L auris ir šāvējs trešajā paaudzē. No tēva puses vectēvs šāva, savukārt tēvs padomju laikā kļuva par PSRS čempionu. "Ja man būs dēls, arī virzīšu uz šaušanu vai hokeju," pārliecināts ir šāvēju Strautmaņu dinastijas pārstāvis. Tokijas olimpiskās spēles ir pārceltas uz nākamo gadu, un nokļūšana uz lielās sporta skatuves ir Laura sportiskais mērķis. Vecums – 25 gadi – esot tikai sākuma metri, ja šaušanu salīdzinot ar maratona distanci.
Paralēli sportošanai Strautmanis aktīvi darbojas Zemessardzē un savu nākotni vēlas saistīt ar militāro dienestu. Par Latviju viņš ir gatavs savu galvu nolikt.
Pirms kāda laika, šķiet, tas bija Ukrainas konflikta laikā, viens no politiķiem izteicās, ka katram Latvijas vīrietim nebūtu par skādi ar plinti plecā pāris nedēļu paskraidīt pa mežu, lai atsvaidzinātu vai no jauna apgūtu militārās pamata lietas. Atbalsti šādu ierosinājumu?
Pilnībā tam piekrītu. Ja godīgi, es iestājos tikai par obligāto karadienestu. Labi, tie varētu nebūt divi, bet viens gads noteikti. Tādā gadījumā paaudze, kas jau nāk pēc manis un ir dzimusi pēc 2000. gada, pamainītu uzskatus. Patlaban lielai daļai ar dzīves uztveri ir diezgan bēdīgi. Ir ļoti daudz jauniešu, kuriem vajadzētu armijas dienestu, lai viņi dzīvē tiktu uz pareizā ceļa. Žargonā izsakoties, patlaban ir diezgan lielas auzas.
Kur saskati lielāko problēmu?
Mūsdienu tehnoloģiju lietošanā. Protams, es pats jau arī izmantoju telefonu dažādās dzīves situācijās, bet daudzi, teiksim tā, ar saviem izteikumiem pārāk daudz atļaujas. Viņi runā par lietām, par kurām, manuprāt, viņiem nevajadzētu pat domāt. Cilvēki priekšplānā izvirza savas tiesības, bet aizmirst par pienākumiem. Piemēram – pret valsti. Liela daļa arī izrāda savu drosmi un neaizskaramību aiz ekrāna.
Par obligāto karadienestu sāk runāt, kad veselības pārbaudes uzrāda mūsdienu jauniešu vājo fizisko sagatavotību. Šķiet, arī uz laiku pabūt ārpus komforta zonas lieti noderētu?
Es piekrītu. Ja jau reiz ir tik tālu, ka pamatskolā skolēns nespēj izpildīt minimāli nospraustos normatīvus… Ja nespēj pievilkties pie stieņa un nevar piepumpēties prasīto daudzumu, tad ir jādomā, ko darīt. Viens no veidiem būtu militāro mācību ieviešana skolās. Šajā virzienā jau tiek strādāts, un es ceru, ka līdz 2024. gadam, kā laikam ir plānā, to arī izdosies sekmīgi īstenot. Jaunsardze un armija ir nepieciešama katram vīrietim. Ir arī skautu kustība, kurā var iesaistīties jau no mazākajām klasēm.
Ko skolēni dara Jaunsardzē?
Viņi darbojas pulciņos. Iet pārgājienos, mācās siet mezglus un apieties ar ieročiem. Pārgājienos ir taktiskie uzdevumi, kuru laikā izmanto rācijas. Ir alpīnisma elementi. Es pats esmu bijis jaunsargs, un tas patiešām bija interesanti.
Zemessardzē jau ir lielāks akcents uz militārajām lietām?
Vairāk ir ieroču apmācības un arī kaujas taktiskie vingrinājumi. Zemessardzē lielāku vērību velta fiziskajiem vingrinājumiem, tāpat attīsta taktisko domāšanu. Ir noderīgas lietas ikdienas dzīvei, piemēram, pilnveidojas runas dotības un spēja komunicēt ar cilvēkiem. Pastāv iespēja, ka tas aizrauj un pēc tam ir vēlme turpināt darbību profesionālajā dienestā. Zemessargi piedalās arī pazudušu cilvēku meklēšanā un nopietnu seku likvidēšanā, sadarbojas ar Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām un Valsts robežsardzi. Tas nav darbs. Brīvajā laikā, kad vari atļauties, tad arī iemācies tās pamata zināšanas, kas, manuprāt, ir nepieciešamas katram vīrietim. Protams, arī sievietēm tas ir noderīgi, ja ir vēlēšanās.
Vai nav tā, kā modernajā laikmetā fiziskie dotumi pat armijā atbīdās otrā plānā?
Ar jaunajām tehnoloģijām var paveikt lielas lietas. Tas ir tikai pašsaprotami, ka jaunās tehnoloģijas tiek ieviestas arī armijā, jo ir jāiet laikam līdzi. Tomēr fiziskajai sagatavotībai ir jābūt vismaz tādā līmenī, lai spētu iestāties Zemessardzē un lai sevi apliecinātu, ka varēsi izturēt nodarbībās paredzamās grūtības. Pēc fiziskajiem dotumiem katram arī piemeklē konkrētu vietu. Kuriem vairāk spēka, dod ložmetēju, jo viņi spēs to panest. Citus atkal virza par militārās tehnikas šoferiem vai arī māca jaunākās tehnoloģijas. Drons un nakts redzamības iekārtas, kas ir ļoti dārgas, jau tiek lietoti. Ar dronu var noteikt, kur ir silts objekts, tātad tur slēpjas cilvēki. Jebkurā gadījumā kājnieki būs vajadzīgi, jo viņi ir Zemessardzes mugurkauls.
Kā skaties uz to, ka XXI gadsimtā joprojām notiek aktīva bruņošanās un valstis, tostarp Latvija, militārajām vajadzībām atvēl ievērojamas naudas summas?
Man tad ir pretjautājums: kāpēc Latvijā vajag dislocēt NATO kaujas grupas? Ja reiz citas valstis ir gatavas tērēt prāvus līdzekļus, lai šeit dežurētu, mūs aizsargātu un pastiprinātu, tad arī mums vajadzētu būt spējīgiem reaģēt un parādīt sabiedrotajiem, ka esam spēcīgi. Tamdēļ arī militārajām vajadzībām ir nepieciešams pienācīgs budžets.
Padomju laikā sportistus dislocēja speciālās sporta rotās, lai viņiem samazinātu tiešos dienesta pienākumus un lai varētu pienācīgi trenēties. Pēc pilnas programmas dienējot, tu spētu pietiekami sagatavoties augstākā līmeņa šaušanas sacensībām?
Tās ir savienojamas lietas, bet, protams, būtu nepieciešams izdiskutēt ar augstāk stāvošajiem komandieriem, kā to visu saplānot un īstenot. Jā, esmu domājis par militāro dienestu, bet tas nav manā kompetencē runāt par profesionālā sportista gaitu apvienošanu ar militāro dienestu.
No tava skatpunkta – skraidīšana ar ložmetēju pa lauku nevar pēc tam negatīvi atsaukties uz precizitāti šautuvē, kad būs atkal jāmērķē ar pistoli?
Visu jau var loģiski saplānot. Ja man tuvojas sacensības, treneris ar komandieri varētu izrunāt, kā sagatavošanās posmā man labāk darboties. Pirms mačiem man vajadzētu koncentrēties tikai uz šaušanu, un pēc tam jau atkal es varētu atgriezties poligona smiltīs. Es jau esmu piedalījies Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un Zemessardzes čempionātā. Mans tētis joprojām ir Zemessardzē, un pārsvarā es šauju kopā ar viņu un vēl dažiem labiem šāvējiem no mūsu Zemessardzes bataljona. Esam vairākkārt izcīnījuši godalgotas vietas.
Šaušanas sacensībās ar pistoli ir laiks pirms katra šāviena kārtīgi nomērķēt, turpretī militārajās mācībās viss laikam notiek daudz ātrāk?
Šaušanas pamati jau nemainās. Arī ar kaujas ieroci ir jānomērķē un pēc tam jānospiež mēlīte. Nav jau tā, ka izvelc ieroci un šauj no gurna. Mācībās gan ir jāspēj ātrāk noreaģēt, ātrāk pielāgoties un ātrāk izpildīt šāvienu, ja mēs salīdzinām ar sporta šaušanu.
Iesaistīties Zemessardzē tēvs pamudināja?
Kopš tās izveidošanas pirmsākumiem 1991. gadā tēvs ir Zemessardzē. Sāka viņš Tukumā 42. kājnieku bataljonā un dienē joprojām, cik veselība atļauj 48 gadu vecumā. Pirms pāris gadiem Tukuma bataljonu gan apvienoja ar Dobeles 51. kājnieku bataljonu, un tagad esam zem Dobeles bataljona.
Kā es iesaistījos? Man mājās ir fotogrāfija, kurā es četru vai piecu gadu vecumā stāvu ar šauteni. Tajā laikā katram zemessargam mājās bija AK tipa triecienšautene. Tajā bildē šautene ir garāka par mani, un, jā, – ieroči mani interesē jau kopš bērnības. Sākumā bija Jaunsardze, bet jau 16 gadu vecumā ar komandiera un tēva atļauju un pilnas atbildības uzņemšanos es gāju līdzi uz Zemessardzes mācībām, lai gan to drīkst darīt no 18 gadu vecuma. Rotā mani iepazina jau tajā vecumā. Staipīju arī ložmetēju.
Tā bija vēlēšanās līdzināties īstiem vīriem, vai jau tad aizdomājies par valsts aizsardzības rindu stiprināšanu?
Teikšu godīgi, ka tajā vecumā es iesaistījos Zemessardzē, jo man tas patika un ļoti aizrāva. Par lielām lietām es neaizdomājos, lai gan kaut kur bija sajūta, ka esmu patriots un daru to savas valsts labā. Tā patika nekur nav pazudusi. Reizēm pieķeru sevi pie domas, ka pēc vienas mājās nodzīvotas nedēļas gribas atpakaļ uz kazarmām vai mācībām mežā. Kaut vai tas būtu vesels mēnesis, bet gribas atpakaļ. Jā, tā nav nekāda zelta bedre, bet velk uz turieni.
Draudzene nebūs dusmīga, to uzzinot?
Gan jau ne. Evija mani saprot un atbalsta. Viņai atkal ir sava skola un savas lietas. Draudzene saprot, ka es to visu daru nākotnes vārdā, savas un viņas labklājības labā un valsts labā.
Pār valsts vadītāju galvu bieži veļas pārmetumu lavīna. Šķiet, daudzi dzīvo pēc principa "es mīlu šo zemi", bet par valdību neizsakās glaimojoši…
Ar mani ir līdzīgi. Par šo zemi es nolikšu savu galvu. Bet dažreiz tik tiešām, redzot visu to murgu, piezogas doma: vai tas viss ir tā vērts?
Kas tevī raisa dusmas?
Es pat negribu visu novelt uz pašreizējo valdību. Visu šo gadu laikā ir tik daudz kas savārīts! Es varu noņemt cepuri to cilvēku priekšā, kuri šeit joprojām dzīvo. Patiešām jāsaka paldies cilvēkiem, kuri Latvijā attīsta savu biznesu, nebrauc projām un nesaka, ka šeit viss ir slikti.
Varbūt jaunajai paaudzei jābūt aktīvākai?
Es esmu spēris pirmo soli, cenšoties izdibināt, kas notiek manā [Tukuma] pašvaldībā. Esmu pievienojies vienai partijai, pagaidām gan tikai kā domubiedrs, un aktivitātēs un diskusijās mēģinu saprast, kas tajā katlā vārās.
Zemessardzes rindās nav godīgu cilvēku, kuri varētu iesaistīties politikā?
Īstenībā ļoti labs jautājums. Jā, viņi varētu to darīt, bet psiholoģiski neizturētu. No aizmugures būtu spiediens: dari tā un dari šitā. Pēc kāda laika gan jau viņi neizbēgami pakļautos vairākumam. Vienīgais politiķis un ministrs, pret kuru man ir respekts un kura dēļ es noliktu savu galvu, ir Pabrika kungs. Tāpat arī cienu cilvēkus, kas stāv aiz viņa NBS vadībā. Pabriks ir viesis manī ļoti lielu uzticību. Viņš ir pievienojies mūsu Zemessardzes rindām un vienmēr ir spējis loģiski spriest un darīt. Ja būtu X stunda, viņš spētu adekvāti reaģēt.
Novembrī rīkotie atceres pasākumi sabiedrībā vairo patriotismu, bet vai par karogu un valsts simboliem nevajadzētu padomāt biežāk?
Šīm lietām vajadzētu periodiskāk pievērst uzmanību, lai gan kopumā, izmantojot sociālos tīklus, tas tiek labi darīts. Latvijas armija ir beigusi, teiksim tā, slēpties un baidīties no nezināmā ienaidnieka. Arvien vairāk ir pieejami informatīvie materiāli un reklāmas rullīši, kuros ir redzams, kas reāli tiek darīts. Jā, novembris ir mēnesis, kad mēs izliekam Latvijas karogu, izejam ar to ielās, aizdedzinām svecītes… Tad viss ir labi. Latvija ir skaista. Dzirdam saukļus: "Latvija ir mana zeme." Bet paiet mēnesis vai divi, un atkal viss ir slikti, atgriežas ikdienas rutīna. Mēs aizmirstam par patriotismu, kas valdīja novembrī.
Par Zemessardzes tēmu raksta un runā pietiekami daudz?
Es tam visam sekoju līdzi, tāpēc uzskatu, ka ir pietiekami daudz informācijas. Vai tā atbildētu cilvēks, kuram Latvijas armija un Zemessardze neinteresē un kurš par militārajām lietām vispār neinteresējas? Visticamāk, viņa atbilde būtu nē. Liela nozīme ir tam, kas ikdienā ir katra cilvēka redzeslokā. Es Facebook sekoju līdzi Latvijas armijai, Zemessardzei, Valsts robežsardzei un Valsts policijai. Manā skatījumā ir pieejama visa nepieciešamā informācija.
Dienests Latvijas armijā pašreizējos apstākļos, kad apkārt valda diezgan liela neziņa, varētu būt labs variants, jo garantē stabilus ienākumus.
Pilnīgi noteikti. To esmu teicis arī saviem draugiem un paziņām, ka pašreizējā situācijā Latvijas armija ir stabilākā, drošākā un konkurētspējīgākā darbvieta. Tas nav biroja darbs, bet būs visas sociālās garantijas un stabila alga konkrētā datumā, turklāt ar kvalifikācijas celšanas iespējām līdz pat 40–50 gadu vecumam.
Jārēķinās gan ar prombūtni no ģimenes locekļiem…
Tas ir mīts, ka armijnieki ilgu laiku pavada projām no savām otrajām pusītēm. Tikai pirmos trīs mēnešus būs ilgāka prombūtne, lai gan arī tad var atbraukt uz mājām. Pirmajā laika nogrieznī varēs pārliecināties, vai draudzene un sieva ir bijusi uzticīga. Pēc tam jau ir normāla astoņu stundu darbadiena, ja vien nav mācības ar nakšņošanu bāzē.
Vienojoties par intervijas laiku un vietu, sacīji, ka līdz pieciem pēcpusdienā ir darbs. Tas nozīmē, ka pilnībā vairs neesi profesionāls sportists, kuram viss ir pakārtots šaušanai?
Šaušana joprojām ir mana prioritāte, darbs numur viens, un šai ziņā nekas nemainīsies, bet pašreizējā situācijā, kad visas sacensības ir atceltas, speciālo treniņu apjoms ar šaušanu un mentālo gatavību ir samazināts. Manā ikdienā tagad ir parasts darbs. Es strādāju bruģēšanas firmā. Kad sacensības atsāksies un vēl pirms tam, palielināšu speciālo treniņu apjomu. Fiziskās sagatavotības treniņi turpinās. Darbs arī nav no vieglākajiem. Ar bruģakmeņu cilāšanu es arī trenēju atsevišķas muskuļu grupas.
Viena daļa sportistu ir psiholoģiski paguruši. Cik ilgi var trenēties – gribas taču izjust arī sacensību gaisotni! Turpinoties Covid-19 pandēmijai, varbūt aizdomāsies par sportista karjeras beigšanu?
Tas gan nenotiks. Šaušana ir mana sirdslieta. Man ir zināmi sportisti, kuri pandēmijas laikā izlemj aiziet no sporta, bet es tādu iespēju pat neesmu apsvēris. Kaut kad jau viss beigsies.
Kas pamudināja nodarboties ar šaušanu?
Kā jau daudziem, arī mani ģimene ievirzīja konkrētajā sporta veidā. Tēvs un vectēvs nodarbojās ar šaušanu. Bērnībā man ieroči zibēja acu priekšā, un pašam arī radās vēlme pamēģināt. Vectēvs laukos iedeva izšaut ar gaiseni un pēc tam mammai teica, ka es gribot šaut. Tēvs padomju laikā bija PSRS čempions. Tāpēc arī man ieroči un militārās lietas ir sirdij tuvas.
Medības nav aizrāvušas?
Man vairāk patīk militārie ieroči un pietiek ar to, ka militārajās mācībās es izšauju ar automātu un ložmetēju. Vēl ir treniņi šautuvē. Lai es vēl ar šauteni skrietu pa mežu?
Tokijas olimpiskajām spēlēm nepaguvi kvalificēties. Ja spēles notiktu šogad, būtu ieguvis īpašo ielūgumu jeb zaļo karti?
To es nezinu, jo līdz tam vēl nebiju nonācis. Man bija paredzētas divas kvalifikācijas sacensības, bet tās pārcēla. Covid-19 izraisītais juceklis ar sacensību pārcelšanu man nāca tikai par labu. Es vismaz tā uzskatu, jo man tagad ir vairāk laika sagatavoties kvalifikācijas sacensībām, kurām kaut kad ir jānotiek. Man ir dots vēl viens Eiropas čempionāts, kurā izcīnīs olimpiskās kvotas. Iepriekšējā Eiropas čempionātā, kas notika gada sākumā, es labi nostartēju, izcīnot astoto vietu.
Šaušanā 25 gadi ir tikai sākums ceļā uz lielākiem sasniegumiem?
Principā – jā. Maratona mērvienībā ir noskrieti pirmie 100 vai 200 metri. Labākie gadi ir no 30 līdz 35.
Bez Latvijas Olimpiskās vienības atbalsta būtu iespēja turpināt startēt augstā līmenī?
Nē, jo diemžēl mans sporta veids nav tik populārs. Potenciālajiem sponsoriem par šaušanu nav intereses. Pēc Eiropas spēlēm Minskā es uzrunāju sporta apģērba ražotāja firmu 4F un mani maigi atšuva.
Šaušana nav tas sporta veids, kam tiešām vajadzētu būt armijas paspārnē?
Manā skatījumā tas ir sporta veids numur viens, kam vajadzētu būt armijas apgādībā. Iespējams, kaut kad nākotnē tā arī notiks. Igaunijā un daudzās citās valstīs tā arī ir.
Cik maksā viena pistole un patronas?
Pistoles cena svārstās no 2000 līdz 3000 eiro. Treniņā es izšauju no 100 līdz 150 patronām. Vienas patronas cena ir deviņi centi. Treniņi ir divreiz dienā un piecas reizes nedēļā. Gadā sanāk prāva naudas summa.
Par šaušanu vēl esi teicis, ka tas ir izturības sporta veids.
Tā arī ir. Ļoti augstā līmenī ir jābūt psiholoģiskajai noturībai.
Amatieru līmenī joprojām sargā hokeja vārtus?
Protams, tikai tagad visas halles atkal ir aizslēgtas. Šosezon man ir bijušas tikai divas spēles.
Katram vīrietim vajadzētu mācēt šaut?
Pēc manas dzīves uztveres – jā. Var jau būt, ka es esmu pārmantojis veco domāšanas stilu vai arī man tā ir mācīts, bet es domāju, ka katram vīrietim vajadzētu prast ar ieroci apieties. Iespējams, jaunā paaudze man nepiekritīs, bet tāds ir mans uzskats.