents vietējā sabiedrībā izraisa eiforiju, ka beidzot kaut kas ir noticis, taču vienlaikus arī rada diplomātiskas kolīzijas un starptautisko mediju ambrāžu: vai Padomju Savienība uzbrūk Somijai? Tāda komiska Lapzemes Tvinpīka ar kodolkara akcentiem un uzjautrinošām sadzīves situācijām.
Vēstures tēmai pievēršas arī Villes Suhonena dokumentālā filma Kara un miera laika bērni, kas ir samontēta tikai no kinohronikām un vēsta par bērniem, kas pēc Pirmā pasaules kara tika audzināti izteikti patriotiski ar domu, ka viņiem pēc kāda laika varētu nākties aizstāvēt tēvzemi. Šie propagandas materiāli ir biedējoši laikmetīgi un piepildīti ar trauksmi.
Varbūt būs arī kādi formas ziņā negaidīti darbi?
Halfdana Ulmana Tendela filma Armands un Dāga Juhana Heugerūda filma Sekss ir būvētas uz dialogiem un neierakstās Ziemeļvalstu nerunīgā kino ainavā. Tie ir darbi ar nedaudziem varoņiem un notikumiem, kuri nevis risinās filmā, bet par kuriem tiek runāts vai kurus atceras. Armanda gadījumā tas ir stāsts par iespējamo seksuālo vardarbību starp sešgadniekiem, par ko tiek spriests vecāku sapulcē, savukārt Seksā uzmanības centrā ir divi skursteņslaucītāji, kuri sēž uz jumta un risina filozofiskas sarunas par dzimumu lomām un identitāti, kas pēkšņi ir kļuvusi neskaidra. Seksa autors Dāgs Juhans Heugerūds tiek salīdzināts ar pazīstamo franču režisoru un dialogu meistaru Ēriku Romēru.
Jautājums par vēl vienu kinorežijas zvaigzni – Vimu Vendersu. Festivālā tiks izrādīts viņa restaurētais šedevrs Parīze, Teksasa (1984), par ko režisors ir teicis: "Tā noteikti atšķiras no filmas, ko redzēju 1984. gadā." Vai jūs tam piekrītat?
Kad skatāmies filmas atkārtoti, vienalga, vai paši tās esam veidojuši vai ne, katru reizi tas ir cits kinodarbs, jo mēs to skatāmies citos apstākļos, citā apziņas stāvoklī un ar citu emociju uzslāņojumu. Tā nekad nav viena un tā pati filma. Tas ir līdzīgi kā pārlasīt bērnības grāmatas un mēģināt atcerēties, kas man tajās patika vai nepatika.
Mākslinieks Krišs Salmanis savā izstādē Bezdarbības māktie ziloņi bija aizkrāsojis savas mīļākās bērnības grāmatas tekstu ar akrila flomāsteru kā cenzējot, lai nepārlasītu. Vai vienmēr vajag pārlasīt?
Nevajag (smejas).
Festivāla izlasē Zeitgeist Deutschland ir iekļauti vairāki Vima Vendersa darbi.
Izlasē ir iekļautas arī viņa agrīnās īsfilmas, kas man pašai bija atklājums un kas parāda virzienus, kuros režisors izvēlas domāt karjeras sākumā un kuri parādās arī viņa vēlākajos darbos, lai gan tas ir stipri eksperimentālāks kino nekā tas, ar ko mums asociējas Vima Vendersa daiļrade. Viena no šīm agrīnajām īsfilmām ir Apvērstais leņķis. Ņujorka, 1982. gada marts, kurā mēs redzam Frānsisu Fordu Kopolu un citus pazīstamus kinorežisorus, kas sēž piepīpētā virtuvītē un sarunājas. Tā ir iespēja būt kā mušai uz sienas un noklausīties sarunu par tā laika kino.
Kāds ir mūsdienu vācu kino, ko redzēsim festivālā?
Izlasē Zeitgeist Deutschland ir atrodams viens no mūsdienu vācu kino pazīstamākajiem vārdiem Andreass Drēzens ar savu jaunāko darbu Ar mīlestību no Hildes. Tas ir stāsts par šolaik maz zināmām pretnacistiskajām pagrīdes kustībām, kas meklēja veidus, kā pretoties Vācijā valdošajam naratīvam. Tajās darbojās jauni un naivi cilvēki, kuri cerēja uz sadarbību ar Maskavu, bet ātri vien tika aizturēti. Galvenā varone ir Hilde, kura pievienojas pagrīdes kustībai Sarkanais orķestris drīzāk mīlestības nekā ideālu dēļ un nonāk apcietinājumā, kur viņa gaida sava bērniņa piedzimšanu. Tas ir tradicionālā kino paraugs šajā vācu kino izlasē, kurā kā balanss kalpo režisora Tima Krēgera neonuāra kinodarbs Teorija par metafizikas zinātnieku satikšanos Šveices Alpos pēc Otrā pasaules kara – ar mīlestību, slepkavību un teorijām, no kurām viena izrādās patiesa: šī taču nav vienīgā pasaule, kas ir iespējama?
Vācu kino turpina izvērtēt vēsturi?
Jā, gan Andreasa Drēzena, gan Tima Krēgera darbi reflektē par vēstures notikumiem, tikai katrs absolūti citādā formā. Atgriežoties pie vietējā kino. Festivāla pilnmetrāžas filmu konkursā ir divi vietējo režisoru darbi, arī Elīna Salīna izklausās pēc latvietes! Zviedru režisore Elīna Salīna brauks uz Rīgu. Es viņai varu pajautāt, kādi ir viņas radu raksti (smejas). Festivāla pilnmetrāžas filmu konkursā ir iekļauts viņas darbs Atā, garlaicība par pusaudžu dzīvi provincē intensīvas toksikācijas režīmā. Tas ir ar atkailinātiem nervu galiem izstāstīts stāsts par jauniešiem, kuri visu uztver daudz saasinātāk nekā pieaugušie – gan ikdienas pelēcību un dīko garlaicību starp zirgiem, traktoriem un tām pašām sejām, gan arī nepieciešamību piedzīvot, ne tikai eksistēt. Šim darbam sekoju līdzi jau kopš pašiem tapšanas pirmsākumiem.
Vai jūs varētu pastāstīt par Māra Maskalāna un Lailais Pakalniņas darbiem?
Jā, konkursā ir divas Latvijas dokumentālās filmas – Māra Maskalāna Beigas un Lailas Pakalniņas Gala punkti –, kas piedzīvos pasaules pirmizrādi. Māra Maskalāna darbs skatās uz matērijas neizbēgamo sairšanu ar filozofisku un kinematogrāfisku aci. Savukārt Laila Pakalniņa ir palikusi uzticīga saviem filmu veidošanas principiem un rūpīgi vērojusi to, kas notiek dažādos sabiedriskā transporta maršrutu galapunktos. Šķiet, kas tur tāds varētu notikt?! Atbrauc un aizbrauc, bet tās ir aizraujošas portretu un sīku detaļu studijas ar savu iekšējo dramaturģiju.
Režisore Laila Pakalniņa savā melnbaltajā dokumentālajā filmā Gala punkti rūpīgi vēro, kas notiek sabiedriskā transporta maršrutu galapunktos. Filmas pasaules pirmizrāde notiks 24. oktobrī plkst. 18 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē. Publicitātes foto
Konkursā ir iekļauts Lietuvas un Latvijas kopražojums – Laurīna Bareišas drāma Sausi slīkstot –, kas, tāpat kā viņa tautietes Saules Bļuvaites debija Izlecējas, ir izpelnījies Lokarno kinofestivāla balvas. Šīs divas filmas mēs bijām izvēlējušies jau pirms to starptautiskajiem panākumiem, jo uzreiz bija skaidrs to potenciāls. Manuprāt, šogad ir ļoti spēcīgs konkurss, kas atspoguļo Baltijas jūras reģiona kino norises.
Laba kino vilnis?
Tas ir saistīts ar pandēmiju, kas visu apstādināja, bet pēc tam parādījās daudz kinofilmu, lai apstrādātu visas idejas, kas bija iemigušas šajā ierobežojumu laikā. No tā izkristalizējās daudz laba kino. Te var piesaukt Magnusa fon Horna filmu Meitene ar adatu, kuras pasaules pirmizrāde notika Kannu kinofestivālā un kura ir dāņu kino pēdējo gadu augstākā virsotne. Filmas darbība risinās pēc Pirmā pasaules kara Kopenhāgenā; stāstā atspoguļojas kara sekas, kas iegūlušas bijušo kareivju sejās, sabiedrības noslāņošanās trūcīgajos un bagātajos gluži kā Hansa Kristiana Andersena pasakās un daudzas citas tēmas. Tā ir apbrīnojami ietilpīga filma, kurā katrs kadrs ir kā melnbalta glezna un kurā ir redzama dāņu kino granddāma Trīne Dirholma sērijveida slepkavas Dagmāras Overbijas lomā.
Var pieminēt arī Tēas Vistendāles darbu Sadzīvot ar mirušajiem, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Sandānsas kinofestivālā. Tas ir stāsts par to, ka reiz naktī Oslo pieceļas visi mirušie un atgriežas mājās pie saviem mīļajiem. Tā ir brīnišķīga un sirdi žņaudzoša filma par to, kas notiktu, ja cilvēkam būtu dota vēl viena iespēja izdzīvot atvadu procesu – pateikt nepateikto, apskaut, nodejot deju. Vai tas vienmēr beidzas labi? Ne vienmēr.
Sarunas noslēgumā vēlos pajautāt par izlasi Festival Selection jeb par Festivāla festivālu spilgtākajiem atradumiem. Ko šoreiz esat atraduši?
Noteikti ir jāizceļ Nepālas kino, kas varētu būt neparasta pieredze Latvijas skatītājiem. Tā ir Mina Bahadura Bama filma Šambala, kas tapusi izaicinošos apstākļos (filmēta augstu kalnos bez piekļuves elektrībai – I. A.) un vēsta par Nepālas ikdienu, līdz kurai nav nokļuvusi mums pazīstamā ikdienas realitāte. Tas ir stāsts par Pemu, kura apņem par vīru (vīriem) mīļoto Taši un viņa brāļus, no kuriem viens ir budistu mūks, bet otrs vēl ir bērns. Poliandrā savienība vieš cerību par nākotni, līdz Taši dodas ceļā un pazūd bez vēsts. Skatītāji kopā ar Pemu nokļūst elpu aizraujošā ceļojumā, viņu meklējot. To vajag redzēt uz lielā ekrāna, jo skatīšanās uz mazā ekrāna būtu pāridarījums filmas vizualitātei.
Šī gada izlasē ir arī spilgti franču kino paraugi. Viens no tiem ir Bruno Dimona variācija par Zvaigžņu kariem ar nosaukumu Impērija: filmas darbība risinās nelielā Normandijas ciematā ar kaujinieciski noskaņotiem zvejniekiem džedajiem. Šī gada programmā ir neierasti daudz komēdiju. Piemēram, Kantēna Dipjē filma Otrais cēliens, kas ir kino iekšpus kino. Tajā aktieri dodas garās pastaigās un runā par topošās filmas uzņemšanu un saviem varoņiem. Tā ir īsta franču kino esence ar brīnišķīgiem aktieriem un dialogiem, kas apmet negaidītus kūleņus. Vēl var pieminēt Metjū Rankina filmu Universālā valoda, kas ir rets dārgums, kurš ir nonācis mūsu programmā, lai uzbūvētu pēc iespējas pilnasinīgāku laikmetīgā kino ainu Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.
Informācija: rigaiff.lv