Vācu operģēnija Riharda Vāgnera 210. dzimšanas dienas priekšvakarā 21. maijā Rīgā notiks Vāgnera teātra laika kapsulas iemūrēšanas ceremonija, simboliski atzīmējot atjaunošanas darbu sākumu ēkā, kurā karjeras sākumā strādājis pats Vāgners. Rīgas Riharda Vāgnera biedrība (RRVB) kopš 2017. gada Vāgnera dzimšanas dienā rīkojusi zibakcijas, lai pievērstu sabiedrības uzmanību Vāgnera nama atjaunošanas nepieciešamībai. Šogad beidzot sāksies teātra rekonstrukcija, un biedrība nolēmusi sagaidīt Vāgnera 210. jubileju, ēkas fasādē iemūrējot laika kapsulu. Tajā tiks ievietoti dažādi dokumenti un laika liecības, to vidū – RRVB dibināšanas protokols, ēkas vēsturiskie attēli un aktuālie projekta rasējumi, projekta patronu vēstījumi, biedru vēstījums pēctečiem, kā arī triju Vāgneru paaudžu – komponista mazmazmeitas Evas Vāgneres-Paskjē, viņas dēla Antuāna Vāgnera un mazmeitas Dafnes Vāgneres – kopīgais vēstījums.
Ceremonijā piedalīsies un svinīgās uzrunas teiks RRVB valdes priekšsēdētājs Māris Gailis, Vāgnera nama atjaunošanas projekta patrons Valsts prezidents Egils Levits, Vācijas – Baltijas parlamentārās sadarbības grupas priekšsēdētājs grāfs Aleksandrs Lambsdorfs, Vācijas vēstnieka Latvijā vietnieks Dāvids Bartelss, Baltijas Bruņniecības asociācijas priekšsēdētāja Kerstina fon Lingena un Starptautiskās Vāgnera biedrību asociācijas prezidents Rainers Fineske. Tiks nolasīta arī projekta patroneses, kādreizējās Baireitas festivāla mākslinieciskās vadītājas Evas Vāgneres-Paskjē svētku uzruna.
Ceremonija notiks pie Vāgnera nama Rīgā, Vāgnera ielā 4. Pasākuma mākslinieciskā noformējuma autores ir apvienība Grāfienes – scenogrāfes Marianna Lapiņa, Dace Ignatova, Ildze Jurkovska un Justīne Jasjukeviča. Laika kapsulu ir veidojis metālmākslinieks Uģis Traumanis. Pēc ceremonijas notiks īss kamerorķestra Kremerata Baltica solistu koncerts Vāgnera zālē.
Gada sākumā tika ziņots, ka Vāgnera nama atjaunošanas projektam piesaistīts finansējums 20 miljonu apmērā: 15 miljonu eiro no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta (EKII) un pieci miljoni eiro no Vācijas valdības. Projekta Rīgas Vāgnera teātra atdzimšana vīzija paredz Eiropas kultūras bākas izveidi Rīgā. Nākamajos gados plānots atjaunot unikālo 5000 kvadrātmetru lielo ēku ansambli Vecrīgā un piepildīt to ar jaunu dzīvi. Ieceres nozīmību apliecina arī Vāgnera nama atjaunošanas projekta patroni – Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, Vācijas Federatīvās Republikas prezidents Franks Valters Šteinmeiers un Vāgnera mazmazmeita Eva Vāgnere-Paskjē.
Vāgnera nama atjaunošana ne tikai veicinās kultūras pasākumu dažādību un pieejamību Latvijas iedzīvotājiem, bet arī stiprinās Rīgas un Latvijas kā kultūras centra tēlu un saikni ar Rihardu Vāgneru, kurš šajā namā divus gadus (1837–1839) bija kapelmeistars. Projekts plāno ne tikai ēkas un teātra zāles atjaunošanu, bet arī meistarklašu vietu un Riharda Vāgnera muzeju. Namā tiks realizēta Vāgnera vīzija Gesamtkunstwerk21 – inkubators visiem mākslas veidiem, kas kļūs par XXI gadsimtam atbilstošu starptautisku jauno mākslinieku centru.
Kas notiks tālāk, un kad Vāgnera nams varēs vērt durvis apmeklētājiem? Par to iztaujāju projekta iniciatorus Rīgas Vāgnera biedrības valdes priekšsēdētāju Māri Gaili un arhitekti Zaigu Gaili.
Māris Gailis. Pēdējais publiskais pasākums Vāgnera namā pirms rekonstrukcijas sākšanas būs Andreja Osokina Brīvības festivāla Ukrainai noslēguma koncerts 10. jūnijā. Ceram pabeigt tehnisko projektu un saņemt būvatļauju līdz rudenim, pirmos demontāžas darbus sāksim jau jūnija beigās. Juris Dambis piedāvāja burtiski pirms Vāgnera nama rekonstrukcijas sākšanas rīkot tajā arhitektūras pieminekļu sargu starptautisko konferenci. Vāgnera nama atjaunošanu plānojam pabeigt līdz 2027. gadam.
Sapņi ir skaisti, bet vispirms laikam jāparunā par naudu?
M. G. Vairāku gadu darbības rezultātā mums izdevās dabūt naudu no diviem avotiem. Pirmais bija Bundestāgs (Vācijas parlaments), kurš aizpagājušogad piešķīra 5,2 miljonus eiro sešiem gadiem – 200 000 eiro padziļinātai izpētei (priekšprojektam) un piecus gadus vienu miljonu katru gadu. Izpētes un skiču projektu veidoja daudzi projektētāji, savukārt Zaiga Gaile strādāja bez atlīdzības, jo kā projekta vadītājs es nedrīkstu neko pasūtīt un maksāt savas sievas arhitektu birojam. Viņa nemaz nedrīkstēja piedalīties konkursā, un viņas ieguldītais darbs līdz šim faktiski bijis sponsorējums Vāgnera nama atdzimšanai uz citu projektu rēķina.
Vāciešu prasība bija, ka Vāgnera nama atjaunotnē jābūt arī Latvijas naudai. Tad parādījās iespēja konkursa kārtībā pretendēt uz līdzekļiem valsts mēroga kultūras pieminekļu restaurācijai, lai samazinātu CO2 emisiju un paaugstinātu nama ekspluatācijas energoefektivitāti. Tas nozīmē siltināšanu, logus, apkuri, dzesēšanu u. c. Piedalījāmies šajā konkursā un pagājušā gada beigās šajā programmā ieguvām 15 miljonu eiro – lielāko summu, ko viens projekts varēja dabūt. Kopā mums tagad ir 20 miljonu eiro, bet tā ir tikai puse no projekta īstenošanai nepieciešamās summas un nodrošinās ēkas atjaunošanu līdz tā dēvētajai pelēkajai apdarei. Tas nozīmē, ka būs atjaunotas nama konstrukcijas, nosiltināta fasāde, nomainīti iekšējie un ārējie tīkli, ierīkotas enerģiju taupošas sistēmas, apkures, vēdināšanas sistēmas, uzlikts jauns jumts un restaurēti logi.
Februārī sākām ēkas tehniskā projekta izstrādi un pērn publiska konkursa kārtībā izraudzījāmies galveno būvdarbu veicēju – pilnsabiedrību SBSC ar galveno projektētāju SIA Sarma un Norde arhitekti, savukārt inženiera un būvuzrauga pienākumus pildīs SIA Būves un būvsistēmas. Kompānija SIA Sarma un Norde arhitekti strādā pēc principa: projektē – būvē. Kā apakšuzņēmēju arhitektūras un interjeru izstrādei viņi nolīguši Zaigas Gailes biroju. Tas ir loģiski, jo Zaigas Gailes birojam un vadošajam arhitektam Filipam Pitenam, kurš tieši nodarbojas ar šo projektu, ir pieredze Jaunā Rīgas teātra projektēšanā.
Šobrīd vēl pietrūkst naudas iekštelpu restaurācijai – interjeram, parketam, specifiskajām teātra tehnoloģijām, ugunsdzēsībai, akustikai, ko veidos slavenā akustiķa Jasuhisas Tojotas firma Nagata Acoustics. Pusmiljonu eiro kāpņu telpu restaurācijai jau sponsorējis Messerschmitt Stiftung.
Kāpēc tieši šis ir īstais brīdis, lai iemūrētu atmiņas kapsulu?
M. G. Tāpēc, ka mēs reāli sākam strādāt. 21. maijs ir arī diena pirms Riharda Vāgnera dzimšanas dienas. Šis ir arī publicitātes pasākums, lai mēs joprojām saglabātu interesi sabiedrībā un varētu cerēt uz turpmāko atbalstu. Diezgan droši varam pretendēt un cerēt uz pieciem līdz septiņiem miljoniem eiro no Eiropas Savienības struktūrfondu naudas, kas varētu būt pieejama nākamgad. Pārējais jāsavāc citur, tāpēc atkal došos uz Vācijas Bundestāgu, un ceru, ka, redzot projekta virzību, tā pārstāvji būs vēlīgi. Bundestāgs ir piešķīris ievērojamus līdzekļus arī Rīgas Sv. Pētera baznīcas rekonstrukcijai, taču tur dažādu iemeslu dēļ darbs uz priekšu tā nevirzās. Mums ir pieredze, un mēs rīkojamies.
Sākumā arī jums nebija viegli: pagāja vairāki gadi, līdz Vāgnera nams beidzot nonāca jūsu rokās.
M. G. Pie lietas ķēros 2015. gadā. Vispirms kopā ar dažiem līdzbiedriem izveidoju Rīgas Riharda Vāgnera biedrību, jo mums vajadzēja juridisko bāzi. Dibinātāju vidū bija Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijas Figaro vadītājs profesors Viesturs Gailis, mūzikas vēsturnieks Mikus Čeže, operdziedātājs Egils Siliņš. Gājām pie valdības, piedāvājām privāto un publisko partnerību. Runāju ar premjeriem – ar Laimdotu Straujumu, pēc tam ar Māri Kučinski –, bija solījumi, taču rezultāts – nulle. Bija tikai Kultūras ministrijas atbalsts, taču Vāgnera nama rekonstrukcija nekad nav ietilpusi valdības prioritāšu saraksta augšgalā.
Kučinska valdība savas pastāvēšanas pēdējā sēdē nolēma Vāgnera nama rekonstrukciju veikt par valsts naudu, veidojot tur biroju Latvijas koncertiem. Taču nākamās – pirmās Krišjāņa Kariņa – valdības finanšu ministrs Jānis Reirs teica: nē, tam nav naudas. Taču arī pārdot šo valsts īpašumu nedrīkstēja. Toreiz Reirs pateica sakrālo frāzi: nu tad paņem to māju pats un meklē naudu, bet mēs neko nedarīsim. Lielu mūsu idejas atbalstītāju atradu Saeimas deputātes un Saeimas priekšsēdētājas vietnieces Dagnijas Beitneres personā. Viņa palīdzēja dabūt cauri likumu, ar kura starpniecību šo namu nodot Vāgnera biedrības īpašumā. Sākās kovidpandēmija, līdz ar to likuma pieņemšana prasīja pusotru gadu. Taču mēs veiksmīgi finišējām. Mēs ar Zaigu prezentējām Vāgnera nama maketu Saeimas Kultūras, izglītības un zinātnes komisijā, un viss beidzās ar likuma pieņemšanu 2020. gada septembrī. Gada beigās tad arī šo namu mums atdeva. Tas bija labs signāls Vācijas Bundestāgam, kurš lēma projektu atbalstīt, piešķirot piecus miljonus. Protams, bija papīru kalni, par visu notiek pārbaudes, jāsniedz skrupulozas atskaites un jārīko konkursi, bet mēs lēnām mācāmies un ejam uz priekšu.
Mūsu Vāgnera biedrības mērķis nav tāds kā citās valstīs, kur Vāgnera biedrību galvenais uzdevums ir popularizēt Vāgnera mūziku. Mūsu mērķis pašlaik ir ļoti praktisks – atjaunot Vāgnera namu.
Jūs to saucat par kultūras bāku. Kas tajā būs?
Zaiga Gaile. Gribam padarīt vēsturisko namu par nozīmīgu kultūras celtni. Pirmkārt, atjaunot pirmo Rīgas teātri, kurā no 1837. līdz 1839. gadam strādāja Rihards Vāgners. Šis ir sarežģīts un dārgs projekts: taps teātra zāle ar orķestra bedri un 470 skatītāju vietām. Savukārt trešajā stāvā esošā Muses biedrības zāle kļūs par daudzfunkcionālu zāli, kurā varēs spēlēt kamermūziku, rīkot balles un konferences. Bēniņos būs vieta Vāgnera muzejam. Ceturtajā stāvā būs orķestra Kremerata Baltica bāze un vieta meistarklasēm. Mūsu sauklis Gesamtkunstwerk 21 – "pilnīgs mākslas darbs 21" – nāk no paša Vāgnera definētā jēdziena. Mūsu uzdevums būs nodrošināt visaugstāko māksliniecisko līmeni. Būs arī jāizraugās mākslinieciskais vadītājs.
Kas ir arhitektoniskās vīzijas un vēstījuma pamatā?
Z. G. Mēs balstām šo projektu uz trim vācu vārdiem. Šie pīlāri ir komponists un diriģents Rihards Vāgners, Rīgas Vācu teātra iniciators, valstsvīrs un mecenāts Oto Hermanis fon Fītinghofs un šī nama – klasicisma arhitektūras pieminekļa – arhitekts Kristofs Hāberlands. Esam arī sadraudzējušies ar Vāgnera un fon Fītinghofa pēctečiem.
Pienākot pie Vāgnera nama, cilvēki redz tikai fasādi, no kuras nevar atkāpties un kura nemaz neizskatās pēc teātra, bet noslēpums, īstais dārgakmens ir aizmugurē. Kādreiz tā bija noliktava, ko Fītinghofs piepirka klāt, lai ierīkotu Vāgnera teātra zāli, kas vēlāk tika aizbūvēta uzreiz pēc tam, kad Rīgas Vācu teātris bija pārcēlies uz Operas namu. Var uzskatīt, ka mājai ir četras daļas, un tā ir ar tukšu vidu. Faktiski būs trīs zāles: paslēptā teātra zāle, kluba zāle un bēniņi.
Pagalms, kurā savulaik publika brauca iekšā ar zirgiem, tiks pārsegts un kļūs par centrālo ātriju, tur būs panorāmas lifts, no griestiem tiks iekārts liels, apmēram divarpus metru garš burukuģa modelis, kura virsbūvi varēs aplūkot no trešā stāva logiem. Vāgners ar sievu Minnu un lielo suni Robēru bēga no Rīgas kreditoriem ar šoneri Thetis, piedzīvojot šausminošu vētru un nonākot pie domas par operu Klīstošais holandietis. Plānojam sapluinīt buras un šo kuģa modeli demonstrēt kā Klīstošā holandieša ideju.
Savulaik trešajā – Muses – stāvā darbojās Džentlmeņu klubs, kurā bija arī bibliotēka un ēdamzāle. Vismaz dažas telpas atjaunosim tā, kā tās izskatījās tolaik. Bibliotēka atgriezīsies citā līmenī, tajā tiks izvietots Ulda Tīrona, Arņa Rītupa un Ināras Ķemeres ilgus gadus veidotais filosofijas grāmatu krājums. Būs arī kafejnīca pirmajā stāvā, neliels muzeja veikals un garderobe pagrabā. Mājas burvība ir arī tajā, ka tai ir trīs ieejas – no Vāgnera, Vaļņu un Gleznotāju ielas. Tā varam nodrošināt skatuvei piegādi un arī evakuāciju.
Kāpēc jūs šo visu tik neatlaidīgi darāt un kur ņemat pacietību?
M. G. Pacietība nāk ar gadiem. Projekts ir brīnišķīgs, tas ir vajadzīgs sabiedrībai un Rīgas pilsētai. Ir nožēlojami, ka Rīgas vārda nav uz pasaules Vāgnera kartes. Tas tai ir jāatdod. Nams ir pašā Vecrīgas centrā. Man ir tāds raksturs: kad ieķeros, tad ņemos.
Z. G. Ir skaisti, ja dzīvei ir virsuzdevums, mērķis. Kad šo mērķi sajūti, rodas kaislība un neatlaidība: mēs to izdarīsim! Piemēram, pie Jaunā Rīgas teātra pārbūves strādājam jau desmit gadu. Ir nomainījušies ministri, Valsts nekustamo īpašumu valdes un būvnieki, un krīzes mētājušas te augšā, te lejā. Bet tu paturi mērķi un neatlaidību. Saviem jauniešiem saku, ka pacietība ir viena no arhitektūras sastāvdaļām. Pēc četriem gadiem Vāgnera nams jau būs!
Nekur pasaulē neviens kultūras objekts nav uzbūvēts laikā. Elbas filharmoniju cēla 25 gadus. Parīzes filharmonijas atklāšanas koncerti faktiski notika būvlaukumā, jo māja vēl nebija gatava. Bija pasaules līmeņa skandāls, arhitekts Žans Nuvels atteicās no projekta. Tāpat gāja arī ar Sidnejas operu. Taču šie ikoniskie projekti paliek, bet viss pārējais aizmirstas. Arī Rīgas Vācu teātris nemitīgi cīnījās ar naudas trūkumu. Tāpēc vienlaikus ar izrādēm teātrī stāvu augstāk, Muses zālē, notikušas arī balles. Reiz šveicara kāzās tā dancots, ka ielūzuši griesti. Pēc tam vai nu rīkotas ballītes, saliekot teātra zālē stutes, vai arī rādīts teātris, bet Muses zālē vairs neļāva dancot.
Neviens nevar paredzēt krīzes, epidēmijas, karus un dažādus šķēršļus, kas atklājas tikai būvniecības gaitā, bet ir sajūta, ka mūs sargā pats Vāgnera gars – ērglis, kurš mēdz ierasties Vāgnera nama bēniņos, lai medītu tur iemitinājušos baložus. Mūsu parketa meistariem ir izdevies ērgli nofotografēt, un iespaidīgais skats ar asiņainajiem baložu ķermeņiem pie majestātiskā putna kājām ir gluži kā no Vāgnera operām.