Režisors Staņislavs Tokalovs nesen ir atgriezies no Berlīnes kinofestivāla, kurā daudzsēriju filma Padomju džinsi bija iekļauta piecpadsmit kinodarbu vidū, kam Berlināles seriālu tirgus atlases komisija paredz ievērojamu starptautisko potenciālu. Kopā ar režisoru Juri Kursieti veidotā daudzsēriju filma ir traģikomisks stāsts par brīvdomātājiem un konformistiem, par attiecībām un izvēli, par robežu un pasaules atvēršanos. Latvijas kinoteātros jau ir skatāmas pirmās divas sērijas. No 15. marta tiks demonstrēta 3., 4. un 5. sērija, no 29. marta – 6., 7. un 8. sērija. No 8. aprīļa seriāls būs pieejams Go3 televīzijā, savukārt kanālā TV3 – 2024. gada rudenī.
Seriāla starptautiskais izplatītājs Beta Film norāda, ka Padomju džinsi ir piesaistījuši uzmanību ar nostalģisko, humoristisko pieeju.
Mēs gribējām parādīt, ka ir cerība šajos tumšajos laikos. Sākām rakstīt scenāriju dažus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad pandēmija vēl nebija beigusies, bet jau bija radusies nelāga priekšnojauta par nākotni līdz ar Alekseja Navaļnija arestu. Mēģinājām noturēt līdzsvaru. Centāmies parādīt padomju režīma nežēlīgumu un sodīšanu, izmantojot psihoneiroloģisko slimnīcu sistēmu, un tomēr atrast arī humoru cilvēku mijiedarbībā un absurdā, ka represīvais režīms cīnās nevis pret ieročiem, bet pret biksēm, jo tieši humors bija viens no svarīgākajiem izdzīvošanas mehānismiem padomju laikā.
Džinsi filmā ir brīvības simbols.
Par džinsiem zināja visi. Visi gribēja džinsus. Tas bija kaut kas praktisks un izplatīts dažādos līmeņos, līdz ar to daudz efektīvāks par citām lietām. Daudzsēriju filmas treilerī izmantojam teicienu, ka džinsi un rokenrols bija spēcīgāki par visu Sarkano armiju. Tā ir taisnība, tāpēc ka cīņa notiek cilvēka galvā, kad viņš uzvelk šīs bikses vai klausās šo mūziku.
Kāpēc darbība risinās tieši 1979. gadā?
70. gadu beigas bija vēl dziļa Padomju Savienība, Atmodas noskaņas sākās 80. gadu sākumā. Par ko liecina arī džinsu ražošana: 80. gadu sākumā jau varēja nopirkt pussagataves, bet 70. gadu beigās džinsi bija jārada no nulles. Tas ir stāsts par to, ka lietas var sākt darīt citādi, pat ja visi apstākļi ir pret to.
Vai atceraties savus pirmos džinsus? Cik daudz pats atceraties no Padomju Savienības?
Esmu dzimis 1986. gadā un no Padomju Savienības atceros tikai dažas lietas: Leonīda Brežņeva portretu uz deviņstāvenes sienas Purvciemā, kur es dzīvoju, gāzētā ūdens aparātu, kurā bija jāmet kapeikas, un pārtikas talonus, ko varēja saņemt pie sētnieka. Tas arī viss. Mani pirmie džinsi? Mana vecmāmiņa gāja jūrā un veda mums dažādas lietas. Spilgti atminos, ka gandrīz nomiru no košļenēm, no kurām man sākās ārprātīga alerģija.
Krāsainībai ir sava cena. Vai jums ir kaut kas kopīgs ar galveno varoni?
Es saprotu galveno varoni Renāru, jo esmu vecāks par viņu un izdzīvojis viņa gadus. Tas bija pats svarīgākais, lai es kā režisors varētu pieķerties šim stāstam par 70. gadu izskaņu, par kuru es maz ko zināju. Visi spēki bija jāvelta tam, lai izpētītu šo laiku tiktāl, cik iespējams. Sapratu, ka nevaru paļauties uz dažu cilvēku atmiņām, ka ir jāsavāc simtiem un jāskatās, vai kaut kas sakrīt. Tieši šajās atmiņu krustcelēs var atrast kaut kādu patiesību, jo ir skaidrs, ka teātra šuvējam, "farcovščikam" vai Valsts drošības komitejas darbiniekiem ir atšķirīgs skatījums uz to, kas tolaik notika, bet, piemēram, viņi visi sacīja, ka Laimas pulkstenis bija viena no galvenajām džinsu tirgošanas vietām un ka tas notika, izmantojot saldējuma ratus.
Kopā ar Juri Kursieti ļoti daudz ko izzinājām, lai sajustos drošāk par to, ko stāstām, bet darījām to no XXI gadsimta cilvēka skatījuma gan valodas, gan kinematogrāfisko līdzekļu izmantošanas ziņā.
Izdevumam Variety scenārija līdzautore Teodora Markova teica, ka jau scenārija rakstīšanas laikā jūs esat domājuši, kā šo projektu padarīt starptautisku. Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka tu vari domāt tik, cik tu gribi, bet tikai laiks parādīs, vai par to būs starptautiska interese. Protams, to ir grūtāk sasniegt, ekranizējot latviešu rakstnieka darbu ar latviešu humoru. Padomju džinsu scenāriju rakstījām kopā ar bulgārieti Teodoru Markovu un poļu izcelsmes amerikāni Valdemaru Kalinovski, tā bija iespēja pārbaudīt, kas darbojas un kas ne. Mēs visu laiku diskutējām par to, kā komunisms atšķīrās mūsu pārstāvētajās valstīs. Es saku: "Jūs nevarat salīdzināt Bulgāriju un Poliju ar Padomju Savienību. Tas ir kaut kas cits!" Mums bija svarīgi, lai filmā iekļautos jokus saprastu bulgāriete, amerikānis un latvietis, jo tā ir cerība, ka tos sapratīs arī vācietis un jebkuras citas tautības pārstāvis, bet kopā ar Juri Kursieti mēs centāmies visu lokalizēt un detalizēt.
Domāju, ka ideja par jaunu cilvēku, kas psihoneiroloģiskajā slimnīcā šuj džinsus, iedarbojas pati par sevi. Tā iedarbojās arī pirms pieciem gadiem, kad es par to izstāstīju lietuviešu producentam, kurš atbildēja: "Kad sākam? Rīt?" Šī ideja aizrauj pati par sevi, bet neviens tai nenoticēs, ja tā nebūs piesaistīta konkrētai vietai un laikam.
Cik saprotu, ideja filmai par padomju laikiem jums ir radusies krietni agrāk.
Tas bija aptuveni pirms četrpadsmit gadiem, kad Latvijas kino industrija aktīvi sadarbojās ar Krievijas kino cilvēkiem, kuri brauca uz šejieni uzņemt spēlfilmas un seriālus. Man šķiet, ka mēs neskatījāmies uz to pusi, uz kuru vajadzēja skatīties, – tajā brīdī lietuvieši sāka strādāt ar rietumeiropiešiem, igauņi – ar somiem un zviedriem, bet mēs palikām kaut kur pa vidu. Mēs mazliet pazaudējām laiku.
2010. gadā kāds krievu producents man palūdza izpētīt tēmu par tā sauktajiem cehovikiem un uzrakstīt par viņiem. Tie ir cilvēki, kuri padomju laikos izmantoja valstij piederošās iekārtas, lai saražotu preces un tirgotu tās melnajā tirgū. Līdzās stāstiem par viņiem es atradu stāstus par cilvēkiem, kuri mēģināja aizbēgt no Padomju Savienības, par sportistēm, kuras piespieda palikt stāvoklī rezultātu dēļ, un tamlīdzīgas lietas, kas man kā divdesmitgadīgam jaunietim šķita neticamas. Aizsūtīju šo materiālu producentam, kurš teica, ka tas ir jāpārraksta tādā veidā, ka Padomju Savienība – tas bija labi. Es sēdēju un domāju, ka tas būtu pret visu, ko esmu izpētījis, un galu galā pret visu, kam es ticu: ja nodošu sevi tagad, vairs nekad neko nevarēšu uzrakstīt.
Jau pirms četrpadsmit gadiem mehānisms bija iekustināts.
Domāju, ka viņiem visiem nāksies samaksāt par to. Viņi visi strādāja un palīdzēja notikt tam, kas notiek šobrīd. Izklaides industrija ir spēcīgs instruments, kas ar dažādiem seriāliem, filmām un raidījumiem pavisam neuzkrītoši sāka mainīt vektora virzienu. Vēl 90. gados notika asa vēršanās pret padomju režīmu, Krievija to mēģināja izdzīvot no sevis un veidoja patiesas filmas par to, tas pats Ņikita Mihalkovs radīja Saules nogurdinātos (1994), kas saņēma Oskaru. Kas notiek tagad... Lai kaut kas mainītos, Ukrainai ir jāuzvar un mūsu uzdevums ir maksimāli palīdzēt tam notikt ar mūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem. Manā gadījumā tas ir kino, kurā stāstīt patiesus stāstus.
Galvenajā lomā Padomju džinsos esat nofilmējis Kārli Arnoldu Avotu, kurš debitēja kino jūsu spēlfilmā Mīlulis. Vai ir izveidojies pastāvīgs aktiera un režisora tandēms?
Esmu no tiem režisoriem, kurš gandrīz visu uzmanību pievērš darbam ar aktieri un mizanscēnas uzbūvei. Kārlis izceļas ar to, ka iegulda ārkārtīgu darbu savā lomā, tas viņu pielīdzina augstākās klases Eiropas un Amerikas kolēģiem. Padomju džinsus filmējām 57 dienas. Viņš ir gandrīz katrā ainā, un gandrīz katrā no šīm ainām viņš piedāvāja kaut ko no sevis.
Arī Mārtins Skorsēze savās filmās strādā ar vieniem un tiem pašiem aktieriem.
Amerikā tas ir izteiktāk, bet es, piemēram, mēģinu katru reizi nefilmēt Andri Keišu. Es viņu vairākas reizes aicināju uz aktieru atlasi, lai atrastu iemeslu, kāpēc viņu neņemt Padomju džinsos, bet Andris Keišs ir izcils, turklāt viņa mamma ir medicīnas māsa un viņš ir pazīstams ar šo vidi, tāpēc viņš vienkārši nevarēja nedabūt šo psihoneiroloģiskās slimnīcas direktora lomu.
Pats galvenais kino ir aktieru izvēle un darbs ar viņiem, tāpēc es rūpīgi pieeju tam un izvēlos cilvēkus, kuri ir gatavi kā komandas biedri kaut ko piedāvāt man no sava varoņa vai arī no filmas kopējās perspektīvas, nevis atnākt uz filmēšanas laukumu un teikt: "Sveiki! Te es esmu! Vai jūs esat priecīgi mani redzēt?" Es izvēlos cilvēkus, kuri nepārtraukti lasa, lai labāk izprastu savu varoni vai stāstu, kuri ir pārpildīti un pārņemti ar to, jo tikai tā veidojas sniegums, kas tiek novērtēts ar Lielo Kristapu vai Romas kinofestivāla balvu.
Nākamajā projektā Kārlim Arnoldam Avotam, tāpat kā Andrim Keišam, būs sevi jāpierāda dubultā!
Ar katru reizi būs sarežģītāk un sarežģītāk. Kārlis man ir arī labs draugs, bet, protams, šajā gadījumā viņš netika paņemts draudzības dēļ. Draudzības dēļ es paņēmu un nofilmēju Padomju džinsos savu mammu.
Viņa gribēja piedalīties?
Man šķita, ka viņa varēs nospēlēt šo lomu, ka viņa varēs nospēlēt pati sevi. Es viņu iesaku aktieru atlases aģentūrām kā aktrisi niknas krievu sievietes lomai vēsturiskās filmās (smejas), turklāt viņa nejūt satraukumu kameras priekšā atšķirībā no manis.
Vai scenārija rakstīšanas laikā jūs domājat, kurš aktieris kuru lomu spēlēs?
Man mācīja, ka to nevajag darīt, it īpaši Lielbritānijā, kur aktieru aizņemtība ir milzīga un, visticamāk, tu nerakstīsi lomu kādam amatierteātra aktierim. Mums sacīja: "Iedomājies Bredu Pitu! Kad tu viņu filmēsi? Viņam ir saplānoti projekti septiņus gadus uz priekšu. Dažreiz ir izņēmumi, bet tas nebūsi tu." Par Kārli es zināju, ka viņam varētu izdoties galvenā varoņa loma, bet par pārējiem es neko nezināju. Mēs ar Juri Kursieti "kastingojām" un skatījāmies, kurš ko varētu spēlēt.
Vai par konkrētu aktieri nevajag domāt tikai tāpēc, ka vari viņu nedabūt, vai arī tas ierobežo rakstīšanas procesu?
Pirmkārt, tu viņu vari nedabūt šai lomai, otrkārt, kāpēc tev sevi ir jāierobežo ar domām par konkrētu aktieri, nevis tēlu. Jebkurā gadījumā atnāks aktieris un ienesīs tajā kaut ko savu kaut vai tīri savu fizisko raksturlielumu dēļ. Mans kā režisora uzdevums ir saprast, kā konkrētais kandidāts mainīs šo tēlu: vai tas padarīs stāstu labāku vai sliktāku. Vai tu Māra lomā paņem Igoru Šelegovski vai šai Valsts drošības komitejas darbinieka lomai tomēr izvēlies kādu vecāku aktieri? Viņi abi var būt izcili aktieri, bet katrs no viņiem būs citādāks.
Jūsu mammu varēja redzēt arī dokumentālajā filmā Viss būs labi, kas pievēršas triju paaudžu sieviešu likteņiem jūsu ģimenē un caur šo personīgo stāstu mēģina noskaidrot, vai krievvalodīgo kopienai ir izdevies atrast savu vietu Latvijas sabiedrībā.
Interesanti, kā savienojas šīs filmas. Padomju džinsi ir iespēja aizdomāties par Latvijas neatkarības atgūšanu ar tās spēcīgo sentimentu, savukārt Viss būs labi vēsta par krievvalodīgo ģimeni ar ne mazāk spēcīgu sentimentu. Es mēģinu atrast savu vietu Latvijā, kurā viss savienojas vienā veselumā un kaut kādā veidā risinās vai arī nerisinās.
Vai Viss būs labi paliks viena no retajām dokumentālajām filmām jūsu biogrāfijā?
Nē, es cienu dokumentālo kino un izpaužos arī citos žanros. Pirms pusotra gada izmēģināju īstenot performanci brīvdabas izstādē Savvaļa pie Andra Eglīša. Mani saista šis mākslas veids, tāpēc ka tas atbrīvo mani no dramaturģiskā materiāla cietuma, kas eksistē spēlfilmās, daļēji to dara arī dokumentālais kino, kuru es gribētu apvienot ar performances mākslu. Vēl neesmu atradis īsto ceļu, kā to izdarīt, bet es meklēju un attīstu divus jaunus kinoprojektus, kuros mēģinu to ietvert. Esmu uzņēmis dokumentālo filmu Laiks, kura nav. Mihails Tāls, vairākas īsfilmas, kuras ir tik sliktas, ka negribas nevienam rādīt (smejas), un arī nākotnē dokumentālais kino būs neatņemama manas daiļrades sastāvdaļa.
Katram stāstam ir savs formāts.
Jā, un nav pat īsti tā, ka tu kā režisors izvēlies formātu, kurā stāstīt konkrēto stāstu. Tas ir mēģinājums sajust, vai šim konkrētajam stāstam ir jābūt daudzsēriju filmai, dokumentālajam kino, spēlfilmai vai performancei. Septiņas dienas es Savvaļā raku bedri, lai aizraktos līdz patiesībai. Tā bija sajūtas manifestācija, kuru raisīja tēlnieka Elmāra Rivoša dienasgrāmatā izlasītais par Rīgas geto. Formas meklēšana ir tikpat svarīga kā idejas meklēšana.
Atšķirībā no kino performance var tapt īsā laikā.
Tā piedāvā cita veida patiesumu. Man ir vēl daudz kas jāmācās un jāsaprot, jo manu zināšanu apjoms par performances mākslu un kino ir stipri atšķirīgs, bet tas, ko es sapratu savā pirmajā mēģinājumā: es stāvu un roku bedri, atnāk cilvēks un skatās uz mani. Es izdaru savu izvēli rakt, bet viņš izdara savu izvēli skatīties tālāk vai ne. Tā ir godīga apmaiņa. Savukārt kino ir kadru salikums, kas ietver autora manipulāciju ar skatītājiem, lai izraisītu konkrētas emocijas.
Vai performances mākslu apgūstat tikai praksē vai arī papildus mācāties?
Esmu pārāk vecs, lai papildus mācītos, ir vienkārši jādara, jākļūdās un jāmēģina atrast sevi šajā mākslas žanrā, bet es joprojām studēju Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā, ko mēģinu pabeigt jau ilgāku laiku. Šogad esmu apņēmies to arī izdarīt. Vienu no iepriekš pieminētajām dokumentālajām filmām veidošu kā savu diplomdarbu.