Žurnālists Endrū Kokbērns bija izsekojis cilvēktirdzniecības struktūrvienību pēdām Bosnijā, iezīmējot XXI gadsimta sākuma tirgus paplašināšanos Balkānu valstu un bijušā Austrumu bloka virzienā, saistot to ar ekonomiskā sabrukuma, bijušās Dienvidslāvijas kara un migrācijas sekām. Kā otru augošā tirgus faktoru autors nosauc globalizāciju ar tās preču un naudas apriti visā pasaulē.
Raksts iesākas ar kāda bosniešu sutenera pausto izbrīnu: "Bet vai tad tas ir kāds noziegums – pārdot sievietes? Pērk un pārdod, piemēram, arī futbolistus – vai tad ne?" Kad šo biznesmeni tajā pašā 2003. gadā arestē bosniešu varas iestādes, viņš pamanās pieprasīt kompensāciju, sakot: "Tās sievietes man izmaksāja veselu bagātību!" Raksts iezīmē to, ka globālās prostitūcijas vaibsti mainās: tie vairs nav taju vai pakistāņu bērni, indiešu meitenes, kuru "mājvieta" ir četras reiz sešas pēdas liels pinjara – būris hindu valodā. National Geographic ir bilžu žurnāls – pinjaras durvīs stāv grezni tērpta meitene. Viņas seja palikusi ēnā, taču ir skaidri redzams, ka viņa gaida bērnu. Raksta noslēgumā autors rezumē, ka ir ļoti grūti ticēt, ka XXI gadsimtā iespējama vergturība. Tā nekur nav pazudusi, vien tās seja mainījusies: vairs ne tikai melnādains, ķēdēs saslēgts vīrietis, bet arī austrumeiropiete. Latvijas vārda šajā rakstā nav.
Epstīna failu skandāls šos vaibstus atkal ir mainījis. Meiteņu sejas, kas pārplūdina sociālos tīklus, nepieder nabadzīgu, pilsoņkaros ieslīgušu, grūti izrunājamu nacionalitāšu pārstāvēm ar tikpat grūti izrunājamiem mammas dotajiem vārdiem. Līdzīgi kā #MeToo kustības cīnītājas, viņas pieder pie pārtikušās Rietumu pasaules, un viņu vervētāji nav odiozi bosniešu mačo ar tīģeri personīgajā zooloģiskajā dārzā, bet tā sauktie "īstie" šīs pasaules varenie. Ja nu kādam vēl ir romantizēti priekšstati par mūsdienu aristokrātiju, tie izplēn, noskatoties BBC ziņas, kurās redzams, kā bijušais britu princis smejot rāpo pa virtuves galdu pakaļ jaunai meitenei.
Starpība starp bosniešu cilvēktirdzniecības mafiju un Rietumu pasaules prinčiem izrādījusies minimāla. Galvenais ir draudzīgums, spēja komplimentēt, pakāpeniska uzticības iegūšana un spēja likt pusaudzei noticēt, ka viņa ir "sieviete" – forša, īpaša sievietīte, kaut kas tikpat vērtīgs kā visdārgākais futbolists, jo ar viņu ir gatavs runāt pats britu karaļnama piederīgais. Likt noticēt, ka viņa ir sieviete neatkarīgi no tā, ka viņas mammas katru dienu atkārto, ka viņa vēl ir bērns – aizsargājams un lolojams.
Un tad šie bērni izaug ar atskārtu, ka mammai – apgrūtinošajai, bailīgajai mammai –, nevis smalkajam kungam bijusi taisnība. Īpaši smagi šie noziegumi ir tāpēc, ka upuri, kas izdarījuši pašnāvību, mūsuprāt, tomēr būtu sagaidījuši savas taisnības atzīšanu. Mūsos runā ilgas pēc taisnības, pēc godaprāta, pēc labā uzvaras – bet cik tas ir godīgi attiecībā pret upuriem, kurus tagad tiecamies padarīt par ikonām? Un, lai šo taisnības iespējamību padarītu vēl neiespējamāku, šoreiz "rakstā" gan ir ticis minēts Latvijas vārds.