Nākotne robotiem

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) doktorants Kārlis Berkolds jau piecus gadus ar aizrautību darbojas RTU Robotikas klubā, raksta doktora disertāciju par mākslīgajiem neironu tīkliem un pēta, kā iemācīt robotiem atpazīt, kopt un audzēt augus. Viņš ir pārliecināts, ka visi, kas strādā universitātē, ir entuziasti un tāpēc, lai gan privātajā sektorā varētu nopelnīt daudz vairāk, pieturas pie pētniecības.

Interesi par robotiku jaunais pētnieks cenšas nodot arī tālāk un jau piecus gadus izglīto dažāda vecuma jauniešus skolās, darbnīcās un robotikas pulciņos. Šogad viņš ir nominēts Imanta Ziedoņa fonda Viegli apbalvojumam Laiks Ziedonim nominācijā Rabarbers, kuru pasniedz izciliem Latvijas jauniešiem.

Ko ikdienā dara inženierzinātnes doktorantūras students, kas nodarbojas ar robotiku?

Robotika sastāv no trim lietām – mehānikas, elektronikas un programmēšanas. Attiecīgi ar šīm trim daļām mēs arī nodarbojamies, saliekot tās kopā, veidojas viens robots. Ir cilvēki, kam patīk kāda specifiska daļa, bet es pagaidām cenšos apgūt un izpētīt visas šīs lietas.

Pieņemu, ka jūsu doktora darbs arī ir saistīts ar robotiem. Ko tieši pētāt?

Darbs ir par mākslīgo intelektu. Būtībā pētu aparatūrā īstenotus mākslīgos neironu tīklus – mans mērķis ir panākt, ka es varētu izgatavot mākslīgās smadzenes un likt robotam pašam mācīties lietas. Programmēšana ir laikietilpīgs process, aprakstīt mums apkārt redzamās lietas ir ļoti sarežģīti, dažkārt tas arī nav iespējams vienkārši fizisku apsvērumu dēļ. Bet ir dažādi algoritmi, kas ļauj robotam mācīties kā cilvēkam – gan atpazīt lietas, gan atklāt kļūdas. Ar to es arī mēģinu nodarboties, lai varētu izveidot mobilus robotus, kas veiktu uzdevumus, braukātu apkārt, iemācītos izpildīt jaunas komandas.

Ja vienkāršojam, tas būtu tā, ka, piemēram, mazais automātiskais putekļu sūcējs neēstu manus vadus nevis tāpēc, ka esmu tur novietojis sensoru, kas viņu aizdzen, bet tāpēc, ka viņš ir iemācīts tur nebraukt?

Savā ziņā arī, jā. Vairāk gan tā ir tāda kartēšana – sensori uztaisa apkārtnes karti, un robots zina, kur kas atrodas, viņš nepazaudē savu ceļu. Bet es gribu, lai varu uzlikt kameru, parādīt bildīti, ka tur ir kāpnes, objekts, un viņam pateikt: "Tur neej!" Vai tieši pretēji: "Īpaši apstaigā!" Un viņš no tā pēc tam izdarītu secinājumus.

Ja jūs pietiekoši labi paveiksiet savu darbu, nākotnē mašīnas varēs iztikt bez cilvēkiem?

Es teikšu, ka ne. Visur aizmugurē ir cilvēks. Es nesaredzu brīdi, kurā robots varētu iztikt bez cilvēka, vienalga vajadzētu būt vadībai. Protams, mums ir mērķis panākt lielu autonomiju. Fabrikās, piemēram, tas jau tagad ir. Tāpat gribam arī lauksaimniecībā izveidot sistēmas, kas ir ekonomiskākas un taupīgākas. Tomēr vienmēr ir vajadzīgi cilvēki, kas apkopj, pārbauda, nomaina detaļas. Neredzu iespēju, ka roboti paši to varētu veikt.

Tātad cilvēces nākotne tomēr ir drošībā?

Noteikti. Nekas neliecina par pretējo.

Visu interviju ar pētnieku Kārli Berkoldu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!