Skolotāja vaicā: "Kā jūs domājat, kur žurnālisti ņem informāciju?" "Nu, feisbukā!" atbild bērni.
Jaunā realitāte, ka bērni pavada daudz laika internetā un brīžiem pat tajā teju dzīvo, Rīgas Imantas vidusskolas matemātikas un informātikas skolotājai Gundegai Ozolai, negaidot mudinājumus no augšas, likusi pašai padomāt, kā integrēt medijpratību mācību saturā. Viņa jau vairākus gadus par to ar bērniem runā un mudina aizdomāties. Kopā ar kolēģi Drošāka interneta centra izglītības darba vadītāju un Valsts izglītības satura centra (VISC) vecāko eksperti satura jautājumos Lieni Valdmani ir sagatavots arī mācību materiāls 5.–9. klašu skolēniem Pasaule tīmeklī.
Par medijpratības apguvi skolās tiek runāts arī ministriju līmenī, un ne bez pamata. Saskaņā ar Eiropas Savienības pētījumu platformas Kids Online pēdējiem datiem (par 2012. gadu) 78% bērnu Latvijā lieto internetu katru vai gandrīz katru dienu, 88% bērnu ir profils kādā no sociālajiem tīkliem. Šie skaitļi ir augstāki nekā vidēji Eiropā, un tas rada arī lielākus riskus. Medijpratības attīstīšana skolās varētu būt būtisks solis, lai šos riskus mazinātu.
Kritiski domāt par visām tēmām
Rīgas Imantas vidusskolā notiekošajā septītās klases informātikas stundā, kurā piedalās arī SestDiena, bērniem pēc sporta nodarbībām ir grūti pārslēgties, taču skolotāja acīmredzami spēj viņus pamodināt un iesaistīt sarunās. Iesākumā viņa parāda vienu no Baltijas Mediju izcilības centra sagatavotajiem projekta Pilna doma videomateriāliem skolēniem, kurā žurnāliste Inga Spriņģe stāsta, kā pārbaudīt faktus. Skolotāja novērojusi, ka, ja informāciju bērniem pasniedz kāds cits, ne pedagogs, viņi ir gatavi vairāk ieklausīties un arī noticēt. Jāpiebilst gan, ka neviens no bērniem televizora ekrānā gana bieži redzēto žurnālisti neatpazīst. "Tā ir liela problēma, bērni teju vispār nelasa ziņas un neinteresējas par to, kas notiek valstī. Viņi tikai nolaiko, nošēro un nemaz neiedziļinās, izlasa vien virsrakstu," vēlāk paskaidro pedagoģe.
Pēc tam kad bērni noskatījušies video, tas klasē tiek pārrunāts, un tālāk jau skolēniem pašiem ir jāmēģina, izmantojot internetu, datorā atrast dažādus faktus. Arī tas sagādājot problēmas, jo bieži bērni informāciju nemeklē pēc atslēgvārdiem, bet gan ieraksta visu skolotājas prasīto jautājumu. Uzdevumam tiek izmantoti jautājumi par dažādiem dzīvniekiem, un tā izpildē septītklasnieki visbiežāk nonāk līdz Vikipēdijai un Rīgas zoodārza mājaslapai.
Par to, ka medijpratība būtu jāmāca skolās, šķiet, vairs jautājumu nav. Bet kā to darīt?
Vai integrēt, piemēram, sociālajās zinātnēs vai citā mācību priekšmetā? Skolotāja Ozola ir pārliecināta, ka prasme kritiski domāt un analizēt informāciju ir nepieciešama ikvienā dzīves jomā. "Tā ir šī brīža nepieciešamība," viņa saka un norāda, piemēram, ka mājturības kontekstā varētu runāt par to, cik daudz viltus informācijas ir par tā saukto veselīgo uzturu, sportā – par dažādām diētām un tievēšanas praksēm. Skolotājiem būtu jādomā, kas ir tās problēmas, par kurām mudināt audzēkņus meklēt informāciju un izdarīt pašiem savus secinājumus.
"Mediju pratības pamatā ir kritiskā domāšana, tā jāattīsta ikvienā situācijā, jo tehnoloģiju un mediju straujā attīstība liek mums mācīties mūža garumā," SestDienai uzsver arī Liene Valdmane, kura līdzdarbojusies ne tikai jau pieminētā mācību materiāla izveidē – viņas vadītā iestāde medijpratības un interneta drošības jautājumus regulāri māca arī pedagogiem.
"Mediji skolēnus viennozīmīgi fascinē," novērojusi eksperte un skaidro, ka skolēni, kuri lielāko dienas daļu pavada ar medijiem, diemžēl bieži tos tikai patērē izklaidei vai saziņai, nevis izmanto zināšanu ieguvei, radošām darbībām vai pašizpausmei. Viņasprāt, pedagogu uzdevums būtu parādīt, kā medijs palīdz risināt uzdevumus, sasniegt mērķus, ka medijs var būt palīgs, kuru izmantojot paaugstinās arī mūsu rīcībspēja.