Tuvojas Prozas lasījumu laiks, un autori gatavojas uzstāšanās brīdim auditorijas priekšā. Parādās vairāku Latvijas pilsētu literātu apvienību centieni atrast tos labākos autorus, kas pārstāvētu viņu dzimto vietu šajā lielajā ikgadējā literatūras pasākumā.
Mani šogad uzaicināja žūrijas sastāvā vērtēt jauno un arī pieredzējušo autoru darbus konkursā Tukuma fermentācija 2024. Konkursa tēma šogad ir pilsētas leģenda – mīts ikdienā un konkrētajā pilsētvidē, kas varētu tikt risināts arī kā raksturīgāko sabiedrisko attiecību pētījums. Tas ir saprātīgi un saprotami: īstu atbilstību dzimtās vietas izjūtai atklāt var tie, kuri šeit ir dzimuši, auguši, dzīvo un gaida nākotni. Viņi jauš tos konfliktus, kuri te pastāv, kā to lādiņi raisa mītiskā atbalsojumus tekstos.
22. novembrī tika pasludināti vērtējumi, un šoreiz par interesantāko darbu, salīdzinot žūrijas izkārtoto sarakstu pēc piešķirtajām pakāpēm no pirmās (augstākās) līdz divpadsmitajai (zemākajai) un saskaitot balsis, izvēlējāmies Lienes Milleres darbu Kungs Tukums. Savukārt autoru balvai paši konkursa dalībnieki izvirzīja Leldes Laugales stāstu Divbalsu Dāma.
Mīts vispār varētu būt ikdienas domājumu un sajūtu konstrukciju robežu pārkāpšana. Mīts vienlaikus izprotams arī kā maldīšanās semantiskajā laukā, vienalga – lai iekūņotos iluzorajos uzskatos vai, tieši pretēji, lai ātrāk izkļūtu no jau apgūto uzskatu loka.
Prozas lasījumos dzirdēsim daudz pazīstamu autoru lasījumu, taču Tukuma leģendu konkursa dalībnieki ir jauni un viņu sniegums tikai nupat pacēlies sabiedriskā vērtējuma vilnī, tāpēc vēlējos dalīties ar informāciju par viņiem. Literatūra turpina savu gaitu, lai ko arī vēstītu viens vai otrs sociālo tīklu mēmes izsauciens: saziņa grūst, kontakti gaist, un kopdarbība tādēļ iet postā.
Kāpēc ir svarīgi kontaktēties ar valodas līdzekļiem pēc iespējas detalizētāk un krāsaināk?
Jau tāpēc vien, ka esam dažādi ne vien kādu ideoloģiskas ievirzes uzskatu dēļ, ne arī piederības sociālo tīklu burbuļiem dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka mums ir atšķirīga pieredze, uztveres spējas un gēnu mantojums. Rakstošie bieži vien vēlas izpausties ne jau tādēļ, lai tiktu saprasti, mēs vēlamies vispirms saprast sevi – arī konfliktos, arī plašākā nozīmē cilvēcei draudošo briesmu nojausmās pasaulē un noteikti nevis salīdzināšanās dēļ, lai gan sacensību gars arī pieder pie gēnu programmējumiem. Šīs bezapziņas "ierīces" gara vienā gadījumā uzlādētas aktīvāk, citos – dūc vienaldzīgākā ritējumā, lai vinnēt/nevinnēt neliktos svarīgi. Tikai mirklīgā patvertnē ļoti norobežojies ikdienas doksas pārstāvis var apgalvot, ka viņš pats sevi pazīst.
Sabiedrības izdzīvošanas vēlmes mutuļo, un tehnoloģijas met dzirksteles. Līdz ar to – pārmaiņas nekad nebūs novēršamas, nekādos diktatūru apstākļos. Mainīgais ir pati eksistence. Tāpēc ir svarīgi neiegult lozungos, plakātos un shēmās. Zināms – uzskati noveco, jo realitātē vienmēr viss mainās, tāpēc tas ir svarīgi arī pašu autoru sevis apziņas jaudu uzturēšanai.