Kāds ir ideālais festivāla garums? Tieši tāds kā Homo Novus – starptautiskā teātra festivāla direktore Gundega Laiviņa nešaubās ne mirkli. "Neviens mēnesi ilgs festivāls nenotiek katru dienu. Pa vidu ir kādas brīvdienas, parasti programma tiek koncentrēta nedēļas nogalēs, un tas rada atkritienu. Nedēļa vai desmit dienas ir ideāli. Trīs dienas man arī liekas par maz," ieskicē pieredzējusi producente un kultūrstratēģe.
No 28. augusta līdz 10. septembrim Rīgas pilsētvidē ierasti visnegaidītākajās vietās būs piedzīvojama Gundegas Laiviņas pēdējā kopā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu veidotā programma. Drīz viņa sāks jaunu dzīves posmu Ņujorkā, tāpēc saruna izvēršanas emocionālāka nekā citkārt, izvaicājot par jauno Homo Novus programmu. Gribētos piederēt pie kādas jaunākas paaudzes, kura māk otru kārtīgi apkampt vai vismaz skaidri pateikties par to, ko cilvēks ir izdarījis, un izstāstīt, cik laba sajūta ir cienīt gados jaunāko laikabiedru – iedvesmoties no viņas drosmes un principialitātes iestāties par savām, ne vienmēr citu apsveiktām idejām. Arī es pati savulaik esmu uzrakstījusi vairākas visai vīzdegunīgi sprauslājošas recenzijas par Gundegas Laiviņas atvestajām izrādēm, turklāt par vienu no viņas mīļākajiem režisoriem. Gundega neraksturīgi Latvijas teātra videi to pārcieta ar inteliģentu aukstasinību, nekad neliekot man par to justies slikti. Nostaigāt jūdzi otra kurpēs ir viņas dziļākā dzīves un mākslas pārliecība.
Kaut kādu "paldies" jau noburkšķu, bet tas nav tas. Ceru, ka Gundega Laiviņa pati apzinās, cik daudz liepiņu ir sastādījusi Latvijas teātra mežā, ja pieskaņojamies šī gada Homo Novus tēlainībai.
Ņujorkā Gundega Laiviņa gan studēs, gan būs kopā ar draugu, jo sapratuši, ka "negrib vairs būt kopā distancēti".
Savus izvēlētos mākslinieku darbus aprakstīt visskaistāk un trāpīgāk viņa vienmēr pratusi pati. Ievadblogā Uzmanība kā ētikas forma Gundega Laiviņa raksta: "Vairāki mākslas darbi parādīsies un izzudīs no pilsētas līdzīgi pelējuma sēnei – klusi un neuzkrītoši, bet atstājot pēdas. Citi ir uz palikšanu un, cerams, augs un attīstīsies vēl desmitiem gadu pēc mums."
Homo Novus ir iemācījis, ka nav nepieklājīgu jautājumu, ja tos uzdod godīgā nolūkā. Vaicāšu tieši – kāpēc izlēmi noslēgt savu 15 gadu ilgo darbību Latvijas Jaunā teātra institūtā (tālāk – institūts). Kur tavs ceļš ved tālāk?
Es uz to gāju kādus divus gadus. Viena lieta ir tam nobriest, bet tagad, kad tas notiek, ir daudz grūtāk.
Tu maini visu dzīvi?
Jā, es mainu dzīvi. Iznāk jau, ka visa dzīve tam ir atdota… Būtu laiks iet pensijā. Bet… viss kārtībā! Patiesībā esmu priecīga par to, kā viss notiek. Ir divi iemesli – viens privāts, otrs – profesionāls. Kopš 2003. gada aktīvi esmu strādājusi institūtā, festivālam Homo Novus esmu sekojusi kopš paša sākuma 1995. gadā. Man ir pilnīgi skaidrs, ka gan man, gan festivālam ir jāsāk kaut kas jauns. Uzskatu, ka ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai kaut ko izdarītu. To nevar izdarīt ne trīs, ne piecos gados. Ir kaut kāds laika posms, kurā tu vari vai nevari kaut ko izdarīt, ir jāiet prom un jāļauj tam bērnam izvēlēties citu ceļu vai turpināt to pašu, bet jau citā veidā. Nav noslēpums, ka Latvijā strādāt nevalstiskajā sektorā nav pārāk liela atpūta. Īpaši – strādājot ar tādiem uzstādījumiem, kā mēs to esam darījuši. Es esmu pilnīgi izsmelta, un ir skaidrs, ka man pašai vajag sevi piepildīt ar saturu, lai atkal varētu kaut ko dot un justies komfortabli. Varētu vēl vilkt kādus trīs gadus, kamēr tas pavisam izčākstētu, bet sapratu, ka to es negribu. Gribu, lai festivāls un institūts nonāk citu rokās vislabākajā iespējamā situācijā vai kondīcijā gan mākslinieciski, gan finansiāli, gan organizatoriski.
Ar lielākiem vai mazākiem panākumiem esam izveidojuši zināmu vērtību un ētikas kodu. Gan organizācijas iekšienē, gan mūsu rīkotajos mākslinieciskajos pasākumos estētika ir bijusi svarīga, bet ētika bijusi tieši tikpat svarīga. Esam mēģinājuši šo kodu ievērot, stiprināt un komunicēt uz āru.
Līdz sapratu, ka pati savā ziņā darbojos tādā dubultmorāles situācijā. Idejiski māksla kļūst arvien politiskāka – ar to es domāju ikvienu māksliniecisku žestu, kas mēģina ietriekties realitātē un to satricināt, bet patiesībā mākslinieku izvēles, institūciju, festivālu "burbulis" to cietoksni bieži vien tikai nostiprina un padara nepieejamu. Teorijā un mākslas darbos izcili spējam reflektēt par to, kā mainīt pasaules kārtību. Bet realitātē pasaule veļas pretējā virzienā.
…kā Rūbena Estlunda filmā Kvadrāts?
Jā, bet negribu visus nolīdzināt pēc vienas šnites. Ir daudz mākslas organizāciju un mākslinieku, kas dara neiespējamo. Bet, ja skatāmies uz institūcijām un kultūrpolitiku valsts līmenī, situācija varētu būt ātrāka, radikālāka, efektīvāka. Sapratu, ka man no tā ir jāaiziet prom, jāapgūst citi instrumenti, kamēr es pati neesmu iesūnojusi. Es braucu mācīties uz Ameriku.
?!
Iestājos Prata institūtā Ņujorkā, kas ir arhitektūras skola, bet programmas nosaukums ir Urbānā vietrade. Mans mērķis ir pētīt, kā mēs ar mākslas un kuratoru praksēm patiešām varam ilgtermiņā mainīt veidu, kā apdzīvojam pilsētu – kā mēs to veidojam un kā tajā dzīvojam. Domāju un ceru, ka Homo Novus kaut kādā ziņā ir veidojis Rīgu. Arī vietas nozīmē.
Nešaubīgi.
Man vienmēr ir drusku sāpīgi, kad festivāls ir beidzies, pienāk oktobris un viss iztēlotais un uzbūvētais pazūd. Bet tas vienmēr ir bijis arī mans mērķis, ka strādājam ar ļoti fluidālām un gaistošām formām. Gribu saprast, kā varētu strādāt tikpat viegli un gaistoši, bet ar lielāku nospiedumu tieši attiecībā uz telpu, kuru apdzīvojam un kurā sadzīvojam. Man pašlaik ir ļoti īpatnējs stāvoklis – es nekur nevaru aizbraukt. Man attālināti jau rīt divpadsmitos naktī sāksies lekcijas. Es tagad pa naktīm mācīšos (smejas). Vai tiešām nevajadzēja mazliet atpūsties? Ceru, ka pēc vēlēšanām Amerikā varēšu braukt un nomainīt arī vidi.
Kad veidoji Homo Novus programmu, jau zināji, ka brauksi uz Ņujorku?
Jā, es tam briedu kādus divus gadus. Pat vairāk. Bija brīdis, kad sapratu, ka man ir pazudis adrenalīns… Un atkal es alojos, to sakot, ka manī vairs nav draiva un adrenalīna. Ieraugu mākslas darbu, kas mani satricina, un atkal esmu gatava izdarīt visu, lai to atvestu un strādātu ar šo mākslinieku. Tā ka šī sajūta ir ļoti peldoša. Gribēju, lai Homo Novus būtu jauna gultne. Precīzāk, gultne droši vien paliks vecā, bet būs jauns kapteinis, kas pa to virza.
Festivāla ievadvārdos mājaslapā saki, ka programma ir izveidota triecientempā. Pandēmijas dēļ viss ieplānotais bija jāpārsvītro?
Protams, mums bija viss jāatceļ. Kļuva aizvien skaidrāks, ka nekāda lidošana un sēdēšana kopā nenotiks. Mēs nevarējām plānot tik lielā neziņā. Bija kādas divas nedēļas, kad bija jāsaprot – vai atcelt vai pārcelt, ko ar to visu darīt. Sēdēju laukos izolācijā, kāda nu mums tā bija – ļoti maiga. Reizi nedēļā ar visu komandu satikāmies Zoom un vienkārši aprunājāmies, kā iet. Ļoti daudz Zoom tikāmies arī ar ārzemju partneriem. Pirmais dzinulis bija mana kolēģe Sandra Lapkovska, kura, es jutu, gaida, kad sākšu kaut ko darīt. Viņa teica – satiku parkā Santu Remeri, viņa teica, ka festivālam ir jābūt, jo, ja ne Homo Novus, kas tad? Sapratu arī, ka pasaulē notiek traģēdija. Pat ja mēs Latvijā to tā neizjūtam. Globāli tā ir traģēdija miljoniem cilvēku, kuri ne tikai zaudē tuviniekus vai ļoti smagi saslimst, bet arī zaudē ienākumus un brīvību dažādos aspektos. Sapratu, ka vienkārši nevaram strādāt pa vecam. Vīrusa parādīšanās uzspridzināja teorijas, ar kurām mēs līdz šim bijām strādājuši, par visiem elementiem, kas nav cilvēki, bet apdzīvo planētu un ar ko mēs nerēķināmies. Bet šajā gadījumā mēs esam ietriekušies vīrusa apdzīvotajā telpā un izvilkuši to no turienes ārā. Šis jau nav pirmais vīruss, jo Grenlandē ledi kūst, un mēs nezinām, kādi vīrusi atkusīs.
Iemesls tam ir mūsu rīcība. Pēkšņi viss, par ko mēs esam teoretizējuši un strādājuši ar mākslas darbiem, materializējas milzīgā tempā un ļoti konkrēti. Ja dziļāk iedziļināmies problēmā, atgriežamies pie cilvēka toksiskuma un alkatības, ar kādu viņš dzīvo un apdzīvo Zemi. Un tad – vai mēs vairs varam uztaisīt festivālu vecajā variantā? Ne tikai tehnisku ierobežojumu dēļ, bet tīri domāšanas ziņā. Sāku ļoti apzināti domāt par formātu. Kā varētu uztaisīt starptautisku festivālu toreizējā ierobežojumu situācijā 2 x 2. Festivālam nebija jāizgudro jauns ritenis, jo faktiski mēs ar to esam nodarbojušies kopš 1995. gada. Esam ceļojuši pa pilsētu, strādājuši ar mākslinieku un skatītāju ļoti dažādām fiziskajām attiecībām. Sapratu, ka gribas to darīt maksimāli radikāli.
Vēroju, kas notiek ar teātriem, ar mūsu teātru ēkām, kā tie faktiski vēl vairāk ieslēdzas, sākot filmēt seriālus vai taisot ļoti nelielas ekskluzīvas lietas. Man likās – tā nav nākotne, tas vairs nav iespējams. Mums ir jāiet ārā vēl radikālāk nekā līdz šim. Jāiet sabiedrībā un realitātē. Mani ļoti interesē pilsēta un publiskā telpa. Latvijā mēs to nepiedzīvojām, bet, piemēram, mums bija itāļu māksliniece, kurai bija jābrauc uz Homo Novus. Viņai ir ļoti trausla imunitāte, vēl pirms nepilna mēneša sazinājāmies Zoom, un viņa joprojām nebija izgājusi no mājas. Man bija jādomā par to, kurš drīkst un kurš ir vēl vairāk izstumts nekā līdz šim. Agrāk ļoti daudzi cilvēki bija izstumti mūsu aizspriedumu dēļ, bet tagad arī fizisko iespēju dēļ ļoti daudzi ir izstumti. Atgriežas tie, kuriem nav bail saslimt un kuriem ir laba imunitāte. Savukārt visi dabas elementi, kas parādījās tukšajās pilsētās, pat ja tas bija safabricēts, bija ārkārtīgi skaisti. Visi "feiki" ar delfīniem Venēcijas kanālos. Arī tam visam bija jāaizvācas prom brīdī, kad atkal parādījās cilvēks.
Arī par to man gribējās runāt festivāla kontekstā – kuram pieder publiskā telpa, ko nozīmē intimitāte apstākļos, kad vairs nedrīkstam to paust. Jāatzīst, ka, neskatoties uz ārējiem apstākļiem, man nekad nebija bijis tāds radošais pacēlums, strādājot pie festivāla programmas, sazinoties ar māksliniekiem ārzemēs, kuri saka – jā, mēs brauksim mentāli, nebrauksim fiziski, bet darām to! Izdomājām, ka sapārosim ārzemju māksliniekus ar latviešu māksliniekiem un viņi šeit realizēs to ārzemju mākslinieku ideju. Viņi strādā Zoom kopā ar mūsējiem, un mūsējie ideju realizē Rīgā kopā ar vietējiem izpildītājiem. Ceru, ka mums ir izdevies panākt, ka latviešu mākslinieki nejūtas tikai kā viņu rokas un izpildītāji. Viņi ļoti daudz arī konceptuāli sarunājas, kā to šeit vislabāk izdarīt.
Pilnīgi neviens no autoriem neatbrauks?
Meloju. Čīliešu kolektīvs, kas dzīvo Berlīnē, atbrauks. Nu jau atkal ir riskantāk, bet mēs ievērosim visu, kas ir jāievēro. Likās, būtu ļoti forši, ja viņi ar savu ārpusnieka skatu būtu tomēr uz vietas. Šis festivāls pierāda, ka var uztaisīt starptautisku, turklāt performatīvu programmu bez lidošanas un tiešas klātbūtnes. Skaidrs, ka šis ir radikālākais Homo Novus izlaidums tajā ziņā, cik daudz mēs iesaistām neprofesionāļus. Man tas liekas ārkārtīgi būtiski. Mums ir dalībnieki, sākot no astoņgadīgajiem un beidzot ar vecākiem cilvēkiem. Viņi visi ķermeniski izdzīvos šo pieredzi. Savā Homo Novus blogā atsaucos uz horeogrāfa Fostēna Linjekula citātu: "Nevienas zināšanas nav pilnīgas, pirms tās nav skārušas manu ķermeni." Man liekas ļoti svarīgi, ka nevienā festivāla izrādē mēs vairs nesēdēsim. Būs jāpiedalās. Atkal jau mēģināsim šo ķermenisko pieredzi radīt maksimāli delikāti, bet tas ir aicinājums absolūti visā iesaistīties ar savu ķermeni. Arī ar pieskārienu.
Cilvēki par pieskārienu sākuši runāt kā par kaut ko zelta vērtu.
Jā. Ne tikai skatītāji skatīsimies, kā citi saskarsies, bet pašiem būs jāsaskaras. Mēs ļoti daudz domājam par drošību, bet izskatās, ka Latvijas kopējā situācija ir mums labvēlīga. Lai pieredze neciestu, varējām atrast veidu, kā nesabojāt to visu ar nepārtrauktu ķermeņa dezinfekciju.
Man ir liela cieņa pret to, ko tu ar komandu esi izdarījusi šo 15 gadu laikā. Homo Novus esmu piedzīvojusi arī spēcīgus mākslas iespaidus, par kuriem saku lielu paldies, tomēr iekšēji joprojām strīdos ar tevi par uzskatu, ka "nevienas zināšanas nav pilnīgas, pirms tās nav skārušas ķermeni". Vai tu vispār noliedz iztēles spēku, ko cilvēks var piedzīvot, sēžot tumsā kā vērotājs?
Absolūti nenoliedzu. Nekad neesmu noliegusi, un Homo Novus to nekad nav ignorējis. Pati zini, mums arī netipiskā telpiskā pieredzē ir bijušas ļoti daudzas izrādes, kurās nav jāiesaistās. Vienkārši šis gads vedināja uz radikālāku piedalīšanos, nebija citu variantu. Sapratām, ka nav atkāpšanās ceļa, ka konceptuāli ir jāizdara maksimums, un vēstījums ir pavisam vienkāršs: tu nekad nesapratīsi, kā jūtas otrs, kamēr pats nebūsi to piedzīvojis. Vai tas ir dzīvnieks vai cilvēks. Absolūti ticu iztēlei un domāju, ka tā ir jātrenē tieši tikpat, cik ķermenis, un to māksla dara, var darīt un dara izcili. Bet šobrīd mēs kaut kādā ziņā ejam cauri arī ķermeniskajai krīzei, kurā sargājam tieši ķermeni. Ja paskatāmies soctīklus, verbāli mēs, sēžot distancēšanās situācijā, izdvešam naidu un ļaunumu vēl vairāk. Likās, ka to saspridzināt šobrīd ir vissvarīgāk. Bet atzīšos, es pati bieži vien esmu vislaimīgākā, sēžot tumsā un darbinot tikai iztēli. Arī šogad mums ir izrādes, kurās fiziskais akts ir aiziešana citā telpiskajā situācijā, bet tev pašam nekas nav jādara. Arī jauno mākslinieku Kirila Ēča un Artūra Čukura izrāde ir fiziski jāpieredz, bet tu esi pilnīgi viens.
Tās noteikti nav izrādes, ko piedāvā Homo Novus, varbūt tiešām to var saukt par pieredzējumiem?
Jebkura izrāde ir pieredze. Šeit tiek konfrontēta ķermeniskā situācija. Tas daudz vairāk ir ielūgums kļūt par līdzradītāju. Ja mākslas darbs stimulē tavu iztēli, tas jau ir jaunrades akts, pilnīgi piekrītu, bet šeit aicinājums ir nepārprotams – tu esi autors. Ja tu tikai iztēlojies, varbūt tev ir tāda diena, kad tev ir kaut kāds bloks un tu neiztēlojies neko. Kas tas tāds bija, vai ne? Aicinājumu būt autoram varam izvērst vēl plašāk – būt par savas dzīves autoru. Vismaz mēs ceram, ka tava dzīve ir draudzīga apkārtējiem (smejas).
Pieminēji jauno mākslinieku Ēča un Čukura pieredzējumu.
Ar ļoti garu nosaukumu Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu bez tevis arī turpmāk. Kas tā ir par vietu K. Barona 75, kur vairākus gadus neviens neesot spēris kāju? Bijusī Sporta pils, kuru pirms daudziem gadiem nojauca un aplika žogu. Igauņu attīstītāji, kam šī vieta joprojām pieder, plānoja celt jaunu kvartālu.
Kaut kādu iemeslu dēļ tas nenotika, un tur izauga mežiņš. Kirils stāstīja, ka viņš uz šo vietu jau esot vēries sen, tā viņu esot ļoti iedvesmojusi, tāpēc viņam par katru cenu to vajadzēja. Man intuitīvi bija skaidrs, ka tiem puišiem kaut kas ir jādara kopā, bet es jau nevaru piespiest. Vecajā Homo Novus veidolā viņi laikam būtu taisījuši katrs savu izrādi. Satikāmies pie kafijas un es speciāli teicu – atnāciet abi kopā (smejas)! Un pēc tam teicu – un tagad aizejiet vēl iedzert kafiju un rīt sazvanīsimies, vai jūs varat kaut ko kopā taisīt tik īpatnējā situācijā vai ne. Pienāca ziņa – jā, mēs strādāsim kopā.
Daudzas tēmas tieši vai netieši ir saistītas ar šodienas urbānajām noskaņām un specifiskām pilsētnieka sajūtām. Vai, tavuprāt, Homo Novus vairāk sarunājas ar pilsētnieku?
Mēs tiešā veidā noteikti nesarunājamies ar lielzemnieku. Iespējams, vairāk runājam par situācijām, kuras pieredz indivīdi, dzīvojot kopā blīvākā ekosistēmā, vienalga, vai tā būtu pilsēta vai konkrēta kopiena, vai Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem, kuri mums šogad ir vieni no sadarbības partneriem. Bet ļoti ceru, ka festivālā ir arī virsvērtības, kas ir svarīgas lielzemniekiem, mazzemniekiem un vientuļniekiem, kuri dzīvo mežā. Starp citu, vakardien es biju pilnīgi laimīga. Mums feisbukā uzrakstīja kāds vīrietis. Viņš raksta, ka viņš ir uzņēmējs, viņam ir ģimene, viņš ir arī dakteris klauns, bet, lai līdz tam nonāktu, viņam divi gadi bija jānosēž Cēsīs. Viņš cer, ka viņš varētu ar šo pieredzi dalīties ar izrādes veidotājiem. Protams, mēs ar viņu sazināsimies. Man tas liekas ārkārtīgi svarīgi, ka Homo Novus tīkls izplešas un iziet ārpus mūsu kontroles. Tas ir kolosāli!
Vai ir iespējams panākt, ka šie pusaudži notic un atveras?
Tas ir jāprasa izrādes veidotājiem. Viņiem bija kādas 80 tikšanās Zoom. Tagad viņiem tas bija tāds notikums – aizbraukt pēc pandēmijas un satikties klātienē. Cik tālu viņi laiž – nezinu. Atkal jau mēs runājam par ētiskajiem kodiem. Ļoti ceru, esmu pārliecināta, ka mākslinieki ieklausās viņos un neliek darīt to, kam viņi nav gatavi, un ļauj viņu piedāvātajam stāstam virzīt izrādi. Mēs ļoti daudz pēdējos gados strādājam ar šādām praksēm. Vai saucam to par dokumentālo teātri vai citādi – tam ir dažādi nosaukumi. Mēģināt vai nu intuitīvi, vai balstoties zināšanās saprast, kur mākslinieks drīzāk izmanto šos cilvēkus un kur tā tomēr ir kopīga radīšana. Mani ļoti interesē pētīt otro variantu. Ļoti ceru, ka varēšu to darīt arī savās mācībās. Viens ārkārtīgi svarīgs aspekts ir tas, ka mēs maksājam katram, kurš piedalās, jo viņi ir līdzradītāji un bez viņiem darbs nav iespējams. Atlīdzība nav līdzvērtīga tam, ko saņem idejas autors mākslinieks, bet ar katru gadu mēģinām to tuvināt un mākslinieku honorārus laist uz leju, sakot, ka viens bez otra jūs to nevarat izdarīt.
Biļešu savukārt šogad nav vispār. Visi ir aicināti ziedot Homo Novus attīstībai. Kā jūs spējāt to nodrošināt?
Pateicoties Latvijas un Eiropas nodokļu maksātājiem. Sapratām, ka gribam veidot programmu tā, lai maksimāli visa nauda aizietu cilvēkiem. Īpaši, ja runājam par neatkarīgajiem māksliniekiem, daudziem ir mazāki ienākumi, daudzi ir zaudējuši darbu. Tu pēkšņi ieraugi, cik daudz izdodas ietaupīt, ja nelidinām turpu šurpu 50, 60, 100 cilvēkus, un es nesaku, ka festivālam tas nav jādara. Ja nebūvējam skatuvju skatuves, bet mēģinām iet pilsētā ar citiem līdzekļiem, un tas ir iespējams. Varbūt vēriena vai vizuālā mēroga ziņā tas būs mazāk jaudīgi, bet idejas ziņā tas noteikti nav mazāk jaudīgi. Pēkšņi saproti, ka ar naudu varēja jau senāk rīkoties drusku savādāk. Šogad varam atļauties kopā brīvi gan veidot, gan baudīt festivālu. Man tas bija ļoti svarīgi. Mums naudu vajag tik un tā, tāpēc arī ir ziedošanas daļa, kas ir cilvēku brīva izvēle. Šis ir absolūti konceptuāls lēmums, jo tu redzi, kas notiek – tiek vērti vaļā teātri un vietas. Viss ir aizvien ekskluzīvāks. Biļetes – 20, 30, 40 eiro, bet cilvēkiem ienākumi nepieaug, drīzāk otrādi. Mums likās svarīgi šo pieredzi cilvēkiem piedāvāt bez maksas tāpēc, ka mēs lietojam pilsētu, lietojam mūsu kopīgo telpu, "lietojam" garāmgājējus vai nu kā līdzpieredzētājus, vai scenogrāfijas elementus. Tas viss tiek radīts kopā, nevis kā klasiski iestudētā izrādē. Ņemam materiālu no dzīves. Velns parāvis! Negribam mēs to kapitālisma loģiku, ka par visu ir jāmaksā. Skaidrs, ka tas atsauksies uz nākamo gadu, bet vienojāmies tā darīt. Ir nenormāli laba sajūta, ka tev nav jāpārdod festivāls. Nevaru to vispār aprakstīt.
Kā jūs kontrolēsit skatītāju plūsmu, ja nav biļešu?
Uz daļu izrāžu tā nav problēma, protams, lūdzot distancēties. Uz citām – ir ierobežots skaits uz konkrētu laiku.
Rindas kārtībā?
Jā, mums šogad nav neviena "vipa". Principiāli nepaturējām rezervē nevienu vietu. Lūdzu, mīļie ministri, nāciet! Iekāpiet bezpajumtnieka kurpēs, sadodieties rokās un noejiet kopā kvartālu ar cilvēku, kuram ir invaliditāte vai cita ādas krāsa. Man bija bail, atverot reģistrācijas sarakstus, ka tie būs visi savējie, bet tā nav. Cilvēki ir gatavi nākt naktī. Protams, ir jautājums, kā panākt, lai cilvēks tiešām atnāk. Iespējams, ja neesi samaksājis, tev ir mazāka atbildība. Tas nekas, ka nav iesaistīta klasiskā naudas apmaiņa, bet, lūdzu, ja esat rezervējuši, – atnāciet. Ja ne, vienkārši uzrakstiet. Mēs ar visiem pirms izrādes arī sazināsimies.
Patīkami pārsteidza Homo Novus programmā ieraudzīt Jaunā Rīgas teātra aktrises Gunas Zariņas darbu Princeses nekakā. Kā jūs satikāties?
Mēs ar Moniku Pormali, kura šajā izrādē ir māksliniece, smējāmies, ka Gunai tā ir pēdējā iespēja ielēkt šajā vilcienā. Vēl kopā ar veco komandu. Vai nu tagad, vai – nekad. Gunai šī vēlme ir briedusi ilgi, viņa ir gribējusi runāt par tām tēmām, kuras viņai ir svarīgas. Atkal jau – kovidlaiks mūsos visos ir raisījis daudz vairāk jautājumu nekā tad, kad rutīnā katru dienu ej un dragā. Tev nav laika padomāt par ļoti daudzām lietām. Godīgi sakot, es domāju, ka tas viņai ir liels izaicinājums.
Cik saprotu, viņa reflektē par teātra dabu un jēgu?
Jā, par savas profesijas dabu. Šī darba centrā ir attiecības ar skatītāju. Ko skatītājs gaida? Tā būs izrāde tirgus laukumā plašam skatītāju lokam, bet mizanscēna vienmēr būs viens skatītājs pret vienu aktrisi. Lai viņu satiktu, būs jāizstāv dzīvajā rindā.
Vai tu vēlētos programmā kaut ko izcelt?
Noteikti vēlos izcelt to, ka festivālā atkal kā mākslinieks piedalās Pēteris Krilovs. Mums tā ir tradīcija, par ko esmu laimīga. Viņš piedalās norvēģu mākslinieces Metes Edvardsenas izrādē Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Gribu izcelt visu mākslinieku atvērtību un dāsnumu strādāt tādā veidā, kā mēs eksperimentējām. Tur nav viens jaudīgāks vai cits mazāk jaudīgs. Pati sēdēju laukos pie Cēsīm. Man bija garas sarunas ar vienu no projekta autoriem, kurš Meksikā sēdēja dziļos laukos. Viņam apkārt dziedāja gaiļi, un es viņam stāstīju par Rīgu. Viņš saka – jā, mēs to darīsim, mēģināsim. Domāju, ka daudzi saprot, ka Jautājuma projekta konteksts ir Rīgas domes vēlēšanas. Mums likās ļoti svarīgi to darīt vēlēšanu nedēļas nogalē, kad pilsētā ir šī ceļojošā scenogrāfija, kas ļauj ikvienam rīdziniekam uzdot savu jautājumu. Līdz ar to neklausāmies tikai kandidātos, bet visos. Priecājos par Janas Jacukas un Lauras Stašānes Lietisko pierādījumu muzeju, kas jaunā līmenī mēģinās runāt par vardarbību ģimenē un mājsaimniecībās. Jā, šajā gadījumā balss ir dota tieši sievietēm, nesakot, ka vīrieši necieš. Statistiski tās tomēr vairāk ir sievietes, un tas ir sieviešu projekts. Šis projekts jebkurā gadījumā būtu ļoti būtisks, bet vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs zinām, ka pandēmijas laikā milzīgā ātrumā visā pasaulē pieauga vardarbība ģimenē. Man ir milzīgs prieks par visiem projektiem, kas nenotiek no septiņiem līdz deviņiem, bet, piemēram, trijos naktī vai pilnīgā nestandarta laika nogrieznī. Man izrādi definē telpas un laika pieredze. Man liekas, jo vairāk mēs eksperimentēsim ar nestandarta laika un telpas pieredzi, jo tas nāks tikai par labu kopējai teātra attīstībai. Es vēl neesmu bijusi RIBOCA, bet man šķiet, ja es par to rakstītu recenziju, izceltu Andrejsalu kā galveno izstādes varoni. Vismaz spriežot pēc bildēm, tieši vieta ir tā, kas padara šo pieredzi tik īpašu. Tas vienmēr ir jāapzinās, jo, iespējams, tas mainīs arī mūsu attieksmi pret vidi un telpu ikdienā.
Daļu no Homo Novus pieredzējumiem mierīgi varētu rādīt arī RIBOCA programmā? Kā tu domā?
Tas ir stāsts par absolūtu robežu saplūšanu. Tur nav variantu. Tas ir veids, kā laikmetīgā māksla attīstīsies. Man liekas, tas ir brīnišķīgi. Cilvēki, kuri mēģinās teātri paturēt tikai teātra kabatā, skaņu – skaņas kabatā un vizuālo mākslu – vizuālās mākslas kabatā, agri vai vēlu kapitulēs. Šīm lietām ir jāsaplūst. Tas kļūst aizvien spēcīgāks. Teātris jau arī integrē visus elementus. Bet to varētu mēģināt arī formas ziņā un aicināt māksliniekus līdzvērtīgi sadarboties no visām šīm jomām.
Iepazīstini, lūdzu, ar Latvijas Jaunā teātra institūta jauno vadītāju Beku Bergeri, kura turpinās tevis iesākto.
Viņa ir producente, kuratore un māksliniece, kura ir dzimusi Austrālijā, strādājusi Austrālijā, Ziemeļamerikā un Eiropā. Man par milzīgu pārsteigumu viņa pieteicās konkursā uz Jaunā teātra institūta vadītāja vietu. Viņa Homo Novus ir bijusi divas reizes. Kā uzzināju, pēc tam bija sev apsolījusi braukt uz Homo Novus turpmāko dzīvi, jo viņu šis festivāls ārkārtīgi uzrunājis. Beka Bergere ir teikusi, ka festivāls viņai ir tik svarīgs, ka viņa nav varējusi nepieteikties. Šī ir riskantākā, neprognozējamākā no visām iespējām, bet būtu dīvaini, ja mēs neizvēlētos riskantāko variantu, jo tas kaut kādā ziņā ir mūsu gars. Man liekas ļoti svarīgi, ka institūtu vadīs cilvēks ar ārpusnieka skatu, kurš savā ziņā spēs paraudzīties uz Latvijas teātra ainavu ar svaigu aci. Gribu visus nomierināt – viņas intereses par to, kas Latvijā notiek, ir patiesas un dziļas. Nav tā, ka viņa fokusēsies tikai uz ārzemju teātri. Turklāt Beka Bergere komandā nāk kopā ar Evartu Melnalksni, kurš savukārt ir "iekšpusnieks". Tā varētu būt interesanta kombinācija. Es viņu apbrīnoju par drosmi un novēlu veiksmi. Estētika noteikti mainīsies, bet ētiskais kods mums ir viens vai ļoti līdzīgs. Tas piecu cilvēku komisijā bija izšķirošais, ka viņa turpinās vērtības, kuras esam mēģinājuši pilināt jau daudz, daudz gadu.
Cik liels bija konkurss?
Bija pieteikušies seši cilvēki un komandas. Galu galā sacentās divi ļoti labi, līdzvērtīgi pieteikumi. Viens bija paredzamāks, otrs – daudz riskantāks.
Feisbukā redzēju skaistu bildi, kur tu esi liepu mežā kopā ar tēti. Vai tas ir Kristas Burānes darba No tā laika koki vairs nerunā sakarā?
Nē, Kristas Burānes izrāde notiks Rīgā, izrādes galvenā varone būs jauna liepa. Manā pēdējā Homo Novus mēs iestādīsim Rīgā divas liepas. Noslēdzot bulvāru loku, kur ir divas tukšas apdobes. Šīs liepas būs šo veco liepu kloni (sēžam franču kafejnīcā pie Bastejkalna – U. A.). Šo liepu, ko pirms gadsimta ir stādījis Rīgas parku un dārzu direktors Georgs Kūfalts, tiešās turpinātājas. Krista mēģina uzzināt iespējami daudz par liepām, un mans tētis ir mežzinis un specifiski pētījis liepas. Šobrīd pārmeties uz riekstkokiem. Mēs esam pieraduši vairāk pie priežu vai jauktajiem mežiem, bet liepu meži ir tiešām pasakaini. Ja izdodas nonākt vietās, kur ir simtgadīgas liepas, sajūta ir fantastiska. Tētis teica, ka augstākā esot 43 metrus augsta un vecākā, ko tieši viņš ir izurbis, kā mežkopji runā savā valodā, ir 200 gadu veca. Bildē redzamā ir t. s. Mazā ellīte pie Liepas.
Latviešu folklorā sieviete tiek asociēta ar liepu. Vai tu arī jūti īpašu saikni ar šo koku?
Nezinu. Es vispār mežu izjūtu kā savu. Paradokss ir tajā, ka es vislabāk jūtos mežā un braucu studēt uz vissarežģītāko pasaules metropoli (smejas).
Homo Novus
28.08.–10.09. Rīgas un Cēsu pilsētvidē
www.homonovus.lv
Festivāla rīkotāji aicina reģistrēties ar vārdu un e-pasta adresi un izturēties atbildīgi pret reģistrāciju, neierašanās gadījumā to atsaucot
Ieeja visos pasākumos par brīvu
Laipni gaidīti ziedojumi