Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Mopēdu pievilkšanas spēks

Ir mainījušās paaudzes, un ir bijuši pārrāvumi ilgajā pastāvēšanas laikā, tomēr Latvijas motosporta kalendārā joprojām ir vieta leģendārajam sacensību seriālam Zelta mopēds.

Pirms pusgadsimta 1971. gadā Latviju pirmo reizi ieskandināja bērnu popgrupa Knīpas un knauķi, ar kuru sadarbojušies tādi pazīstami komponisti kā Mārtiņš Brauns, Zigmars Liepiņš, Jānis Lūsēns un vēl daudzi citi (un par ko SestDienas lappusēs esam rakstījuši jau iepriekš), savukārt pļavās un mežu takās togad pirmoreiz zem zīmola Zelta mopēds ierūcās motorizētie braucamrīki.

Bērnu motosporta iniciators Aleksandrs Briedis kustības pirmsākumos arī saskata līdzību ar mūziku – tikai kādas tolaik populāras Latvijas grupas uzvaras gājienu austrumu virzienā. "Viss sākās tajā laikā, kad vairāki motoklubi netika galā ar milzīgo bērnu un jauniešu pieplūdumu, kurus kravas automašīnās kā uzmestus siena kaudzē vadāja apkārt pa kaimiņu republikām – Baltkrieviju un tālākām vietām, atstājot tur liela brīnuma iespaidu. Tajā laikā Dzeltenie pastnieki kursēja pa visu Padomju Savienību un noteica modi mūzikas jomā, mēs savukārt to darījām sportā ar Zelta mopēdu. Mūs uzskatīja par tādiem pašiem ārzemniekiem kā Dzeltenos pastniekus, kad iebraucām dziļāk Krievijā."

No velteņiem līdz motoriem

Zelta mopēda kustības pirmsākumi esot meklējami vēl senāk – 1960. gadā. "Tas bija laiks, kad Rīgā vēl neražoja mopēdus. Entuziasti brauca ar ļoti īpatnējiem aparātiem. Pie priekšējās riepas bija piestiprināts rullītis – bija tāds mazs motoriņš Irtišs. No Vācijas ieveda motovelosipēdus, kuriem pie pakaļējās ass asimetriski bija piekarināts motoriņš. To viegli varēja atsist pret jebkuru koku vai telefona stabu. Tad vēl no vienas Vācijas rūpnīcas tika izvesta iekārta velosipēda motoriņu ražošanai. Krasnij oktjabrj helikopteru rūpnīcā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga – aut.) motoriņus izgatavoja, un tie bija ļoti labi, jo tika ražoti kara rūpnīcā ar visām pieejamām tehnoloģijām. Ar šādiem motoriņiem mūsu bērni masveidīgi sāka piedalīties sacensībās," stāsta Briedis.

Pēc tam jau sīva konkurence veidojās starp Sarkanajā zvaigznē Rīgā ražotajiem mopēdiem un Ukrainas pilsētā Ļvovā izgatavotajiem braucamajiem. "Tur bija paradokss. Maskavā izlēma, kur ražos motorus Rīgai un kur – Ļvovai. Rīgai iedalīja bijušo velteņu rūpnīcu Šauļos. Es domāju, ka jebkuram ir skaidrs, ko nozīmē pārkvalificēties no velteņu ražošanas uz motoru. Ļvovai savukārt iedalīja ložmetēju rūpnīcu Kovrovā. Tur bija augstākās klases tehnika, tāpēc motoru ziņā Rīga bija apbižota. No Šauļiem atveda sešus konteinerus ar motoriem, kurus pēcāk kā brāķus veda atpakaļ. Rūpnīca Rīgā bija pārpildīta ar nederīgiem divātrumu mopēdiem. Tomēr Zelta mopēdam tie bija ziedulaiki.

Es tajā laikā strādāju galvenajā konstruktoru sporta nodaļā par reklāmas inženieri. Manos pienākumos ietilpa skolu un pulciņu apgādāšana ar šiem mopēdiem. Ar smago mašīnu piebraucām pie rūpnīcas, to piekrāva kā sienu pilnu ar mopēdiem un izvadāja pa skolām. Tehnikā neko nezinoši vecāki kļuva par motoru forsēšanas speciālistiem, var teikt, gandrīz vai par inženieriem, jo pie viņiem brauca mācīties no visas Padomju Savienības. Motorus pirka par lielu naudu, tos nokāva un nezināja, kā saremontēt. Tā bija liela svētība visiem skolēniem, kuri tajā laikā darbojās Zelta mopēda komandās. Bijušie Zelta mopēda braucēji, kas ir kļuvuši par automehāniķiem, patiešām ir sava aroda meistari. Tagad lielākā daļa mehāniķu prot apmainīt tikai rezerves daļas. Viņi neko nesaprot no motoru iekšējās mehānikas. Tajā pašā laikā skolās runā par kompetenču izglītību un caurviju prasmēm. Toreiz patiešām apguva caurviju prasmes, tagad tikai paijā un baksta gadžetus. Pat skrūvīti kārtīgi neprot pieskrūvēt!"

Zelta mopēda kustība sasniedza pat PSRS Tālo Austrumu pilsētu pie Klusā okeāna Petropavlovsku-Kamčatsku. No turienes ar lidmašīnām veda mopēdus, kurus pēc sacensībām atstāja Rīgā, jo nebija izdevīgi transportēt atpakaļ – izmaksas būtu pārāk lielas. Saprātīgāk bija mopēdus noglabāt Rīgā līdz nākamā gada sacensībām. Mopēdu cenas svārstījās vienas mēnešalgas apjomā – no 150 līdz 200 rubļiem –, un itin ātri varēja sakrāt naudiņu mopēda iegādei. Lētāku variantu bija iespēja sameklēt komisijas veikalos. Tajos nonāca dzērāju un citu pārkāpēju milicijas konfiscētie braucamrīki. Tomēr tik un tā ne visi varēja nopirkt mopēdus, tāpēc lieti noderēja izdoma.

Trasē ar kūku vāģi

Hruščova atkušņa laikā 50. gadu beigās preces veikaliem izvadāja ar močiem, kuriem bija blakusvāģis ar kravas nodalījumu. Tautā tos sauca par kūku vāģiem. Piektdienas vakaros blaķenes noskrūvēja, brīvdienās brauca mačos, bet pirmdienās radās problēmas ar konditorejas izstrādājumu piegādi veikaliem, jo moči pēc azartiskajām sacensībām nokļuva remontā. "Sākumā viņi atbrauca tikai paskatīties, ko mēs darām, bet pēc tam jau sāka stūrēt sacensībās. Vienīgais mūsu apkaimes īstais motosportists Zigurds Smirnovs, kurš 1951. gadā, kad mēs vēl visi stāvējām uz vārtiņu bomjiem, lai redzētu, kā viņš brauc, bija kļuvis par jaunatnes čempionu, arī strādāja uz kūku vāģa. Viņš noņēma kūku vāģi nost un piedalījās Bieriņos rīkotajās motosacensībās solo 750 kubikcentimetru klasē. Parādījās arī braucēji, kuri gribēja braukt ar blakusvāģi, noskrūvējot nost virsbūvi, kurā ikdienā stūķēja iekšā paplātes ar kūkām. Tā iznāca diezgan labs blakusvāģis, kur stāvēt līdzbraucējam. Vajadzēja tikai piemetināt dažus turekļus, un varēja braukt sacensībās blakusvāģu klasē. Pēc vairāk nekā vienpadsmit šādiem pagrīdes motokrosiem Rīgā aktualizējās jautājums: kāpēc pirmdienās tiek paralizēts darbs konditorejās? Visi braucamie stāvēja remontā pie bijušā motobraucēja Valentīna Cimura. Atbilde bija: brauciet uz Bieriņiem un skatieties, kā to dara! Tajā laikā mums savi cilvēki strādāja arī autoinspekcijā. Pienāca zvans, ka svētdien mūs ķeršot. Nolikām močus un gājām kājām skatīties, kā tad mūs mežā ķers. Tad arī sapratām, ka tā laikam turpmāk vairs nevarēs – vajadzēs legalizēties. Mūs gribēja nopirkt bagātas DOSAAF (Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība – kor.) organizācijas, A. S. Popova vārdā nosauktā Rīgas radiorūpnīca (RRR), un izskanēja vēl dažādi priekšlikumi, bet mēs bijām Bieriņu patrioti. Jau divus gadus bijām nostrādājuši savā klubā, tāpēc negribējām uzvilkt popovenes cepuri. Izdomājām, ka DOSAAF pirmorganizāciju varam nodibināt ielu komitejā Bieriņos. To organizāciju vadīja viena tante ar paraksta un zīmoga tiesībām, kurai bija uzdevums reģistrēt ienācējus, kuru vidū bija daudz padomju virsnieku. Tajā laikā vēl nebija sabūvēti "ķīniešu mūri" priekš iebraucējiem. Starp citu, ielu komiteja strādāja ciešā sasaistē ar Drošības komiteju. Mums izdevās pierunāt mūsu tanti, ka jānodibina DOSAAF organizācija. Pavilkām zem sevis visus rajona pensionārus, kuri, samaksājot 30 kapeikas, kļuva par DOSAAF biedriem. Pie šīs biedrības nodibinājām Bieriņu auto moto klubu. Mums bija savs zīmogs, paraksts un konts bankā," kustības pirmsākumus atceras Briedis.

Zelta mopēda seglos sēdās bērni jau no sešu gadu vecuma. "Mēs pusaudžiem devām speciāli iespiestas, ar autoinspekciju saskaņotas licences, kurās bija rakstīts, ka jaunietis ir apguvis visas vajadzīgās iemaņas un izgājis arī ārstu pārbaudes. Šis dokuments kalpoja kā neoficiālās tiesības līdz 16 gadu vecumam, kad varēja iegūt jau motociklista vadītāja apliecību. Īpaši noderīgas neoficiālās tiesības bija lauku rajonos. Pilsētās centāmies rīkot organizētu pārvietošanos uz sacensībām. No pilsētas centra uz Pārdaugavu pa priekšu brauca instruktors, un kolonnu noslēdza pieredzējis braucējs. Mazie braucēji kā cāļi bariņā pa vidu ripoja. Šiverēt ar mopēdu pa pilsētas ielām skaitījās sliktais tonis."

Zelta mopēds pirmsākumos rīkoja tikai krosa sacensības. Šosejas novirziena attīstība nebija domāta. "Strādājot Sarkanajā zvaigznē, pie manis griezās vienas Purvciema skolas direktors, kuram skolā bija motobraucēju pulciņš, kas gribēja izmēģināt spēkus Biķernieku trasē. No Sarkanās zvaigznes mums bija brīva ieeja Biķernieku trasē, tāpēc arī varējām sarīkot skoliņai sacensības. Redzējām, ka tā lieta labi aiziet. Sarkanā zvaigzne uzņēmās atbildību par vissavienības sacensībām, un tās guva lielu atsaucību."

Tā bijusi vēl viena iespēja izpausties tehniskajā jaunradē. "Vecāki un puikas izgatavoja pilnīgi jaunas ritošās daļas ar šosejai piemērotu rāmi un atbilstošām riepām. Mūsdienās šādu praksi vajadzētu atjaunot. Būtu mazāk aptaukojušos bērniņu, kuri laiku nosit, spēlējot spēlītes," ar savu ierosinājumu pie jauniešu dzīves organizatoriem vēršas Briedis.

Ar amizantu piemēru no tā laika dzīves ainiņām viņš norāda arī, kādu ātrumu uz šosejas spēja attīstīt sacensībām sagatavotie mopēdi. "Inspektors ar savu volgu brauca pa šoseju, un viņam blakus piebrauca plirkšķis ar ātrumu 80 kilometri stundā. Izbrīnīts bija gan inspektors, gan mopēda vadītājs," nosmej Aleksandrs.

Sacensībās dalībniekus sadalīja pa vecuma grupām un motoru tipiem. Startēja vienātruma, divātrumu un pat speciāli forsēto motoru klase. Viena daļa motoru atceļoja no Serpuhovas mototehnikas institūta. "Viss bija augstā līmenī – īsta akadēmija jaunajiem sportistiem," norāda Briedis.

Ekipējumu veikalos nevarēja iegādāties. Motobraukšanai piemērotus tērpus izgatavoja pazīstamu cilvēku darbnīcās ar vecāku atbalstu. "Toreiz ādiņas daudziem nebija. Brauca ar brezenta kombinezoniem, uzšujot ielāpus uz elkoņiem un ceļgaliem."

Reklāmu iegūst kinoklasikā

Pastāvošā padomju vara ar aizdomām skatījās uz strauji pieaugošo mopēdistu skaitu. Saskatīja arī Rietumu propagandas aizmetņus. "Rietumu propagandu mums pārmeta jau pirms Zelta mopēda laikiem. Mūsu kustība sākās pilnīgi nelegāli. Pārdaugavā darbojās Bieriņu sabiedriskais auto moto klubs, kas vēsturē ir iegājis ar fragmentu no kinoklasikas Dāvana vientuļai sievietei. Filmā ir reklāmas rullītis: "Apgūstiet meistarību Bieriņu sabiedriskajā auto moto klubā!", kad divi komiski braucēji – vīrs ar sieviņu – neveikli kūļojas uz saviem mopēdiem pa Biķernieku trasi.

Bieriņu auto moto klubs 1960. gadā Zolitūdē pie 4. autobusa galapunkta sarīkoja pirmās sacensības ar ceļa motocikliem, motorolleriem un mopēdiem. Tas bija pirmsākums mūsu kustībai – vēl desmit gadus pirms Zelta mopēda. Motosporta federācijā gan pacēlās jautājums, ka Bieriņu auto moto klubs kropļojot padomju motosportu. Valdīja uzskats, ka ar to nodarbojas pieauguši, ādās tērpti vīri ar tiesībām kabatā, bet te pēkšņi sāk braukt puišeļi ar drātēm sasietiem motovelosipēdiem bez jebkādām legālām tiesībām braukt!

Nopietna saķeršanās ar padomju varu Zelta mopēda dalībniekiem bija sēdošā piketā pie Auroras sporta nama, protestējot pret Bieriņu trases aizbēršanu. Emociju iespaidā uz notikumu vietu izsauktā milicijas mašīna tika pamatīgi sašūpota, tomēr viss beidzās ar saprātīgu vienošanos. Varas gaiteņos tika izlemts, ka trasē arī turpmāk notiks treniņi un sacensības. Vēlāk to jau uzraudzīja DOSAAF Centrālā komiteja un iekļāva motosporta apritē. Viss jau bija oficiāli un legāli."

Zelta mopēda sacensību izveidi sekmējusi greizsirdība uz citiem sporta veidiem, piemēram, basketbolu, futbolu un hokeju – atklāj Briedis. "Komjaunatnes šefībā norisinājās Oranžā bumba, Zelta ripa un vēl citas "zelta" sacensības, bet par motosportu neviens nerūpējās. Rajona komiteju vadītājus interesēja tikai tās sacensības, kuras notika vissavienības līmenī. Mēs jutāmies apbižoti. Tāpēc arī izveidojām konkurējošo turnīru paši savās mājās Zelta mopēds. Vilnis Bresis (tolaik Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības pirmais sekretārs – aut.) parakstīja pirmo nolikumu. Izglītības ministrija bija par, DOSAAF arī, tāpat Latvijas PSKP Centrālā komiteja un Autoinspekcija, tāpēc viss aizgāja kā pa diedziņu."

Zelta mopēdā motosporta pamatus apguva nākamie PSRS izlases braucēji. "Normunds Dūčis, Uldis Odiņš, Vitauts Donis, Vilis Brūnis – visus no galvas nenosaukšu, kuri pēc tam iekļuva PSRS izlasē."

1991. gada janvārī motoklubu autobusi ieripoja Rīgā uz barikādēm, un labi varēja redzēt, kādi klubi turpina savu darbību atmodas laikā. "Pēc tam gan radās sarežģījumi ar robežu šķērsošanu. No bijušās PSRS vairs nevarēja tik viegli iegādāties rezerves daļas. Rūpnīcai Sarkanā zvaigzne arī pienāca kritisks brīdis. Bija izstrādāti jauni modeļi, kuri varēja konkurēt ārvalstu tirgū, bet labajām iecerēm punktu pielika aiz lētticības parakstīts līgums ar angļu dīleriem, kuri paņēma lielāku partiju minimopēdus, bet naudu tā arī nesamaksāja. Tādējādi rūpnīcai Sarkanā zvaigzne pāri tika pārvilkts krusts."

Ufo pelēkā mētelītī

Mūsdienās Zelta mopēda sacensībās brauc ne tikai jaunieši, bet arī pieauguši cilvēki džinsos vai citās ielas drēbēs. Savulaik ilgus gadus radio SWH strādājušais Ufo uz mocīša ir sēdies pelēkā mētelītī ar senlaicīgu ķiveri galvā. "Tas ir tā saucamais retro brauciens, kurā var piedalīties ikviens interesents. Daži mēdz uzvilkt pat karnevāla kostīmus. Tā ir izklaides klase, bet pārējie brauc nopietni." Aleksandrs uzskaita Zelta mopēda klases: "Ir standarta mopēdi un motovelosipēdi, tad ir forsētie – tā saucamā brīvā sporta klase. Tad ir vecuma grupas. Rūķīši no sešiem līdz vienpadsmit gadiem, pionieri un lietpratēji.

Starp citu, kopā ar Zelta mopēdu izauga populārais veloseriāls Riteņvasara. Bērni tajā startē, sākot ar divriteņiem bez ķēdes līdz mūsdienīgiem kalnu velosipēdiem. Sākumā šie puikas nāca skatīties Zelta mopēda sacensības, un mēs viņus izmantojām kā tiesnešus nepārskatāmos trases posmos. Par to viņus atalgojām ar sacensībām mototrasē."

"Zelta mopēds ir brīvprātīgs pasākums. Joprojām ir aktīvas kopienas, un patīkami, ka nāk klāt jaunas vienības. Tas nozīmē, ka mūsu kustība ir dzīvotspējīga. Jaunākā kopiena ir Skaistkalnē, kur padomju laikā nebija ne klubiņa, ne komandas. Grobiņā pagājušajā gadā atzīmēja 40 gadu Zelta mopēda jubileju, jo viņiem kustība sākās desmit gadus vēlāk. Tas bija grandiozs pasākums ar gaisa baloniem un motociklistu parādi," stāsta Briedis. Apē braukuši arī ciemiņi no Igaunijas, kuri visus pārsteiguši ar interesantiem konstruktīviem pilnveidojumiem. "Plīkšķiem" igauņi piestiprinājuši klāt mazus blakusvāģīšus un izveidojuši savu klasi.

Brauc jau bērnudārznieki

Apē uzaugušais Ainārs Karro, kurš ir pazīstamā motokrosista Matīsa Karro tēvs, astoņdesmitajos gados izgatavoja braucamrīkus pašiem mazākajiem un pirms pieciem gadiem palīdzēja atjaunināt arī Zelta mopēda seriāla tradīcijas. "Ja nemaldos, 2007. gadā Zelta mopēda seriālu atjaunoja Apē," viņš dalās atmiņās. "To izdarīja brāļi Levani Vaidavas kausa ietvaros. Vēl viena atdzimšana bija 2016. gadā, bet pasākuma galvenie atdzīvinātāji bija brāļi Levani."

Intriģējošu Aināra Karro raksturojumu atsūtīja Aleksandrs Briedis: "Karro ir izcils dizaina meistars un restaurators, mehāniķis un konstruktors, kurš ar paškonstruētiem minimopēdiem apgādājis pasaulē otro motokluba tipa bērnudārzu Apē!" Karro pats šo aprakstu gan precizē: "Tas nebija oficiāls bērnudārzs. Toties bērnudārza audzēkņi tik tiešām nāca pie manis, un es viņus mācīju braukt. Viņiem tas patika. Puiši bija vecumā no četriem līdz sešiem gadiņiem. Tas bija astoņdesmito gadu vidū."

Tagad tas nav nekas īpašs. Vecāki mototrasē skrien līdzi mazajiem ķipariem, kuriem ir veikalā iegādāti mazi mocīši, toties tajā laikā tādus braucamrīkus nevarēja iegādāties. "Pat žurnālos tādus nevarēja ieraudzīt!" piebilst Ainārs. "Astoņdesmitajos gados bija zinātnes tehnikas nedēļas, kuru ietvaros notika konkursi. Es tajos piedalījos un savās nominācijās parasti ieņēmu godalgotas vietas. Izgatavoju mopēdus, ar kuriem puikas pēc tam arī brauca. Tie bija gan motovelosipēdi, gan arī braucamie uz divātrumu motoru bāzes – kas nu tajā laikā bija pieejams. Tās bija padomju laika mopēdu un motociklu atliekas, no kurām, mācoties septītajā, astotajā un devītajā klasē, es izdomāju un izgatavoju braucamos. Mans tā laika kluba vadītājs Arvīds Levans ievēroja, ka es ar to darbojos. Viņš arī pieskatīja, lai es iesākto pabeigtu. Visiem bija janvāra brīvlaiks, bet es dienu un nakti strādāju."

Padomju laikā Zelta mopēds bija skolu un jauniešu pasākums, jo skolās darbojās moto pulciņi, kuros mācīja tehniskas lietas. Mūsdienās Zelta mopēds ir pārvērties par ģimenes pasākumu, jo brauc bērni, tēvi un arī meitas. Ja reiz līnija ir novilkta, tad ir kāds, kurš grib būt pirmais. Un, ja mērķis ir sasniegts, tad ir doma, ko varētu uzlabot, lai nākamgad atkal būtu pirmais vai arī lai apsteigtu kādu konkrētu braucēju. Tomēr Zelta mopēds nozīmē vienkāršu sportu bez ambīcijām izlauzties tālu pasaulē – tie, kuri mērķē uz slavas virsotnēm, tērē daudz naudas, jo sports ir komercializējies. Jau no agras bērnības tiek pirkti dārgi mocīši un algoti mehāniķi, bet Zelta mopēdā nav šādas publikas. "Pārsvarā braucēji ir no laukiem, Rīgai ir salīdzinoši neliels procents. Es nesaukšu konkrētus skaitļus, jo braucamrīku cenas stipri atšķiras. Riepas var nopirkt par 15 un var arī par 50 eiro. Līdzīgi ir ar citiem mezgliem. Zelta mopēds vairāk tomēr ir brīvā laika pavadīšana mūslaiku jauniešiem ar iespēju tehniski izglītoties. Es domāju, ka šajā virzienā arī jāturpina strādāt, lai Zelta mopēds būtu ģimeniski sportisks pasākums. Mums nevienam nav jāatskaitās – šis ir entuziastu lokam domāts pasākums. 2016. gadā sapratām, ka citiem neesam īsti saistoši, neko nevaram ietekmēt, tāpēc radījām paši savu seriālu. Pēc kāda laiciņa mūs jau atbalstīja Latvijas Motosporta federācija. Viņi redzēja masveidību un saskatīja pozitīvas iezīmes – mūs novērtēja. Tagad jau esam iekļauti sezonas kalendārā. Mums ir savs Zelta mopēda čempionāts, kurš notiek dažādos reģionos. Man patīk, ka ir savstarpēji pozitīva attieksme. Tas ir labs dzinulis turpināt darboties."

Pēc novēlējuma "Lai labi ripo!" viņš vēl iestarpina, ka tagad gan esot jāgaida, kad valdība atļaus rīkot sacensības. 50 gadu jubilejā ir vēlme sarīkot vērienīgākus mačus. Ja tas neizdosies, tad būs jāveldzējas atmiņās, pāršķirstot senās fotogrāfijas. Zelta mopēdā nostalģijas mezgls tomēr ir visspēcīgākais.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Ķīnas ģimenes plānošana

Ķīnā pieņemts lēmums paaugstināt vienā ģimenē atļauto bērnu skaitu līdz trim – valsts šādi cer pagriezt pretējā virzienā sabiedrības novecošanas un zemās dzimstības tendences. Lēmums izpelnījies pret...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata