Eiropas Kino akadēmijas balva par labāko animāciju un virkne vēl citu "Oskara matemātikā" būtisku godalgu birums Ginta Zilbaloža un komandas veidotajai animācijas pilnmetrāžai Straume (2024) apliecina: mazam, uz vietējo skatītāju orientētam kinematogrāfam tas ir unikāls talanta sasniegums! Filma veiksmīgi jau iekļuvusi globālos ūdeņos un balvu sezonā, bet šīs nedēļas sākums nāca ar vēsturisku notikumu – Straume ir pirmā Latvijas filma (!), kas ieguvusi Holivudas Ārzemju preses asociācijas balvas Zelta globuss nomināciju kā labākā animācijas pilnmetrāžas filma.
Pēc būtības esmu pesimistiska optimiste – Straumes veiksmes stāsts ir likumsakarīgs, pelnīts un pārsteidzošs tiem, kas filmu vēl nav redzējuši vai tikai grasās to darīt. Baltijas kontekstā Zelta globusa balvai, kas piesaka Oskaru drudzi un atspoguļo nozares tendences, vistuvāk iepriekš pietuvojusies Igaunija – pirms desmit gadiem Zazas Urušadzes Mandarīni/Tangerines (2013) par Abhāzijas karu tika pie labākās ārvalstu filmas nominācijas. Vēl jāpiemin 2021. gada Zelta globusam nominētā somu režisora Juho Kuosmanena filma Sestā kupeja (2021), kuru kopproducējuši igauņu kolēģi, lai gan nu jau tā diplomātiskā toņa ar Krieviju dēļ ģeopolitiski novecojusi kā vakardienas piens. Pēdas ir iemītas.
KAD UZMANĪBA IEGŪTA
Latvijas piemērs ar Straumi ir pret visām likmēm – lielo studiju un straumes platformu lobijiem, lielo projektu publicitātes intensitāti un animācijas kontekstā arī pēdējās desmitgadēs vērojamo vienveidību, kur gan iemanās tikt arī pa kādam neordināram pārsteigumam. Nav nekas jauns, ka Holivudā mārketingam nereti tērē pat pusi no filmu daudzmiljonu budžetiem, bet te nu esam pie kaķa, kas kataklizmiskos plūdos sastop sev svešos un spēj bez dialoga aizraut skatītājus, apburt festivālu veidotājus un pārliecināt nozares kolēģus.
Kas zīmīgi, Zelta globusa, dēvēta par otru nozīmīgāko ASV kinobalvu, uzmanībā šogad izteiktāk ir neatkarīgais kino – to uzrāda arī Straumes konkurenti animācijas filmas kategorijā. Ierasti lielo studiju diktātiem pakļautā animācija šogad ir atsvaidzināta ar autorkino tradīcijā veidoto nobriedušākai auditorijai orientēto austrālieša Ādama Eliota darbu Gliemeža memuāri/A Memoir of a Snail (2024). Pārējie – Disney, Netflix un Universal darbi.
Te jāatgriežas arī pie Latvijas kinonozares un budžeta limitu realitātes – animācijas kontekstā panākumi ir bijuši arī iepriekš, piemēram, Signes Baumanes, Jurģa Krāsona, Vladimira Leščova un citu autoru darbiem. Tomēr budžeta apstākļi, kādos top Latvijas filmas, kuras ir ērti dēvējamas par "autorkino" vai "neatkarīgu kino»", nav ilgtermiņa risinājums. Straume "globusos" ir unikāls precedents gan finansējuma jautājuma aktualizēšanā, gan arī Latvijas kinoveidotāju spējā izmantot šo uzmanību.
PAR TENDENCI
Globālajā kino budžetā ne tik dārgu filmu pievilcība un klātbūtne vērojama jau vairākus pēdējos gadus – to apliecina arī nule izziņotais Zelta globusa nomināciju saraksts. Tajā šogad dominē Kannās daudzkārt godalgotā franču autora Žaka Odijāra nepieradināmais narkobarona identitātes maiņas mūzikls Emilija Peresa/Emilia Perez (2024) ar 10 nominācijām. Tas ir caurumcauri dziedātā vārda darbs par Manitu (Karla Sofija Gaskona), kurš noalgo lietu kārtotāju Ritu (Zoja Saldana), lai veiktu dzimuma maiņas operāciju un pazustu uz kādu laiku no kriminālajām aprindām. Drosmīgs kičs, kas sākotnēji veidots kā opera, vismaz trīs reizes filmā maina žanriskos vaibstus – tas ir telenoveles karuselis, smeldzīgs mūzikls un arī ģimenes krimināldrāma, kurā sievas lomā zaigo Selīna Gomesa. Filma uz ekrāniem Latvijā – janvāra nogalē.
Šai filmai kā Globusa nomināciju favorītei ar daudzām citām kopīgs ir tas, ka tā ir relatīvi maza budžeta darbs, tapusi kā kopprodukcija, pamanīta festivālos un to veidojis autorkino tradīcijā strādājošs autors, kurš jau ir stabila vērtība festivālu apritē. Šo filmu Ziemeļamerikā stutē Netflix, ilustrējot vēl vienu iezīmi: lielās korporācijas un studijas mazāk veido darbus savā paspārnē, orientējoties uz balvu sezonu, bet gan reputācijas nolūkos vienkārši to tiesības iegādājas un piedāvā kā "savu filmu".
AUTORKINO STRAUMES LAIKĀ
Salīdzinot ar situāciju pirms gadiem desmit, lielāku studiju filmas (Globusa nomināciju lokā ir Latvijā izrādītā Denī Vilnēva Kāpa. Otrā daļa/Dune: Part Two (2024), arī janvārī uz ekrāniem skatāmais Džeimsa Mangolda Bobs Dilans. Pilnīgi nezināms/A Complete Unknown (2024) ar Timoteju Šalamē kā nokaitinātu, sagarlaikotu Dilanu jaunībā un 60. gadu folkmūzikas ainavā u. c.) ir klātesošas, tomēr tās ir zaudējušas savu dominanti. Proti, šobrīd lielo studiju apzināti veidotās balvu filmas kļūst par tādu kā perifēriju. Tā vietā Globusa balvu nominantu lokā ir jaunā amerikāņu režisora un aktiera Breidija Korbē monstrozi efektīgais postholokausta stāsts Brutālists/The Brutalist (2024), kas apvērš sapni par Ameriku kā murgu. Smeldzīgs Adriena Brodija aktierdarbs, atveidojot koncentrācijas nometinājumā izdzīvojušu arhitektu un vizionāru, kurš 40. gadu vidū ierodas Amerikā un gaida savu sievu (Felisitija Džonsa). Venēcijas kinofestivāla spēcīgākais darbs, kas uz ekrāniem Latvijā nonāks februārī. Tāpat visnotaļ veiksmīga debija režijā ir amerikāņu aktierim Džesijam Aizenbergam (Marka Zakerberga alter ego filmā Sociālais tīkls/The Social Network (2010)) ar Īstām sāpēm/A Real Pain (2024), kas būs skatāmas janvārī. Asprātīga un askētiska ceļa filma par diviem ebreju brāļiem (lomās Aizenbergs un Kīrans Kalkins) no ASV, kuri dodas uz Poliju, lai pieminētu savu vecmāmiņu.
Būtiska filmu nomināciju iezīme ir sieviešu un vīriešu tēlu ekrāna stāstu balanss. Ir gan Venēcijas kinofestivālā ar labākās aktrises balvu godalgotā Hālinas Reinas Mazulīte/Babygirl (2024) ar Nikolu Kidmenu tehnoloģiju korporācijas augsta ranga vadītājas lomā, kura nolemj uzurpēt savu ģimenes dzīvi un laulību, sākot dēku ar praktikantu (Hariss Dikinsons). Līdzās tai jau Latvijā uz ekrāniem nonākusī Koralijas Faržā Substance/The Substance (2024), kas operē citā riska zonā – ķermeņa šausmu un ekspluatācijas kino –, risinot veiksmīgas pusmūža televīzijas karalienes Elizabetes Spārklas (Demija Mora) danse macabre ar vecumu, eidžismu un nogurdinošajiem skaistuma standartiem. Līdzās tām ir arī Šona Beikera Anora (2024), kas šogad ieguva Kannu Zelta palmas zaru, un Pablo Laraina augsto toņu meditācija par Marijas Kallas dzīvi biogrāfiskajā drāmā Marija/Maria (2024) ar lomā organisko Andželīnu Džoliju. Šis tas ir sakustējies, un lielais sāk novērtēt mazo. Un tur arī tumši pelēkajam kaķītim ir sava vieta.
Zelta globusam nominētās filmas uz ekrāniem Latvijā
MAZULĪTE/BABYGIRL (2024)
Vērtējums: 2,5 no 5
Diemžēl nevaru pievienoties sajūsmai par nīderlandiešu režisores Hālinas Reinas "acis plaši aizvērtas" darbu ar tikumos krītošo Nikolu Kidmenu. Viduvējs izstrādājums ar vārgu scenāriju par turīgas sievietes vēlmi pēc neordināras baudas (un to uz ekrāna nemaz neredzam), kas piesaista ar simpātiskiem aktieriem un smaržu reklāmu estētiku. Taču labākās aktrises nominācija. Uz ekrāniem no 9. janvāra.
ANORA (2024)
Vērtējums: 3,5 no 5
Kaismīgā partizānu kino aizstāvja Šona Beikera (viņam ir latviešu izcelsme) Holivudas romantisko komēdiju tradīcijā veidota drāma par eskorta meitenes (Mikija Medisone) mīlas nedienām ar krievu oligarha atvasi. Kannu Zelta palmas zara laureātfilmas visnotaļ veiksmīgo formu aizēno Beikera nekritiskā rotaļāšanās ar labā krieva tēlu. Piecas Zelta globusa nominācijas. Šobrīd uz ekrāniem.
KONKLĀVS/CONCLAVE (2024)
Vērtējums: 4 no 5
Vācu režisora Edvarda Bergera (Rietumu frontē bez pārmaiņām/All Quiet on the Western Front (2022)) ar smalkiem pavedieniem risinātais trilleris ir spožu aktierdarbu piepildīts (Reifs Fainss, Stenlijs Tuči, Izabella Roselīni u. c.). Trāpīgi balansējot ar tēmu kokteili – ticības ideālismu, progresīvām un reakcionārām idejām u. c. –, Vatikāns jaunā pāvesta vēlēšanu laikā atklājas kā politiska arēna ar efektīgām scenārija virāžām. Piecas Zelta globusa nominācijas. Kino no 7. februāra.