Profesionālas bandas sajūta

Teātra dienu zelta laikmetu apcerēja 1994. gada 26. marta SestDiena. "Tajā laikā bija svarīgi būt kopā, un, jo vairāk kopā, jo labāk. Teātri bija kļuvuši par šauriem, un ar Dziesmu svētkiem vien nepietika, tāpēc nāca šis lielais tautas svētku bums. Vispirms tās bija Dzejas dienas, vēlāk zemtekstus meklēja arī Mākslas un Teātra dienās. Viss, ko vajadzēja, teātriem tika dots – nāca no augšas un bija pats par sevi saprotams. Teātra dienas taisot, sasauca visus kopā un nolēma – Opera būvēs podestūru, kinostudija dos pirotehniku, Nacionālais teātris taisīs dekorācijas, kuras nez kur sadabūti traktori vilks pa Rīgas ielām. "Tie gājieni jau bija skaisti, saģērbies, brauc ar riteņiem, tu esi jaunais aktieris, uz tevi, tāpat kā uz lielajām zvaigznēm, visi skatās – vari pazīmēties. Bet auksts bija, kā jau marta beigās, un tas ne vienmēr bija patīkami. Vakarā visi sadzērās un ballējās. Balles bija foršas, tās patika visiem," stāsta aktieris Jānis Jarāns. Kad Teātra dienās sačupojās mākslinieki no kaimiņu teātriem, tā bija tāda profesionālas bandas sajūta. Tauta, skatoties visdažādākās programmas, anglikāņu baznīcā bija ar mieru, kājās stāvot, pavadīt stundas divpadsmit …"