Mani ar tēvu Andžeju saved ceļojumu sargeņģelis jeb providence – jau pirmajā lidojumā uz Ašgabatu tranzīta lidostā iepazīstos ar diviem misionāriem, tēvu Irenušu no Polijas un baltkrievieti Natāliju Frolovu, kas brauc savā piecpadsmitajā misijā uz Turkmenistānu. Viņus sagaida tēvs Andžejs – maza auguma smaidīgs Ziemassvētku vecītis, kas saviem draugiem atbraucis pretī arī četros no rīta un nolasa šim mirklim piemērotu paša sacerētu dzejoli. Viņa labestība staro kā saule, laipnā valoda uz visiem iedarbojas kā nomierinoša narkotika. Viņš sirsnīgi atsaka katram uzmācīgajam taksistam, ieskatās acīs, jo ikvienā vispirms saskata Cilvēku. Sajūtu to pirmajā mirklī un sildos šajā gaismā jau trešo mēnesi, kad "Vatikāna vēstniecības" īrētajā privātmājā piecas mirdzošas Ziemsvētku eglītes ir nomainījis Lieldienu tuvošanās laiks – caur gavēni uz augšāmcelšanos.
Esmu šeit kļuvusi par biežu viesi, jo te ir viena no retajām brīvdomības oāzēm šajā pārspīlēti pompozajā, greznajā marmora pilsētā un noslēgtajā, hiperkontrolētajā valstī. Te, pie tēva Andžeja, vienmēr var atveldzēt sirdi – satikt interesantus cilvēkus, uzzināt ko jaunu un tverties pie mūžīgā. Tomēr, lai cik cilvēku šeit kalpojuši misijas oficiālajos 25 gados, tēvs Andžejs ir visa centrs. Magnēts ar mīlestības harismu un sveicienu Latvijai.
DZĪVE SAVĀ PASAKĀ
"Kā uzzināju, ka Dievs mani mīl? Ka aicina mani sev kalpot? Tas bija gandrīz pirms 70 gadiem. Poļiem ir tāda krāšņa deja zabava taņec, kad spēlē orķestris un visi tā jautri lec. Biju pavisam mazs, skatījos un teicu vecākiem: "Tā nav mana pasaka!" Varbūt jau tā bija priekšnojauta, ka man jākļūst par garīdznieku? Biju lauku zēns no Lubjanas puses. Vēl negāju skolā, kad mācēju visus darbus ar zirgu. Visgrūtākais bija plēst līdumu, noņemt pirmo velēnu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 29. marta - 4. aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!