Rīgā un reģionos no 29. augusta līdz 8. septembrim notiks Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus ar tradicionālo aicinājumu atmest aizspriedumus un noskaņot visas maņas. Savā 30 gadu pastāvēšanas vēsturē Homo Novus vienmēr ir bijis platforma arī latviešu jauno režisoru jaundarbiem.
KDi aicināja uz sarunu Reini Boteru, kurš līdz šim ir bijis pazīstams kā aktieris dažādos Kvadrifrona projektos, bet pēdējā laikā aizvien mērķtiecīgāk piesaka sevi režijā. 1. septembrī plkst. 14, satiekoties 7. tramvaja galapunktā, Reinis Boters aicina pievienoties Ķengaraga parādei apmēram trīs kilometrus garā pārsteigumu un jaunatklājumu pilnā maršrutā.
Daudzi jaunie režisori ir teikuši, ka viņus ir veidojis tieši Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus. Vai jūs arī piederat pie viņiem?
Jā, pavisam noteikti. Daudzi atmiņā paliekošākie darbi ir redzēti tieši festivālā Homo Novus. Manu teātra uztveri ir mainījuši pēdējie divi gadi, kuru laikā ir bijusi iespēja baudīt izrādes ārpus Latvijas. Tas ir radījis sajūtas, ka teātra rāmis patiesībā ir ļoti plašs. Nevajag baidīties no absurdām, abstraktām idejām.
Eiropā?
Nē, vairāk Baltijā. Bijām arī Somijā. Aizbraucot uz festivālu, iespējams redzēt izrādes no dažādām valstīm. Un tad uz skatuves ieraugi tādu ideju, kādu pats kaut kad esi nobijies realizēt, bet tur redzi, ka tas tomēr ir iespējams.
Tas ir iedrošinājums?
Tas tiešām ir iedrošinājums, bet tad atkal ir jāsaņemas nebaidīties un būt drošam (smejas). Vai festivālam Homo Novus veidotā izrāde Ķengaraga parāde arī izteiks šo rāmju palaišanu brīvāk? Kaut kādā ziņā – jā. Grūti to nosaukt par izrādi. Jā, taisnība, terminoloģijas inerce. Labosim. Kā žanriski būtu precīzāk teikt? Es to uztveru kā performatīvu notikumu. Kad bija jāgatavo apraksts, uzrakstīju, ka tā ir šķietami vienkārša pastaiga. Bet tajā būs daudz kas performatīvs. Mani uzrunāja Latvijas Jaunā teātra institūta pārstāves Sandra Lapkovska un Linda Krūmiņa. Sākumā biju pieteicies rezidencei Sedā, tur mani neizvēlējās, bet tad viņas teica, ka ir jāveido starptautiskās platformas Magic Carpets trešais noslēdzošais notikums Ķengaragā un vai es to vēlētos. Man ļoti patīk ienirt dažādās Rīgas apkaimēs. Pirms pāris gadiem Rīgas svētku ietvaros veidoju pastaigu Āgenskalnā, un man tas process ļoti patika. Man vispār izrādēs ļoti patīk process, kur varu iet un runāties ar zinošiem cilvēkiem un iegūt jaunu informāciju. Šoreiz process ir īpašāks, jo tiecies ar šķietami parastiem cilvēkiem, uzzini par viņu ikdienu un rūpēm. Tas pilnveido gan emocionāli, gan ar zināšanām. Tāda sajūta, ka esmu daudz ko ieguvis no šāda procesa. Pirms Magic Carpets noslēdzošā pasākuma izskanēja doma, ka tā varētu būt tāda kā parāde. Sāku spēlēties ar savu izpratni par parādi, kurā parādīt Ķengaragu. Tā nebūs parāde, kurā tu stāvi ielas malā un tev garām brauc karavānas un orķestris, tā būs parāde, kurā tev pašam jāstaigā pa Ķengaragu, un tad ideālā gadījumā tas tev parādīsies.
Sociālajos tīklos lasīju aicinājumus, kurā lūdzāt atsaukties Ķengaraga iedzīvotājus ar īpašiem talantiem un neparastiem hobijiem. Viņi būs integrēti stāstā?
Jā, kopumā esam veidojuši divus uzsaukumus. Skaidrs, ka procesu sāku ar citām vēlmēm un cerībām, bet bija jāpielāgojas tādiem apstākļiem, kādi ir. Esam apzinājuši radošos Ķengaraga iedzīvotājus gan dienas centros, gan mūzikas skolā, gan citur. Cenšamies tos izvilkt ārā no visa Ķengaraga, lai vienā dienā promenādes apkārtnē parādītu to, kas Ķengaragā notiek. Protams, ir jautājums, vai būs labvēlīgi laikapstākļi.
Vai pastaiga notiks jebkuros laikapstākļos?
Daudzas lietas varēs baudīt jebkuros laikapstākļos, bet ir mākslinieki un entuziasti, kuriem laikapstākļi tomēr ir ļoti svarīgi. Koncertkokles lietus laikā neredzēs.
Taču arī lietū Ķengarags ir Ķengarags. Gribas skatītājos radīt sajūtu, ka jebkas, ko viņš redz, ir performatīvs. Staigājot pa Ķengaraga promenādi ar šādu domu, esmu piedzīvojis īpašus mirkļus. Kad eju un skatos uz cilvēkiem un to, ko viņi dara, reizēm liekas, cik neparasti un pārsteidzoši viss apkārt notiekošais iestudēts. Arī visi balkoni un pilsētvide kā scenogrāfija. Tur kaut kas notiek, un tev pēkšņi liekas, ka redzi pasauli citām acīm. Tas ir īpašs brīdis. Cerams, ka šo sajūtu spēsim panākt arī skatītājos. Par to jau esmu domājis dažos iepriekšējos projektos, bet šoreiz nāca talkā arī dažas atziņas no situacionistiem un franču teorētiķa, rakstnieka un kinorežisora Gija Debora, ar kuru nācās iepazīties jau studiju laikā Kultūras akadēmijā. Situacionisti nevis vērtēja, bet vēroja, ko pilsēta ar viņiem izdara. Viņi klīda bez kartes un maršruta, pēc tam cenšoties uzzīmēt ceļu, ko bija izgājuši. Mēs arī visus mūsu atradumus būsim ievietojuši ļoti skaistā kartē, kuru ir izveidojusi māksliniece Marta Folkmane. Šai kartei nav konkrēta maršruta, bet būs dots virziens un dažādi punkti, kurus skatītāji varēs izstaigāt sev vēlamā secībā. Ja nepaspēs vai nebūs labi laikapstākļi, varēs atbraukt vēl citu dienu. Varēs to izveidot kā izzinošu pastaigu.
Vai var teikt, ka ikviens pastaigas dalībnieks piedzīvos tādu Ķengaragu, kādu būs pelnījis, t. i., cik atvērts un bezaizspriedumains spēs būt?
Laikam jā. Pieminot festivālu pieredzi, man pēdējā laikā šķiet – jo atvērtāks esi, jo foršāka ir pieredze. Es pats cenšos nenobīties un performancēs sēdēt pirmajās rindās, un sajust to līdz galam, nevis aiziet pēdējās rindās un pēc tam to nožēlot. Dažādos performatīvos notikumos ir pierasts, ka būs tas brīdis, kad mākslinieks nāks un ņems tevi aiz rokas. Tad pārņem bailes. Taču, ja tu nenobīsties, ļaujies un dari konkrēto uzdevumu, rodas pacilājoša brīvības sajūta, ka neesi no visiem nobijies (smejas). Gribas, lai skatītāji nenobītos un paši paklaiņotu, dotos un meklētu, un atrastu savu individuālo pieredzi. Šajos divos mēnešos es sev Ķengaragu esmu pilnībā jaunatklājis. Līdz šim mani nekādi ikdienas ceļi šeit neveda. Vienīgi dodoties uz Latgali, sanāca braukt cauri Ķengaragam. Bet tagad ir iepazīta maza daļiņas Rīgas, ko pirms tam nepazinu. Domāju, ka arī skatītājiem tas apmēram divu stundu laikā varētu izdoties.
Cik saprotu, vairāk liekat akcentu uz pilsētas pulsu, pilsētu kā organismu, cilvēku tuvplāniem, mazāk – uz sociālpolitiskiem kontekstiem vai sarežģīto vēsturi?
Man šķiet, ka tie konteksti ir visapkārt. Šoreiz negribējās dot skatītājam savu vērtējumu par to, kas apkārt notiek. Taču, veidojot izrādi par kādu sociāli politisku jautājumu, ir ļoti grūti palikt neitrālam. Šajā gadījumā šeit ir visi slāņi. Mēs, protams, esam runājuši arī ar pētniekiem un sociologiem par to, kā Ķengarags ir veidojies, kāpēc ir tā, kā tur ir. Šķita, ka tas viss ir acīmredzams un uz to skatītājam nav vēlreiz jānorāda. Pieredze katram būs individuāla, un negribējās to aizduļķot ar kaut kādu konkrētu uzstādījumu. Man ir radies iespaids, ka Ķengarags ir ļoti ilgi novārtā atstāta apkaime. Ja pareizi saprotu, tikai šogad tā ir iekļauta attīstības plānu augšgalā. Varbūt esmu pārpratis, bet, cik esmu papētījis dokumentus, man liekas neloģiski, ka tuvākajā nākotnē ir plānots attīstīt aktīvo zonu – parku aiz Sarkanā kvadrāta –, lai gan katrā promenādes pusē daudzdzīvokļu māju blokā ir skaisti, brīnišķīgi apzaļumoti laukumi, kuri ir pilnībā degradēti. Pēc manas loģikas – varētu sākt ar tiem, nevis ar parku Ķengaraga galā, kur kāds attīsta birojus. Daudz visādu nesakritību un nepārdomātu lietu. Tagad, šķiet, pateicoties aktīvistiem, Ķengarags ir pamanīts. Vismaz dokumentos. Taču, kad mums bija saruna ar Rīgas domes ierēdņiem, es arī sastapos ar uzskatu, ka Ķengarags savā ziņā ir aizmirsts vai tiek uzskatīts par sliktāku nekā ir. Radās iespaids, ka ierēdņiem šāds pasākums īsti līdz galam nav vajadzīgs.
Varbūt es to uztvēru pārāk emocionāli, bet, ja ierēdnim pajautā, ko jūs vēlētos parādīt no šīs apkaimes un kas jums liekas svarīgs, atbilde ir – nekā īpaša jau tur nav. Tad kļūst ļoti dīvaini un sāc domāt, vai šis cilvēks ir īstajā vietā.
No sociologiem esmu pārņēmis domu, ka cilvēki atsakās no aizspriedumiem tikai vairāku paaudžu laikā, bet ir taču dažādi veidi, kā to varētu darīt ātrāk. Tas ne vienmēr ir naudas, bet vairāk attieksmes jautājums.
Kādi cilvēki atsaucās aicinājumam piedalīties Ķengaraga parādē?
Gāja visādi. Protams, neatsaucās tik daudzi, cik gribētos. Daudz vairāk nācās iedzīvotājiem savā ziņā uzplīties – saukt pie atvērto balkonu durvīm un vaicāt, vai viņi ir gatavi atvērt savu balkonu šim notikumam. Nācās arī uzrunāt garāmgājējus vai meklēt īpašumu īpašniekus. Dažreiz tas izdevās, dažreiz ne. Tā ir daļa no darba. Ir jāatmet kauns, un ir jāiet un jāprasa, citādi nekas nenotiks. Sākumā cerējām, ka atsauksies vairāk, bet tā jau nenotiek. Pārsvarā ir cilvēki, kurus esam uzrunājuši. Ļoti novērtēju, ka šie cilvēki ir gatavi atvēlēt savu svētdienu, lai parādītu, kas notiek Ķengaragā, lai gan viņi tajā dienā nebija plānojuši to darīt.
Ķengaragam patiesībā ir sena un aizraujoša vēsture jau no XVI gadsimta otrās puses, lai gan daudzu apziņā tas pirmkārt asociējas ar padomju laikā sākto mikrorajonu celtniecību un veiksmīgi īstenoto rusifikāciju. Vai Ķengaraga parādes vajadzībām pētījāt arī vēsturi?
Jā, mēs pētījām vēsturi. Runājām gan ar vietējiem novadpētniekiem, gan vēsturniekiem. Jāpiemin Mazjumpravas muiža: šajā šķietami neraksturīgajā vietā notiek dažādi interesanti pasākumi. Ieteiktu cilvēkiem to apmeklēt. Ir arī vietējie aktīvisti, kas pēta Ķengaraga vēsturi, veido pastaigas un ekskursijas. Šajā gadījumā vēsturi pastaigā neiepinām. Sapratām, ka procesam tas ir vajadzīgs, tas ir jāzina, bet Ķengaraga parādei tomēr vajag tīru trauku, kuru skatītājs pats piepilda ar saviem, nevis mūsu iespaidiem. Ķengaraga vēsture ir ļoti interesanta, un iesaku to papētīt – gan par Mazjumpravas muižu, gan laikiem, kad pa Daugavu gāja plosti. Man arī tas bija jaunums. Sākumā, kad mani uzrunāja veidot šo mākslas darbu, man arī Ķengarags saistījās ar visu šo apbūvi un blokmājām. Man šķita, ka starp blokmājām uzbūvēšu skatuvi, kur parādīsies vietējie iedzīvotāji. Un tad es aizgāju līdz promenādei un vienkārši izkusu, ka pastāv man pilnīgi nezināma oāze pašā Rīgas centrā. Protams, politiķi ar promenādes izveidošanu ir uzkrājuši sev politisko kapitālu, bet šī apkaime kopumā ir svētīta ar to, ka te ir tik skaista vieta pašā Daugavas malā. Paskatījos pāris sludinājumu, jo dzīvoklī mani neviens neaicināja, – skats, kas paveras no necilajām daudzdzīvokļu mājām, kas ir pie pašas Daugavas, ir debešķīgs. Ir iedzīvotāji, kas no rīta iznāk pa savas mājas durvīm pie pašas Daugavas un iet nopeldēties.
Kā jūs tikāt galā ar sarežģīto valodas jautājumu? Bijāt ar mieru sarunāties arī krieviski?
Nu, laikam nē. Šajā gadījumā mēs ar dramaturģi Austru Litaunieci vienojāmies, ka tas būs notikums latviski. Austra sākumā man tika piesaistīta kā asistente, es viņu pilnvērtīgi aicināju līdzdarboties. Mums ir svarīgi šī notikuma sakarā dzirdēt krieviski runājoša cilvēka viedokli un saprast, ko viņš domā, bet valodas barjera kaut kādā ziņā pastāv, jo es arī gandrīz nerunāju krieviski. Ja man jāatsauc atmiņā, nebija tādu brīžu, kad ar cilvēkiem nebūtu bijis iespējams sazināties. Skaidrs, ka mēs dzīvojam ļoti pielādētā laikā. Tas arī mums bija skaidrs, un mēs to respektējām.
Labi, lai Ķengaraga parādei paliek arī kāds noslēpums un intriga. Parunāsim par Kvadrifronu! Kā pašvērtējumā Kvadrifrons septiņu gadu laikā ir mainījis Latvijas teātra telpu? Kādi bija mērķi un idejas, trupu dibinot, kādi – tagad? Kas ir mainījies?
Vai, noticis ir ļoti daudz kas. Patiesībā ikdienas steigā un nemitīgo darbu gūzmā nav jau tādu brīžu, kad tu pasēdētu un atskatītos, ko tad tu tādu esi izdarījis. Parasti tie ir jaunāki cilvēki, kas atnāk pie mums un ir sajūsmā par to, ko mēs esam izdarījuši, ka Latvijas kopējā teātra telpā ir jauna organizācija. Viņiem šķiet, ka tā ir bijusi ļoti liela uzdrošināšanās un drosme, un tad tu nesaproti, par ko ir runa. No otras puses – esmu sācis apzināties, ko tas ir prasījis, un varbūt Kvadrifrons tiešām kaut ko ir mainījis, vismaz mums pašiem – noteikti.
Manuprāt, Kvadrifrona vērtīgākais pienesums ir spēja uz ļoti nopietnām tēmām paraudzīties vieglāk. Nevis seklāk, bet vieglāk, asprātīgāk un pašironiskāk. Tas mūsu visumā smagnējai, daudz cietušajai sabiedrībai šķiet dziedinoši. Vai tas ir bijis jūsu uzstādījums vai jums tā vienkārši sanāk, balstoties jūsu komandas raksturos un pasaules izjūtā?
Laikam mēs esam satikušies tādi cilvēki tādā dzīves posmā ar tādu audzināšanu un vērtībām, ka tas, ko mēs darām teātrī, vienkārši atspoguļo to, kā mēs dzīvojam dzīvi. Mēs, protams, neviens neesam pasargāts no likstām, taču humors mums vienmēr ir klātesošs. Arī manā ģimenē – lai cik slikti ietu, vienmēr ir kāds jociņš, ko izspļaut. Tas viss neļauj pagurt. Kvadrifrons, protams, ir brīnišķīgs notikums. Arī veiksme, ka viss tā ir sanācis. Tomēr arī diezgan smags darbs, kas saistīts ar finansējuma piesaisti un visu pārējo. Naudu neviens pakaļ nemet, un tas viss prasa diezgan lielu darbu. Tūlīt mums būs jāraksta projekts nevalstisko organizāciju konkursam, saprotam, ka ir inflācija un viss ir kļuvis dārgāks, un diemžēl budžets ir vajadzīgs lielāks. Redzēs, kā mums izdosies. Pēdējos gados esam metuši kaunu pie malas un gājuši runāt ar potenciālajiem sponsoriem un daudzus arī ieguvuši. Tas ir viens no mūsu jaunumiem. Liela pateicība Ancei Strazdai, kura ir gatava iet runāt un jautāt pēc palīdzības. Mākslinieciskajā ziņā dažreiz jau šķiet, ka ir panīkums. Dažreiz arī raksta, ka mēs esam noguruši (smejas). Skaidrs, ka cilvēki nogurst, mēs kļūstam vecāki. Tomēr mēs katrs esam tik dažādi un darām tik citādi, ka ir grūti pateikt, ka esam vienveidīgi. Mums ir ļoti daudz atšķirīgu projektu. Savā iekšējā sajūtā Kvadrifrons visu laiku iet uz priekšu un mainās.
Raugoties no malas, ir radies priekšstats, ka šobrīd jums katram vairāk ir savi individuālie radošie projekti.
Jā, katram ir savs rokraksts. Ir izveidojušies arī tandēmi un grupas, kas ir vairāk sastrādājušās un jūt cits citu. Mēs visu laiku maināmies.
Jūs sākāt kā izteikta jauniešu trupa ar visām raksturīgajām īpašībām – ironiju, pašironiju, dauzīšanos, aprobētu klasi kas vērtību apsmaidīšanu. Vai un kā Kvadrifrons septiņu gadu darbības laikā ir pieaudzis?
Tas atkal nāk no tā, ka mēs visi esam cilvēki konkrētā vecumā un augam gan mākslinieciski, gan emocionāli. Septiņi gadi, cik esmu dzirdējis, ir laika posms, pēc kura ir jānotiek kaut kādām pārmaiņām. Es personīgi bieži vien jūtu, ka mūsu spēles telpa Rīgas cirkā ir par mazu, lai atspertos mazliet vairāk. Tas varbūt būtu nākamais solis, lai pieaugtu. Šobrīd tas nav īsts plāns, bet dažreiz es par to iedomājos. Bet nekas neliedz lielākam projektam izmantot kādu citu spēles telpu. Pārdomas, protams, ir dažādas. Gribas, lai tas viss turpinātos un ietu uz priekšu.
Kopā ar Ances Strazdas Mariju Spēlmaņu nakts godalgotajā dramaturga Klāva Meļļa un režisores Paulas Pļavnieces izrādē Marija un zibens par jauna cilvēka sarežģītajiem, kauna un vientulības pilnajiem sevis meklējumiem. Foto – Lita Millere
Vai jūs varētu mazliet iepazīstināt ar pašu jaunāko Kvadrifrona darbu, kas 7. septembrī piedzīvos pirmizrādi Āgenskalna tirgū. Īsizrādei ar masāžas elementiem ir burvīga anotācija, kas ir Kvadrifrona rokraksta daļa: "Visu vasaru dažnedažādās saimniecībās, siltumnīcās, dārzos un piemājas dobītēs mēs esam stādījuši un piķējuši, ravējuši un rušinājuši, mēslojuši, diedzējuši, laistījuši, vēdinājuši un "griezuši padusītes", lai parūpētos par saviem mazajiem brāļiem un māsām – sēklām, sīpoliem, gumiem, stādiem un dēstiem. Tagad, iestājoties pāragram rudenim, mūsu augi ir samīļoti un aptekalēti, tāpēc beidzot pienācis laiks samīļot un aptekalēt arī vienam otru."
Šajā projektā esmu iesaistīts tikai kā tehniskais direktors. Es pats to gribētu izbaudīt.
Piedalīties varēs tikai daži skatītāji?
Jā, katrā reizē būs četri skatītāji. Mani šī ideja ieintriģēja. Tas atkal ir kaut kas cits. Sākumā bija domāts kaut kas vērienīgāks, bet atkal bija jāpielāgojas apstākļiem. No - teikti aicinu cilvēkus atnākt.
Eksperti ir iebilduši pret jūsu kukaiņu operas Ērces nosaukumu. Intervijā televīzijā Henrietai Verhoustinskai raidījumā Kultūrdeva aicinājāt lietas neuztvert tik nopietni. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki ne saprot, ka māksla un zinātne ir divas dažādas lietas?
Nezinu. Ir sajūta, ka ar Krievijas iebrukumu Ukrainā visi ir radikalizējušies. Kļuvuši asāki, daudz jūtīgāki. To var novērot arī publiskajā telpā un sociālajos tīklos. Man arī bija pārsteigums, kad izjutu tvitera [X] īsto pusi – biju uzrakstījis šķietami nevainīgu tvītu par integrāciju. Kāds žēlojās, ka cik var dot integrācijai naudu. Man šķita – nu kā, integrācija ir tā, kas šos cilvēkus, kuri ieceļo, padara par mūsējiem. Skaidrs, ka notiek globāla tautu kustēšanās un ir ļoti svarīgi, lai atbraukušie cilvēki iekļautos mūsu kultūrā un vērtībās. Tad tik sākās! (Smejas.) Kaut kādā ziņā biju ieintriģēts, kas tur notiek, bet beigās jau vairs visus komentārus nelasīju. Man šķiet, ka cilvēkiem ir kļuvis grūti nesacepties par šiem jautājumiem. Runājot par Ērcēm, Klāvam Mellim bija piemērs, ka Putnu operā arī nav tikai putni, bet galvenajā lomā ir doktors Dūlitls (smejas). Arī Ērcēs ir citi kukaiņi. Man ļoti patika, ka caur dauzīšanos un absurdu varējām runāt par vispārīgām pamattēmām.
"Man ļoti patika, ka caur dauzīšanos un absurdu varējām runāt par vispārīgām pamattēmām," – Reinis Boters Dēles dēla lomā režisores Paulas Pļavnieces iestudētajā kukaiņu operā visai ģimenei Ērces. Foto – Agnese Zeltiņa
Pirms trim gadiem radījāt ļoti personīgu stāstu Nēmiz pǟl!, kurā caur savas dzimtas prizmu pētījāt, kā divu paaudžu laikā notika atteikšanās no runāšanas lībiešu valodā. Dāvis Stalts to nosauca par "ļoti depresīvu, bet godīgu un vajadzīgu stāstu". Vai jums ir nodomi turpināt pie vērsties lībiešu tēmai teātrī?
Par savas dzimtas lībiešu atzaru tagad esmu nomierinājis zinātkāri, un man ir jāpapēta citi dzimtas zari. Dzimtas koks pagaidām vēl ir nepilnīgs. Kopumā vilkmi pret Lībiešu krastu es jūtu. Tur ir neizsakāma, romantizēta sajūta – tas man ir svarīgi. Šovasar ar Līvu savienību mums izdevās noorganizēt mākslinieku rezidenci Lībiešu tautas namā Mazirbē. Caur to es izdzīvoju savu lībiešu stāstu. Vasarā Lībiešu krastā dzīvoja trīs mākslinieki, katrs ar savu pieredzi, katrs ar saviem īpašajiem mirkļiem. Tūlīt septembrī nāksim kopā un domāsim, kā vasarā radušos ideju varēsim nākamgad realizēt. Līdz galam tomēr nejūtos piederīgs lībiešu kopienai, jo mana ģimene, vismaz man augot, nekādi nav piedalījusies lībiešu aktivitātēs. Līdz ar to es jūtos pietuvināts, bet tomēr vairāk no malas.
Kultūrdevas anketu kladē kā grāmatu, kas jūs īpaši ietekmējusi, minat Andrusa Kivirehka grāmatu Skaistais dzīvnieks. Ar ko jums tā ir nozīmīga?
No šī literārā darba vispār radās Kvadrifrons. Esam daudz strādājuši ar Kivirehka tekstiem. Kopumā saista viņa valoda, neiedomājamais domas lidojums. Arī nebaidīšanās no absurda; ka var uzrakstīt stāstu par to, ka zēns mīl stirnu. Tas var būt pilnīgs absurds, bet tur var būt arī kaut kas aizkustinošs.
Sīkāk par Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo Novus programmu: homonovus.lv