Animācija kā filozofija

Domāšana ir māksla. To ar saviem darbiem apliecina trīs latviešu animatori ar unikālu rokrakstu un nozīmi Latvijas kinovēsturē un šodien – Roze Stiebra, Vladimirs Ļeščovs un Signe Baumane. Iemesli sarunām ar šiem trim režisoriem ir vairāki – ne tikai Stiebras pilnmetrāžas animācijas filmas Saule brauca debesīs (2018) nule piedzīvotā pirmizrāde un Ļeščovam paustā atzinība nacionālās kinobalvas Lielais Kristaps formā. Droši varētu sacīt, ka animācijai Latvijā uzmanība netiek veltīta pietiekami, kaut pašmāju animatoru un studiju ir gana daudz, ir panākumi festivālos un organiski veidojas arī jauna animatoru paaudze. Turklāt te nepalīdz animācijai uzspiestie priekšstati tikai par bērnu auditoriju, komerciju vai īsfilmu animācijas ierobežoto pieejamību plašākai auditorijai. Katrs no minētajiem profesionāļiem – Stiebra, Ļeščovs un Baumane – uz šo ainu lūkojas atšķirīgi, un katrs no viņiem arī izvēlējies savu ceļu, kā uzrunāt skatītāju. 

Metaforu miriādes

Kad latviešu animācijas klasiķe Roze Stiebra (76) runā par animāciju, šķiet, viņa jau vārdos cenšas tai piešķirt latīnisko animu jeb dvēseli. Te jāmin intervijās daudzreiz pieminētā "sasmērēšanās ar filozofiju" studiju gados toreizējā Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta Aktieru nodaļā, kas absolvēta 1964. gadā. Stiebra filozofijā esot bijusi izcilniece, tāpēc būtu tikai likumsakarīgi teikt, ka viņa "mīl gudrību" – ne tikai prātniecisko, bet arī sirds viedo. "Šodien ir tik gudri bērni – paklausījos Satori intervijas ar bērniem. Cik viņiem ir skaists, tīrs pasaules redzējums, bet mēs nereti viņiem uzliekam iemauktiņus un režģīšus, domājot, ka bērniem vajag kaut ko primitīvu," saka Stiebra. Vienkāršību kā kompromisu nereti izvēlamies mēs paši, un īstu skolotāju, viņasprāt, ir maz. 

Saruna ar Stiebru notiek laikā starp viņas atgriešanos no Norvēģijas, kur Fredrikstādes Animācijas festivālā viņa saņēmusi balvu par mūža ieguldījumu animācijas mākslā, un piecu gadu garumā tapušā kustīgā attēla poēzijas Saule brauca debesīs nonākšanu uz ekrāniem. Aptuveni divus gadus tapis scenārijs, vētot latviešu tautasdziesmas par sauli, pasakas un latviešu mitoloģiju, bet trīs – filmas realizācija. Filmas galvenās mākslinieces Ilzes Vītoliņas iedzīvinātais darbs seko latviešu kultūras arhetipisko kodu stāstam par Saules meitu, kura piedzimst tumsā un kura savā dzimšanas dienā tiek nolaupīta. Šis darbs ar Jura Kaukuļa un Jauno Jāņu orķestra skaņu pasteļiem ir dziesmu spēle, un par dziesmu simpoziju var uzlūkot arī Stiebras iepriekšējo pilnmetrāžas darbu Spēlēju, dancoju! (2007) ar Helēnas Heinrihsones krāsu kolorītu izteikti postmodernajā Raiņa teksta adaptācijā un Gata Gaujenieka un Ilgas Reiznieces mūziku. Tieši mūzika, pēc Stiebras domām, piešķir papildu emocionalitāti un atbrīvo animatorus. Viņa papildina, ka režisoram ir jāprot nospēlēt savu filmu tēlus un tāpēc iegūtā aktrises izglītība palīdzējusi animācijas veidošanā. Prasmīgi izstrādāts tēls ir animas darbinātājs, tāpēc Stiebrai netīk formālisms, ekscentriska spēle vai pusspēle. "Ne visiem ir zināmi aktierspēles principi animācijā, piemēram, kā nospēlēt skumjas. Kā to izstāstīt zīmētā tēlā? Tad tu izspēlē to tēlu ar animatoru," viņa skaidro.

"Pie tik gara laikaposma, maz līdzekļiem un iesaistītajiem cilvēkiem būtu muļķīgi izniekot to sīku mērķu vārdā. Kāpēc mums sašaurināt savu pasauli?" vēl vaicā režisore. Radīt maksimāli dziļu, dzīves gudru un poētisku saturu – tas caurauž visu viņas daiļradi, lai gan estētika tajā ir mainīga un sadarbība bijusi ar dažādiem māksliniekiem, piemēram, Ināru Garklāvu, Miervaldi Poli, Andri Grīnbergu un citiem. Dziļumu un daudznozīmību piešķir tēlainības esence – metafora, ko zīmētais attēls pieprasa. "Latvijā ražo maz filmu, bet, jo dziļāk to mums izdodas uzņemt, jo ilgāk tā dzīvos," ir pārliecināta režisore.