Mūzikas gads arvien sākas ar ražas svētkiem – ar Lielās mūzikas balvas pretendentu un mūža balvas laureātu izziņošanu, kam marta sākumā seko svinīgā apbalvošanas ceremonija, un ikgadējo latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu, kurā piedalās visi mūsu ievērojamākie orķestri un klasiskais mantojums tiekas ar jaundarbu pirmatskaņojumiem. Cildinošajiem pasākumiem janvārī nesen ir piepulcējusies Kormūzikas balva, kuras mērķis ir izcelt gada izcilākos sasniegumus kormūzikas nozarē, jaunradē un pedagoģiskajā darbā. Šo balvu 2025. gada 17. janvārī pasniegs otro reizi. Savukārt punktu gadam pieliek ne tikai gadumijas svētku koncerti, bet arī valsts budžeta pieņemšana, kas profesionālajai kultūrai, kultūrizglītībai un Dziesmu svētku kustības amatiermākslai nemēdz būt īpaši labvēlīga, kur nu vēl taupības režīmā, kāds atkal ir pienācis. Vienlaikus iezīmējas arī nesamērīgi kontrasti un absurda, pavirša izvēle.
Ierasti pacilāto Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju gan šogad pabojāja Latvijas Mūzikas akadēmijas seksa skandāls, kuru Latvijas Televīzija sabiedrībai servēja zīmīgajā 8. martā. Šajā kontekstā lepnums par sasniegumiem mijās ar neveiklības izjūtu un pat bailēm – ko tad, ja nāktos uz skatuves cildināt kādu, pār kura vārdu gulstas ēna? Žēl, jo tieši mūsu izcilie, starptautiski augstu vērtētie mūziķi (līdz ar Mūzikas akadēmijā gūto kvalitatīvo izglītību) un viņu iespaidīgā proporcija pret mūsu valsts iedzīvotāju skaitu ir viens no spilgtākajiem un noturīgākajiem tik daudzkārt piesauktajiem Latvijas ilgtspējas rādītājiem.
Mūsu akadēmiskās mūzikas kvalitāte joprojām ir ļoti augsta, par spīti mūziķu un pedagogu darba neatbilstošajam atalgojumam un darba apstākļiem. Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO) šī sezona ir īpaši spoža, lai gan tieši šoruden tam sākušies grūtie klejojumu gadi bez savām mājām, kamēr Lielajā ģildē divus gadus turpināsies kapitālais remonts. Īpaši spilgti LNSO koncerti pieredzēti tā mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā, jo viņa harisma, pašatdeve, dabiskā muzikalitāte un meistarība iedvesmo gan orķestri, gan publiku. Šogad šādu koncertu bijis nepieredzēti daudz. Īpaša virsotne bija Riharda Vāgnera operas Dievu mijkrēslis koncertuzvedums Cēsu Mākslas festivālā vasarā, satriecošs bija Riharda Štrausa operas Salome fināla lasījums Hanzas peronā kopā ar lietuviešu operzvaigzni Vidu Miknevičūti, kuras Salome bija baisi dēmoniska spēka vadīta. Viens no saviļņojošākajiem sezonas notikumiem bija arī LNSO tikšanās ar savu goda diriģentu Vasiliju Sinaiski un altisti, Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas līderi Santu Vižini, kā arī ar somu diriģentu patriarhu Jormu Panulu, igauņu diriģenti Kristīnu Posku, diriģentu Andri Pogu un akordeonisti Kseniju Sidorovu. Novembrī publikas sajūsmu izpelnījās Aivja Gretera diriģētais tenoru Lorensa Braunlija (ASV) un Levī Sekgapanes (Vācija, Dienvidāfrika) koncerts Draugi – Andrejam Žagaram Cēsīs.
Latvijas Nacionālajā operā (LNO) šogad lieliski izdevušies divi operiestudējumi – Gaetāno Doniceti Mīlas dzēriens un Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāsti. Tos ir vērts piedzīvot gan inscenējuma, gan pašmāju dziedātāju spilgtā, talantīgā vokālā un aktiermākslas snieguma dēļ. Īstu pārsteigumu un prieku sagādāja Ļubovas Karetņikovas (Adīna Mīlas dzērienā) un Annijas Kristiānas Ādamsones (Olimpija Hofmaņa stāstos) žilbinošā debija, abas mākslinieces pirmo reizi piedalījās LNO izrādēs.
Atklājums kamermūzikā – LNSO šā gada rezidējošās mākslinieces vijolnieces Vinetas Sareikas duets ar Tarmo Peltokoski pie klavierēm. Valsts akadēmiskais koris Latvija apliecināja latviešu mūzikas sirsnīgo, silto, gaišo pasauli Ilonas Breģes, Pētera Barisona un Viļņa Šmīdberga darbu programmā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Tā varētu turpināt ilgi, jo mūzikas dzīves piedāvājums ir neaptverami liels un patiesi labs.
Tuvojoties gada finālam, beidzot ir noslēgts līgums par Rīgas koncertzāles (Rīgas filharmonijas) projektēšanu, ko gan gaidījām jau janvārī… Savukārt 2025. gada valsts budžeta balsojumā diemžēl noraidīts rūpīgi plānotais un valdībā iepriekš ar izpratni akceptētais plāns, kas paredzēja, ka valsts mērķdotācija māksliniecisko kolektīvu vadītāju atalgojumam laikā no šī gada līdz 2026. gadam pieaugs par 1,2 miljoniem eiro gadā. Tas nokauts ar nežēlīgu, absurdu matemātiku, kurā rezultātu nosaka nelemjošie: pieciem Vienotības un ZZS deputātiem balsojot "pret", divdesmit dažādu partiju deputātiem – "par", bet noteicošajam vairākumam deputātu atturoties vai vispār nepiedaloties balsošanā.
Tātad valsts mērķdotācijas pieaugumu izdevies "izplēst" tikai vienai izņēmuma reizei? Lai sešciparu skaitlis lieki nemulsinātu, atgādināšu, ka, sadalot šo summu uz visiem Latvijas amatierkolektīvu vadītājiem, viņi līdz šim no valsts saņēma vien 39,69 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas, savukārt pārējo kolektīvu vadītāji – 19,84 eiro mēnesī, bet uz pašnodarbinātajiem diriģentiem, repetitoriem un koncertmeistariem valsts dotācija neattiecas vispār. Uz vienu gadu šie skaitļi dubultosies. Pārējo finansējumu kolektīviem turpinās nodrošināt pašvaldības, cik nu kura var vai grib. Bēdīgā situācijā gadu gadiem ir arī skolu koru un deju kolektīvu pedagogi, jo darbs interešu izglītībā naudas izteiksmē tiek novērtēts zemāk par skolotāja darbu. To, kuri ar to samierinās un paliek, kļūst arvien mazāk. Taču skolēnu Dziesmu un deju svētki nākamvasar būs. Par spīti visam!