Tevi uz sarunu uzaicināju, jo, apkopojot Latvijas delegācijas apmēru, kāds potenciāli gaidāms Milānas un Kortīnas spēlēs, atcerējos par tavu iepriekšējo atgriešanos izlasē – tā notika pirms Soču olimpiskajām spēlēm, kur, lielā mērā tevis stumta uz priekšu, komanda pirmo un līdz šim vienīgo reizi sasniedza ceturtdaļfinālu. Vai Latvijas izlasei atteikt ir tik grūti?
Tas allaž atkarīgs no apstākļiem, redzējuma, personiskajiem iemesliem. Toreiz uz Sočiem tā tiešām bija atgriešanās, jo Latvijas izlasē nebiju spēlējis kopš Turīnas un, tagad atskatoties, noteikti vajadzēja pieņemt citādus lēmumus. Ir moderni savu personisko vai emocionālo iemeslu dēļ pārtraukt spēlēt Latvijas izlasē, bet tagad, 53 gadu vecumā, es saprotu, ka būtu bijis forši aizbraukt arī uz Vankūveras olimpiskajām spēlēm un varbūt piedalīties arī citos turnīros. Šobrīd ir pavisam cits stāsts. Esmu nevis atgriezies, bet pievienojies izlasei trenera ampluā, un tā man ir jauna pieredze. Varu spēlē iesaistīties un to redzēt no cita skatpunkta, palīdzēt ar savām zināšanām, savu padomu un redzējumu.
Ilgās karjeras laikā tev valstsvienībā sanāca piedalīties tikai trijos pasaules čempionātos, bet arī trijās olimpiskajās spēlēs. Kuras ir interesantākās atmiņas?
Katram turnīram ir savs stāsts. Gan sportiskais, gan personiskais. Viens ir tas, ko mēs stāstām intervijās, bet pavisam citas tēmas atceramies draugu pulkā kopā ar čaļiem. Ja ņemam olimpiskās spēles, noteikti savdabīga bija mana pieredze Soltleiksitijā jeb pavisam drīz pēc 11. septembra notikumiem. Pusgada laikā drošības mērauklas bija ļoti stingri uzaugušas, un šķita, ka olimpiskais ciemats ir kā karabāze. Bija diezgan savādi olimpiskajās spēlēs pie ieejas redzēt zaldātus ar metāla detektoriem. Uz Turīnu atbraucu, tikko iznācis no NHL palīdzības programmas, kur pēdējās divas nedēļas trenējos viens pats, tāpēc man bija bažas, kā jutīšos un cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai atgrieztos sportiskajā formā. Tur ieraudzīju, ka olimpiskajā ciematā ir makdonalds, kas piedāvā sportistiem ēdienu 24 stundas diennaktī. Tad nu mūsu jaunie džeki pirms un pēc spēlēm skrēja ēst maķīti. Pilnīgi citādi bija Sočos. Sportiskajā ziņā es apzinājos, ka neesmu tas, uz kura rezultativitāti cer, man izlasē vairāk bija loma ģērbtuvē – kā vecajam onkulim, kurš spēj kritiskos brīžos kaut ko pateikt un tādējādi, iespējams, mainīt kopējo noskaņojumu komandā. Tā kā es jau zināju, ka aktīvā sportista mūžā atlikušas pēdējās nedēļas, esmu ļoti pateicīgs, ka man bija iespēja tādā vecumā atskatīties uz savu profesionālo karjeru un šo olimpisko spēļu nozīmi. Tas man bija dziļi personiski.
Uzskati, ka ceturtdaļfinālā pret Kanādu mums Sočos vajadzēja zaudēt daudz pārliecinošāk?
Pēc visiem statistikas parametriem viņi bija daudz stiprāki, viņiem bija daudz vairāk metienu, kurus netrāpīja, vai ripas, ko Kristers [Gudļevskis] noķēra. Ilgtermiņā mēs nevaram ar viņiem spēkoties, tomēr šie ir ļoti forši sportiskie piemēri, ka ir iespējams cīnīties, ka nevajag padoties, kaut zinātāji un bukmeikeri bija stāstījuši, kam ir lielākas izredzes uzvarēt. Šo metodi der saglabāt jebkurā dzīves jomā. Skatoties no otras puses, ja mēs šādu maču uzvarētu, mums, visticamāk, nebūtu pārāk forša sajūta, jo neuzvarēja spēcīgākā komanda.
Domāju, ka būtu gan!
Jautājums – vai tu esi uzvarējis vai izsprucis cauri. Tā ir ļoti liela atšķirība. Pēc tā mača nebūtu iespējams pateikt, ka mēs daudz labāk spēlējām un tāpēc bijām pelnījuši uzvarēt. Piekrītu, protams, veiksme arī ir nozīmīgs faktors. Jebkurā gadījumā šī spēle ir ļoti foršs stāsts. Tas ir viens no stāstiem, ko atceras, runājot par mūsu hokeja paaudzi, un tas tiek nodots tālāk. Šajā stāstā ir iekodēta cerība nepadoties pirms spēles un turpināt iet uz priekšu, lai kādi arī būtu apstākļi. Turklāt no šīs spēles man ir arī ļoti skaistas emocionālās atmiņas – ejot nost no laukuma, skatītāji mums aplaudēja. Nezinu, kas tie bija, vai tie bija mūsu delegācijas pārstāvji vai neitrāli cilvēki, tomēr mums pēc zaudētas spēles aplaudēja un tas bija ļoti patīkams mirklis. Ne vienmēr uzvara nosaka skatītāju vērtējumu par tavu sniegumu laukumā. Mums neaplaudēja par skaistu spēli vai skaistiem gūtajiem vārtiem, lai arī Laura [Dārziņa] vārtu guvums tiešām arī bija ļoti skaists, bet mums aplaudēja par to, kā visi kopā laukumā cīnījāmies. Tas bija ļoti vērtīgi!
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!