Lūdzu, neuzdodiet man jautājumus par Mikelandželo. Pavaicājiet, kas jūs pašu personīgi interesē, – tie ir krievu kinoklasiķa Andreja Končalovska pirmie vārdi, kad satiekamies Tallinā. Šajā pašā vakarā – 26. novembrī – 23. Starptautiskajā Tallinas kinofestivālā Melnās naktis režisoram tika pasniegta balva par mūža ieguldījumu kino. Pēc ceremonijas – seanss dižrenesanses mākslinieka Mikelandželo Buonarroti portretējumam Končalovska darbā Grēks/ Il peccato (2019). Režisora visjaunākā filma ir antibiogrāfijas esence – poētiskā manierē tajā atainots universālais mākslinieks kā zemes un miesas cilvēks. Ne tikai kā mediators starp Dievu, mākslas mīļotāju pāvestu Pāvilu III, Vatikāna valsti un cilvēkiem, bet arī kā iekšpolitikas sagumzīts un darba nodzīts. Grēcīgs.
Taču labprātāk Končalovskis stāsta par savu draudzību ar radošo domubiedru režisoru Andreju Tarkovski un abu iepazīšanos ar Žanu Polu Sartru viņa viesošanās vizītē Maskavā sešdesmitajos gados. Filozofu aizrāvis tā laika padomju kino briedinātais humānisms, īpaši Tarkovska un Končalovska kopdarbs Ivana bērnība/Иваново детство (1962). Tai Sartrs veltījis gan eseju, gan vairākus viedokļa rakstus, šķetinot sociālā reālisma jēdzienu un aizstāvot filmu pret apsūdzībām par "buržuāziskās estētikas" aprobāciju. Ivana bērnība veidota pēc Vladimira Bogomolova īsā stāsta Ivans (1957) motīviem, kas ataino bērna pasaules uztveri kara izpostītā, teju vai pirmatnējā vidē. Šī stāsta adaptācija ir viens no Končalovska agrīnajiem pilnmetrāžas scenārijiem. Veidojot filmu Grēks, režisors neviļus atgriezies pie Tarkovska motīva. Kad to saku pašam Končalovskim, viņš atbild, ka kino kā mākslas renesanse diemžēl ir beigusies.
Nesaskaitāmie Končalovski
Končalovskis nenoliedzami ir viens no visfascinējošākajiem un vispretrunīgākajiem dzīvajiem kinoklasiķiem. Biogrāfistu miesa un asinis. Pamēģiniet izkārtot uz vienas loģikas ass kosmopolīta draudzību ar Tarkovski, Akiru Kurosavu, Frānsisu Fordu Kopolu, režijas padomus no Silvestra Stalones un Billija Vaildera, "radošo trimdu" Holivudā. Tad vēl režisora tēze "izkonkurēju Disney" pēc 90 miljonu ASV budžetu trīsdimensiju filmas uzņemšanas par Riekstkoža lelli, krievu literatūras klasikas adaptācijas un pēdējās divās desmitgadēs tapušās liriskās kamerdrāmas. Visnotaļ grūti. Tāpat kā neiespējami izgaiņāt leģendas no režisora paša smalki konstruētiem epitetiem un faktus no ērtajiem, pateicīgajiem stāstiem. Viens no tiem – kā Končalovskis pameta Padomju Savienību, nonākot "mākslinieciskajā nebrīvē" Holivudā, lai pēc tam atkal atgrieztos atpakaļ.
Bez šīs faktu eklektikas vēl desmitiem publikāciju, grāmatu un kinoscenāriju, vairākas teātra izrāžu un operu režijas. Nesen Končalovskis pabeidzis arī uzņemt spēlfilmu Dārgie biedri/Dear Comrades – tā ieaužas Padomju Krievijas vēsturē, rekonstruējot traģisko 1962. gada jūnija Novočerkaskas strādnieku demonstrāciju un masu apšaudi. Šobrīd vēl rit filmas montāžas process, bet pats Končalovskis smej, ka īsti nezinot, kas ir viņa režijas stils. Pēc viņa domām – tas jāatstāj kinovēsturnieku un teorētiķu lauciņā, jo mainās no filmas uz filmu. Viņaprāt, nav tāda viena Končalovska. Un viņa vārdiem var piekrist.
Vēl šī gada septembrī Rīgā tika izrādīta Ingmara Bergmana seriāla Laulības dzīves ainas/Scenes from a Marriage (1973) adaptētās lugas iestudējums Končalovska režijā. Šajā versijā sešās ainās izspēlēts 90. gadu vidus Krievijā, savukārt zviedru lauleņi Marianne un Juhans kļuvuši par maskaviešiem Marinu un Ivanu. Izrādē galveno lomu atveido Končalovska sieva aktrise un televīzijas personība Jūlija Visocka. Arī šonedēļ viņa ir turpat Tallinā, līdzās režisoram. Vēl aktrise redzama Končalovska retrospekcijā, Melnajās naktīs izrādītajā drāmā Muļķu nams/House of Fools (2003) par garīgi slimo klīniku Čečenijas un Ingušijas pierobežā uz Pirmā Čečenijas kara fona. Filma saņēmusi Venēcijas kinofestivāla žūrijas speciālbalvu, un šajā pašā kinofestivālā arī kaldināta un no jauna nostiprināta Končalovska karjera. Te jāmin viņa Latvijā izrādītā drāma Paradīze/Рай (2016), kurā krievu aristokrātes un franču pretošanās kustības dalībnieces Olgas lomu spoži atveido Visocka.
Melnbaltais kinodarbs veidots kā triju varoņu – Olgas, franču kolaboracionista un vācu SS virsnieka – nopratināšanas sesijas, piedāvājot trīs dažādus skatpunktus. Venēcijā ar Sudraba lauvu godalgotajā filmā šie varoņi iemieso triju dažādu lielvaru skatienus uz Otro pasaules karu. Redz viņi dažādi.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 29. novembra- 5. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!