Jūs uzskata par Sēklu bibliotēkas izveidotāju. Vai tā kaut kur ir pieejama arī tīri fiziski?
Bibliotēkas vairs nav, bet tā ir transformējusies uz sēklu lološanas kustību. Pamazām veidojam sēklu lolotāju tīklu, un katru gadu janvārī organizēju mācības, kur stāstām par šīm lietām un tiek piedāvāts daudz ko pašiem apgūt mājās. Visa informācija ir pieejama arī mūsu mājaslapā mantots.permakultura.lv, tostarp arī par sēklu maiņu, mantotajiem kultūraugiem utt. Mājaslapā ir pieejama arī sēklu maiņas punktu karte.
Bet, lai šis process notiktu, ir vajadzīgi augu sēklu vēstneši – cilvēki, kuri saprot lietu būtību, tostarp, ko nozīmē pašiem ievākt sēklas un kāpēc tas ir svarīgi. Otra lieta – viņi to prot izstāstīt arī citiem. Un, pats galvenais, – viņi veido savu vietējo kopienu, kas rīko sēklu maiņas pasākumus, un vienlaikus cilvēki arī mācās.
Kā sēklu maiņa norit praktiski?
Parasti vietējos veikalos tika izliktas kastes ar sēklām, taču tas ir kā bezgalīgais stāsts – kā bērt sēklas caurā sietā, jo daži ņēma ne tikai sēklas vien… Tagad sēklu maiņas punkti tiek ierīkoti tur, kur tos var pieskatīt, – kādā veikalā, bibliotēkā vai tamlīdzīgi –, un tur tad cilvēki var samainīties ar augu sēklām, paņemot to, kas katram ir vajadzīgs. Dažkārt tiek izlikti arī sēklu saraksti.
Droši vien tikpat svarīgas, cik pašas sēklas, ir arī zināšanas par to, kā tās audzēt.
Jā, tikpat svarīgas kā tradīcija audzēt un tradīcija ievākt sēklas. Piemēram, ja kāds ir eksperts par zirņiem, tas nenozīmē, ka viņš zinās, kā apieties ar lilijām vai peonijām. Vai – izaudzēt labus tomātus un baklažānus. Tur jau sākas specializācija. Arī par šo tēmu visu var uzzināt mūsu mājaslapā. Un, ja kādam pietiek dūšas, mūsu lapā var noskatīties video par sēklu iegūšanu – franču uztaisītas filmiņas ar latviešu titriem, kas ir skaista ābece par sēklu ievākšanu, un – amats rokā!
Šīs ir zināšanas, ko arī vēstnieks savai kopienai var ierādīt. Pirmajā gadā var sākt ar pupiņām un zirņiem un nākamajos gados – mēģināt ievākt sēklas no burkāniem un kāpostiem, kas ir sarežģīti, tādā veidā veidojot vietējo augu kolekciju.
Ko cilvēks iegūs, ja mērķtiecīgi atlasīs augus un pats ievāks sēklas? Un kāds būs kopējais ieguvums?
Viņam būs pašam sava kolekcija – augi, kuri garšo tavai ģimenei, kuri tavā dārzā labi padodas audzēšanai –, turklāt cilvēks iegūs sirdsmieru, ka viņam ir savas sēklas jaunai sezonai.
Vienlaikus saglabāsies Latvijas kultūraugu genofonds, bioloģiskā daudzveidība, kuru nevar nodrošināt nekāda valsts institūcija; saglabāsies tradīcija un zināšanas audzēt un ievākt sēklas. Tāpat turpināsies dabiska augu atlase un evolūcija, kā arī specializācija sēklu ievākšanā un dalīšana sēklu maiņās.
Tīri praktisks jautājums – kuras ir visvieglāk iegūstamās sēklas, ja to mēģina darīt pats?
Noteikti pākšaugi: zirņi, pupiņas, soja, lauka pupas, no divgadīgajiem dārzeņiem: bietes, pastinaki, lapu kāposti, arī nakteņu dzimtas augi: tomāti, tomatiljo, arī paprika un čili.
Kāpēc ir svarīgi saglabāt tieši vietējos augus?
Savas prezentācijas vienmēr sāku ar kultūraugu izcelsmi un vēsturi – ka tie ir radušies no savvaļas augiem un ka zemkopji, audzējot kādu augu, atlasīja, atlasīja, atlasīja sēklas, līdz izveidojās, piemēram, tas burkāns, kādu ēdam tagad. Tā ir evolūcija. Ja ir daudz šādu entuziastu – sēklu lolotāju –, viņi turpina šo evolūciju, audzējot vietēji pielāgotus augus, kas aug un jūtas labi, turklāt audzētājs atlasa labākos. Un, tā kā šie augi ir atlasīti, tie ir arī dzīvotspējīgāki un izturīgāki pret slimībām.
Protams, katrai kultūrai ir citas nianses, jo daba ir ļoti plaša un daudzveidīga. Diemžēl kaitē arī globalizācija – piemēram, tas, ka pērkam sēklas, kas audzētas siltākās zemēs. Līdz ar to daudzi vietējie augi ir izmiruši, ir dramatiski samazinājusies daudzveidība, un vietējos augus nevar atdzīvināt, ja tos neviens nesēj.
Kā tad ir – mēs, latvieši, esam tāda īsta dārzkopju nācija?
Jā, noteikti! Tur, kur eju uz pasākumiem un lasu lekcijas, cilvēkiem tas patīk. Un interesanti, ka dārzkopībai pievēršas aizvien vairāk pilsētnieku, kuri ir atvērtāki jaunām lietām un eksperimentiem. Savukārt, kad ar lauku cilvēkiem sāk runāt par mantotajiem kultūraugiem un saka – rau, tas, ko tu trīsdesmit gadu audzē savā dārzā, jau ir kļuvis par retumu –, cilvēki pilnīgi atplaukst un sajūtas novērtēti, ka viņu mūža darbs ir kaut kā vērts. Tāpēc, kad saku – atrodi kaut vienu savas dzimtas kultūraugu, lai mēs visi būtu bagāti un to saglabātu –, tas ļoti daudz dod cilvēku psiholoģiskajai labsajūtai. Kad to apjēdz jaunieši un aiziet pie savām vecmāmiņām taujāt par šiem augiem, tas ļoti stiprina ģimenes saites.
Diemžēl kopš padomju gadiem, kad vēl bija izdzīvošanas režīms, daudziem dārza darbi riebjas, jo viņi bija spiesti ravēt no rīta līdz vakaram. Taču, ja tas tiek darīts no pavisam cita skatpunkta – ja to darām, lai izaudzētu sev kaut ko garšīgu, darām to ar prieku un gudrām metodēm, nepārstrādājoties līdz baltajām pelītēm, bet domājot ar galvu un iegūstot labu ražu –, šai lietai ir pilnīgi cita vērtība.