Balva Gada rīdzinieks 2022; Triju Zvaigžņu ordenis 2022. gada 18. novembrī par pašaizliedzību un drosmi, sniedzot palīdzību Ukrainai, – tie ir labdarības biedrības Tavi draugi dibinātāja Ulvja Novika augstākie oficiālie apbalvojumi, bet viņam pašam vislielāko gandarījumu sagādā brīži, kad cilvēki, kuriem viņš regulāri palīdzējis, nostājas uz savām kājām un pasaka: "Tagad pie manis vairs nevajag braukt, tagad brauc pie tādiem, kāds es biju, kad tu man sāki palīdzēt."
28. decembrī Tavi draugi svin 10 gadu jubileju, bet nākamajam gadam viens no Ulvja plāniem ir radīt Latvijā labāku labdarības darba koordināciju. Un, protams, turpināt palīdzību Ukrainai.
Sāksim ar aktuālo: ko Ukrainai tagad vajag ziedot visvairāk?
Diemžēl nesanāk rīkoties pēc teiciena, ka ziemā jātaisa rati, vasarā kamanas, jo mums jāseko līdzi aktuālajai situācijai. Tātad tagad nepieciešams viss ziemai vajadzīgais. Vispirms siltās drēbes, siltās zeķes. Siltās zeķes varbūt liekas nenopietns ziedojums, bet patiesībā tās ir ļoti svarīga lieta – puišiem frontē ir slapjas kājas visu laiku, līdz ar to viņi maina zeķes pa piecām reizēm dienā. Tāpat ir vajadzīgi visu veidu sildītāji, jo komunikāciju iespējas dažādās vietās un situācijās ir ļoti atšķirīgas un mainīgas. Ja kaut kur nav ne elektrības, ne gāzes, tur ir nepieciešama krāsniņa, ko var kurināt ar malku. Slimnīcās un bērnunamos, kur ir iznīcināta centrālapkure, ir nepieciešami sildītāji, ko salikt istabās un palātās. Visu laiku ļoti nepieciešamas ir uzlādes stacijas, tā saucamās pauverbankas, gan mazas, gan lielākas, un arī ģeneratori. Ģeneratoru var lietot pilsētās, kur tā radītajai skaņai nav nozīmes, bet puišiem frontē, kuri slēpjas, tas neder. Viņiem mēģinām gādāt dažāda izmēra akumulatorus.
Vārdu sakot, šobrīd sanāk domāt nevis par nākamo sezonu, bet par nākamo dienu. Liekas – divi gadi pagājuši, vajadzētu jau būt visam skaidram, ieviestai perfektai sistēmai, bet to nav iespējams izdarīt, jo apstākļi visu laiku mainās un tiem ir jāpielāgojas. Ja aktualitāte ir, piemēram, ciemats, kur nav nekā ēdama, tad visi spēki tiek veltīti tam. Vai atkal: ir bijis liels uzbrukums, ir liels cietušo skaits, nepieciešama rehabilitācija, jādomā, kur cietušos karavīrus vest, kuriem kādas operācijas nepieciešamas, – tātad mums jāatbalsta kara hospitāļi, ja tiem vajadzīgs autotransports, aparatūra vai līdzekļi, koncentrējamies uz viņiem. Vai arī vajag steidzamā kārtā daudzus karavīrus izvest, jo viņiem ir smaga situācija, tad domājam, uz kurieni viņus vest – uz Vaivariem vai pa taisno uz slimnīcu. Tie, kurus ved uz Latviju, pamatā jau ir saoperēti Ukrainā, mums jāgādā, lai viņu atlabšanas process var notikt mierīgākos apstākļos.
Protams, nav jau tā, ka mēs no rīta pamostamies, nezinām, ko darīt, un gaidām zvanu. Kaut kāda sistēma jau ir izveidojusies. Mēs šo vietu saucam par labdarības loģistikas centru. Lielveikala loģistikas centrā darbinieki zina, kādi produkti katru dienu tiks ievesti, bet mums tā nav. Mēs zinām, ko un cik mums vajag, un tad sākas piemeklēšana.
Paši meklējat vai liekat paziņojumus?
Gan tā, gan tā. Viens no galvenajiem ceļiem ir sociālie tīkli, un ir arī mūsu cilvēki, kas zvana sociālajiem partneriem, atbalstītājiem, ziedotājiem. Tāds ir mūsu darbs.
Kā kopš 2022. gada 24. februāra ir mainījusies ziedotāju atsaucība?
Tā ir viļņveidīga. Ja skatās līkni no pirmās dienas līdz šodienai, tā, protams, ir kritusies. Sākumā – 2022. gada martā aprīlī – tā uzgāja augšā gandrīz līdz bezgalībai. Tad man radās teiciens "pamet problēmu gaisā, un zemē tā nenokritīs, kāds to paķers". Strādāt bija viegli tādā ziņā, ka atsaucība bija grandioza – es zinu, kā ir, kad nevar dabūt ziedojumus. Biedrību Tavi draugi dibināju 2013. gadā, tātad 28. decembrī mums būs 10 gadu jubileja. Pirms tam divus gadu darbojāmies kā draugu pulciņš vidusskolā. Tad ziedojumu piesaiste bija mocīšanās, jo neviens tev tāpat vien neko negrib dot, ja tu stādies priekšā: "Esmu tāds un tāds, vai jūs varētu man iedot 20 paciņas makaronu, mēs tās vedīsim trūcīgiem cilvēkiem." Zvani desmit cilvēkiem, no tiem viens negribīgi atsaucas aicinājumam. Kad tu zvani jau trešo gadu pēc kārtas, jau ar pavisam nokārtu degunu, jo zini, ka divas reizes jau esi dabūjis kurvīti, piezvanīt ir vēl grūtāk, jo viens varbūt trešajā reizē iedos, bet cits pateiks: vai tad tu pirmajās reizēs vēl nesaprati, ka ne?
Lūk, kara sākumā atsaucība bija pavisam cita. Otrajā dienā pēc ievākšanās šeit, Ventspils ielā 50, es staigāju, mēģinot saprast, kā ko uzlabot, un redzēju, ka brīvprātīgo ir daudz, viņi jau entās stundas te ir pavadījuši, bet mums nav ne ēdināšanas, ne kafijas. Ieliku instagramā jautājumu uzņēmumiem, vai kāds varētu mums atvest 20 kafijas krūzītes. Viens uzņēmums atveda krūzītes, bet četri uzņēmumi teica: mēs jums atvedīsim kafijas automātu, maisus un krūzītes! Kad jūti atbalstu, ir ļoti silta sajūta.
Vārdu sakot, dabūjām vairāk, nekā bijām prasījuši. Pēc tam lielā atsaucība gāja uz leju, bet varu teikt, ka tagad strādāt ir vieglāk nekā tieši pirms gada – vismaz mums ir izdevies šajā lauciņā izcīnīt vietu zem saules, uzņēmumi mums uzticas, viņi zina, ka te viss notiek, par savu ziedojumu viņi saņem bildīti, ka tas ir noliktavā, un pēc tam, ka ir Ukrainā (vai arī Latvijas ģimenēm). Tagad ir izveidojusies regularitāte, zinām, kādas produktu grupas mums tiks ziedotas. Te vispirms gribu teikt paldies diviem mūsu lielajiem palīgiem Dobeles dzirnavniekam un Food Union, kuri mums regulāri dod savus pārtikas produktus, tagad arī Balticovo dod olas.
Cik Latvijā ir jūsu biedrībai līdzīgu labdarības organizāciju?
Diezgan daudzas. Es to nevērtētu ne labi, ne slikti. Organizāciju rašanās ir iniciatīvu veidošanās – cilvēki, kuri ir gatavi darīt vairāk, nekā no viņiem prasa, vienkārši ņem un dara. Ir cilvēki, kuri ir gatavi iet zem viena vārda, iesaistīties labdarībā un redz, kur ir iespēja to darīt. Arī mums sākumā bija (un ir joprojām) pilnīgs brīvais stils: ja tu gribi palīdzēt, ir vienalga, vai tev nauda ir vai nav, vai tu esi fiziski spēcīgs vai neesi. Ja esi spēcīgs, krauj kastes. Ja tev ir nauda, es tev iedodu sarakstu un tu brauc uz veikalu. Ja tev nav naudas un tu esi švaks – stāvi pie vārtiem un ar smaidu sagaidi tos, kuri nes maisus. Katram te ir sava vieta un savs darbs.
Tātad te ir forša platforma, kur cilvēki, kas grib palīdzēt, var atrast savu vietu. Protams, visi to nezina un nevar zināt. Vēl tagad, zvanot un prasot, vai uzrunātais ir dzirdējis par biedrību Tavi draugi, var saņemt atbildi, ka nav vis dzirdējis. Tātad cilvēki, kuri grib kaut ko darīt, bet mūs nezina, veido savas iniciatīvas, jaunas organizācijas, līdzīgi kā es pirms desmit gadiem veidoju šo.
Organizācijas mēdz arī dalīties. Arī no mums pusgadu pēc darbības sākuma daļa komandas atdalījās un izveidoja savu biedrību, jo viņiem bija cits skats uz to, kā būtu jādarbojas.
Par ko šādu organizāciju darbībā var būt dažādi viedokļi?
Kā organizēt darbu. Piemēram, vai sākt ar kārtības ieviešanu, dokumentu precīzu uzskaiti vai iet uz apjomu. Mēs gājām uz apjomu. Es uzreiz sapratu, ka tad, kad 2023. gada sākumā būs jāiesniedz dokumenti par 2022. gadu, man būs ļoti smags posms dzīvē. Jo tur bija pilnīga zupa. Šoferis, kas brauc no mūsu noliktavas, nakts vidū zvana, izmisis saka, ka atrodas Polijā, mašīna noplīsusi, vajag atsūtīt naudu; man nav ne jausmas, kas tas par cilvēku, kurš tur raud telefonā, bet es viņam nosūtu naudu. Tādā stilā tas notika. Bija bardaks, bet savādāk nevarēja, regulārām sapulcēm vienkārši nebija laika. Daļai mūsu cilvēku tas nepatika, un es nevaru pateikt, kurš ceļš ir pareizais – tāds, kā viņi gribēja, vai tā, kā es darīju, atbilstoši apstākļiem un sajūtām.
Cik laba ir labdarības organizāciju koordinācija?
Labāka nekā jebkad agrāk. Tāpēc, ka ir aktīvs organizāciju darbs. Organizācijas jūt savu ietekmi uz notiekošo, tas dod motivāciju darba turpināšanai.
Kā organizācijas jūt savu ietekmi?
Man jāsaka personīgs paldies Lindai Jākobsonei, kas pārstāv biedrību Gribu palīdzēt bēgļiem, viņa palīdz koordinēt biedrību savstarpējo informācijas apmaiņu, virza citu priekšlikumus, ierosinājumus, sūdzības tālāk, lai ministrijās to sadzirdētu.
Kā var noteikt, cik noderīga Ukrainai ir bijusi tai aizvestā palīdzība?
Tur tā sadarbība nav tik izcila, bet savā starpā komunicējam. Darbam uz Ukrainu ir vairākas organizācijas, katra strādā savā virzienā, piemēram, Tviterkonvojs sūta mašīnas. Uzņēmēji mieram, milzīga organizācija ar lielu apjomu un aizmuguri, pamatā strādā militārajā virzienā.
Mūsu pamatvirziens uz Ukrainu ir humānā palīdzība plus atbalsts militārajai sfērai: taktiskais apģērbs, aizsargķiveres, droni. Lodes un ieročus pagaidām nesūtām.
Man gribētos, lai sadarbība būtu vēl labāka, bet nekāda konkurence netiek izjusta.
Par ko labdarības organizācijas varētu konkurēt? Par ziedojumiem?
Dažreiz it kā tādas situācijas ir, bet es teiktu, ka tas ir piliens jūrā. Mēs gribam palīdzēt un par daudz palīdzēt nevaram. Nosacīta zapte var sanākt tikai tad, ja kāda iestāde, organizācija, slimnīca, pašvaldība vai kas cits palīdzības lūgumu definē kā pieprasījumu. Gadās, ka šādi pieprasījumi tiek izsūtīti vairākām organizācijām gan valstī, gan ārpus valsts un tad, ja, piemēram, kāda slimnīca prasa trīs ģeneratorus, 10 baterijas un 20 gultas, pieci aizvedīs vienu un to pašu. Es pat nezinu, kā pašreizējos apstākļos tur varētu kādu sistēmu ieviest. Man ir doma, kā to nākotnē varētu koordinēt Latvijas ietvaros, gribu izveidot civilās aizsardzības mehānismu, kas varētu palīdzēt Iekšlietu ministrijai, kādā VUGD «apakšpalātā», nelaimju novēršanai. Piemēram, pēc vētras Dobeles un Jaunpils pagastos braucām, kādu nedēļu strādājam, liekot mājām plēves, logus un jumtus, un sapratām, ka nav nekāda organizatoriska mehānisma. Ceru, ka ar dažu partneru palīdzību izdosies tikt Iekšlietu ministrijā un runāt par pastāvīga brīvprātīgo tīkla izveidošanu, lai cilvēkiem ir iespēja reģistrēties un būt pieejamiem, ja palīdzība nepieciešama vismaz savos reģionos. Notiek nelaime, mēs izsūtām centralizētu informāciju, piemēram, "šodien Dobelē desmit mājām vairs nav jumta, un līst lietus. Mums vajag 30 večus". Tad tie, kas ir reģistrējušies, saņem šo ziņu, un man jau pēc pusstundas ir skaidrs, ka būs tie 30 veči, nevis katram jāzvana.
Atgriežoties pie jautājuma par Ukrainai sūtītās palīdzības atgriezenisko saiti, kā tu komentētu izteikumus, ka tur daži ar ziedotajām lietām taisot biznesu?
Diemžēl tā ir, no tā pilnīgi izvairīties nevarēs nekad, arī Latvijā daži ar to taisa biznesu. Šos gadījumus cenšamies izķert gan mēs, gan ukraiņi paši. Ar to saskaramies jau no kara pirmajām dienām. Bet tas netraucē mums saglabāt uzstādījumu, ka ir jāpalīdz.
Vienubrīd bija populāra vēlme, lai mēs sūtām ziedotājam video, ka viņu ziedotā paciņa ir ukraiņa rokās. Mums to prasīt ukraiņiem negribas, jo daži no viņiem saka, ka tas ir gandrīz vai vienīgais, ko viņiem visu dienu iznāk darīt: katrs atsūta paciņu, un viņam pie katras jāfilmējas ar lielu paldies tam un tam. Tā tam nevajadzētu būt. Protams, kādām atskaitēm ir jābūt, un ziedotāju interesē, vai viņa ziedojums tiešām ir aizgājis uz Ukrainu. Tāpēc mums ir pieņemšanas un nodošanas akti, kravu dokumentācija, arī kādus foto no Ventspils ielas un Ukrainas uztaisām. Kontrolei ir jābūt, bet no tās ziedošana nedrīkst sākties – tev ir jāziedo no sirds un brīva prāta.
Varu tikai teikt, ka pateicības līmenis ir ļoti jūtams un tas ir motivējošs. Piemēram, kad tika uzspridzināts Kahovkas aizsprosts, tā bija krīze krīzē – tā jau ir karš, tu knapi turies, un tad vēl plūdi iznīcina palīdzības teltis. Bet palīdzība ir mūsu pienākums neatkarīgi no jelkādām šaubām, bažām. Ir jāsaglabā sajūta, ka tu dari pareizi palīdzot.
Dari pēc labākās sirdsapziņas, un tad lai notiek, kas notikdams. Kā tu komentētu viedokli, ka mēs jau varam Ukrainai palīdzēt, cik vien spējam, bet ja lielvalstis, vispirms ASV, nesniegs tai pietiekamu militāro palīdzību, Ukraina zaudēs un visa mūsu palīdzēšana izrādīsies veltīga?
No vienas puses, tā ir. Uz šo karu jāskatās dažādos līmeņos. Globāli raugoties, par to, ko mēs darām, neviens nezina, tas ir piliens okeānā. Jebkura mūsu kastīte ir piliens okeānā. Biedrības Tavi draugi atbalsts nekādi neietekmē kara gaitu, vienalga, cik daudz palīdzības mēs aizsūtīsim. Bet, ja mēs skatāmies uz konkrētu karavīru Dmitriju Aleksandroviču, kurš saņem mūsu kasti – vesti, jaku, zābakus –, līdz šim skrējis slapjās krosenēs un treniņbiksēs, bet nu sēž ierakumos siltās drēbēs un apavos, ar armijas, nevis moča ķiveri galvā, – viņam mūsu sūtījums maina situāciju un arī motivāciju par 180 grādiem. Mūsu uzdevums ir šāda palīdzēšana: uzzināt, kam tāda nepieciešama, un arvien vairāk palīdzēt. Tātad karu uzvarēt ar mūsu palīdzību nevar, bet kādam skaitam cilvēku tā var būt noteicošs faktors viņu dzīves turpmākā attīstībā. Tad Tavu draugu un citu labdarības organizāciju darbs ir nozīmīgs. Ne tūkstoš, ne divtūkstoš nosūtīto mašīnu neizšķirs Ukrainas kara gaitu, bet tiem večiem, kas ar tām brauc, tās ir ļoti nozīmīgas, kritiski svarīgas. Mēs raugāmies šādi – nevis lai sevi slavētu, bet lai motivētu. Jo, ja pieiesim lietai no tās puses, ka mūsu ziedošanas darbs neko nemaina, tad jājautā, kāpēc tad mēs to darām.
Tad varam ķerties pie sākuma: kā un kāpēc tu sāki nodarboties ar labdarību?
Mēs sākām 2010. gadā kā kaut ko lietderīgu darīt griboši Engures vidusskolnieki, un ideja nāca no vēl pāris gadus jaunākām meitenēm. Bijām kādi desmit, katrs zināja kādu tantiņu vai ģimeni, kam iet slikti un būtu jāpalīdz. Uzrunājām pazīstamus uzņēmumus un ar viņu saziedoto Ziemassvētkos bez brīdinājuma aizbraucām pie tām ģimenēm un tantiņām un pasniedzām dāvanas. Uzreiz jāpiebilst, ka Latvijas sociālajā situācijā tas ne nieka nemaina, bet tam bērniņam, kurš saņem varbūt vienīgo Ziemassvētku dāvanu, tajā mirklī tas maina gandrīz visu. Kad sēdi tās ģimenes mājā, kur viesistabā ir betons, virtuvē melnzeme, uz visu māju ir viena krāsns, logi aizlīmēti ar plēvi un bērniņi skraida apkārt, priecīgi par to štrunta rotaļlietiņu, ko tu esi viņiem uzdāvinājis, tā ir īpaša sajūta.
Tās ir nelabvēlīgās ģimenes?
Ne tikai. Var būt arī tā, ka tēvs un māte dzīvo pilnīgā nekurienē, kur var strādāt tikai gaterī, ja tam ir pasūtījumi, automašīnas tam tēvam nav, uz citiem darbiem jābrauc 15 kilometri ar velosipēdu… Tādi vecāki var būt nedzērāji un pozitīvi noskaņoti cilvēki. Pie vienas tādas ģimenes ar trim bērniem bijām kādus četrus gadus, un katrā nākamajā gadā viņi rādīja, ko savā dzīvoklī ir uzlabojuši. Līdz ceturtajā gadā viņi man zvana un saka: "Pie mums vairs nevajag braukt. Aizbrauciet pie kādiem, kuriem ir tā, kā mums bija pirms trim gadiem. Mums ir darbs, mēs izdzīvojam, varam nopirkt dāvaniņas. Brauciet pie tiem, kam vajag vairāk nekā mums." Tajā brīdī tev nāk puņķi un asaras un tu saproti, ka tas, ko tu dari, ir jādara, tas ir darīšanas vērts. Mūsu mērķis ir ne jau vienreiz gadā cilvēkiem iedot paciņu, bet vienā brīdī dzirdēt šādus vārdus.
Tādi stāsti mūs iedrošināja. Pēc pāris gadiem sapratu, ka ir nepieciešams juridisks statuss, jo, ja tu zvani uzņēmumiem par ziedošanu un viņi prasa, kas mēs esam, varu tikai atbildēt: "Esmu Ulvis un draugi…" Uz to uzņēmums atbild: "Ja jums būtu biedrība, mēs varētu ziedot." Nodibinājām biedrību, sabiedriskā labuma organizāciju, un desmit gadus Ziemassvētkos braukājām Tukuma, Mērsraga un Engures apkaimē pie kādām 30 ģimenēm, citreiz kādas nometnītes noorganizējām. Protams, ar to bija par maz. Ziemassvētkos tev liekas, ka šai ģimenei vajadzētu palīdzēt vēl ar kaut ko, piemēram, ar remontu, bet tad tu aizpeldi savos darbos un tikai oktobrī atceries, ko gribēji darīt.
Kas tev ir tie "savi darbi"?
Šobrīd esmu uzņēmējs, bet līdz šim esmu darījis daudz ko: galdniecībā ar lāpstu vācis skaidas, noliktavā bijis krāvējs, makdonaldā cepis kartupeļus…
Pašlaik vadu divus uzņēmējdarbības virzienus – transporta pakalpojumi, autobusu noma, un man ir neliels kempings. Esmu iesaistījies vēl dažos uzņēmumos. Sāku no nulles – aizņēmos no visiem draugiem naudu, nopirku busiņu, pats sāku ar to vadāt. Šobrīd mani uzņēmumi, var teikt, strādā patstāvīgi, man ir lieliski kolēģi. Es tajos biznesos biju iekšā ar visu sirdi, bet kara sākums paņēma 90 procentus manas uzmanības, bizness diemžēl tika savā ziņā pamests novārtā – līdzīgi kā mani bērni, kas paši izķepurojās… Esmu ļoti pateicīgs tiem cilvēkiem, kas šajos uzņēmumos ir, paši visu izvilka un ļāva man būt šeit.
Pirmajās trīs dienās pēc kara sākuma ar dažiem kolēģiem 50 kvadrātmetru garāžu izveidojām par tādu kā mazo loģistikas centru: "Ja jūs braucat uz Ukrainu, brauciet šurp, mēs jums kaut ko iedosim," "Ja gribat ziedot, vediet šurp." Ātri vien ziedojumu apjoms bija par lielu garāžai, un jāsaka liels paldies teritorijas īpašniekiem SIA Alfards, kas deva mums iespēju trīs mēnešus šeit darboties par velti. Ja sākumā tā nenotiktu, mūsu šeit nebūtu, šīs telpas ir dārgas.
Lepojos ar tiem cilvēkiem, kuri gribēja šeit nākt pie nezināmas biedrības un atrast savu vietu palīdzēšanas mehānismā.
Tas, ka Ukrainai jāpalīdz, tev bija skaidrs uzreiz?
Jā, bez variantiem. 24. februāris pagāja neziņā, vakarā jau bija skaidrs, ka karš ir īsts, un es ierakstīju sociālajos tīklos, ka esmu gatavs uzņemt kempingā 15 cilvēkus, kam vajadzīga patversme. Nākamajā dienā ar biznesa partneri Tomu spriedām, ko darīt, ja sākas kodolkarš. Rakos internetā, lai saprastu, ko darīt. Mūsu šoferīši bija gatavi braukt uz Ukrainu. Ātri sapratu, ka cilvēki ir gatavi ziedot, bet nezina, kur, un cilvēki ir gatavi braukt uz Ukrainas robežu, lai savāktu bēgļus un tos kaut kur vestu. No rīta uztaisīju štābiņu, un pēc 10 minūtēm jau bija pirmie cilvēki, gatavi ziedot naudu. Kari pasaulē notiek visu laiku, bet šis mūs uzrunāja ļoti personiski.
Tavi draugi palīdz arī tiem ukraiņiem, kas atbraukuši uz Latviju.
Tas bija neplānoti un neapzinoties problēmas mērogu. Pirmo mēnesi sūtījām mašīnas ar ziedojumiem uz Ukrainas robežu. Tur Polijas pusē ir ukraiņi, kājām pārnākuši pāri robežai, stāv ar koferiem. Šoferis piedāvā viņus vest uz Latviju, vispirms pajautā, vai viņiem ir pie kā braukt. "Nē, nav." Tad nu viņi brauc uz Latviju, un mums ir 12 stundas laika izdomāt plānu šo cilvēku turpmākai dzīvei. To skaitā ir arī tādi, kas gājuši uz veikalu, bet pa to laiku viņu māja uzspridzināta, un viņiem nav bijis kur atgriezties…
Tie ukraiņi sāka nākt te pie mums, un sapratām, ka nāks arvien vairāk, mēs paši esam viņus atveduši. Tad izveidojām labdarības veikalu, kurā ukraiņi var saņemt pārtiku un citas lietas. Kādi 40 tūkstoši tur ir reģistrējušies vismaz vienu reizi, 90 procenti nāk entās reizes.
Iedomājies, ka tu esi aizmucis uz svešu valsti un tev tur ir viens maršruts – palīdzības sniegšanas punkts, veikals un miteklis. Bet ir taču jāsocializējas! Daudzi ukraiņi te strādā kā brīvprātīgie, daļai maksājam algu. Daudzi uzskata, un arī es pats kādreiz tā uzskatīju, ka labdarībā algu nav. Bet kādam tā brīvprātīgo darbība ir jāsavāc kopā, jākoordinē, jāzvana grāmatvedei, jo VID ir zvanījis, sabiedriskā labuma organizāciju tas ņems priekšā trīskārtīgi… Darbinieki ir vajadzīgi.
Kā tiek piesaistīti ziedotāji?
To var darīt dažādi. Vai nu ierakstot sociālajos tīklos, vai mērķtiecīgi uzrunājot attiecīgās nozares pārstāvjus, aicinot ziedot. Mēs būtībā esam starpnieki starp ziedotāju un palīdzības saņēmēju.
Vai Latvijas krievi daudz ziedo Ukrainai?
Nevarētu teikt, ka milzīgi daudz, bet ziedo. Krievi ir dažādi. Ir tādi, kas jūtas vainīgi par to, ka ir no Krievijas, ir neitrāli noskaņoti. Ir arī tādi, kas uzskata, ka Putins ir malacis, un tādi ir ne tikai krievi!
Vai tev ir nojausma, kā šis karš varētu turpināties?
Sākumā likās, ka karš beigsies pāris dienās. Tad kļuva skaidrs, ka tas prasīs kādu laika nogriezni, bet nebūs daudzu gadu karš, tas likās pārāk sirreāli. Bet, saprotot, cik pasaules mērogā daudzi ir vienaldzīgi un palīdz formāli, nevis ir gatavi pielikt visus spēkus, lai šo karu izbeigtu, saproti, ka tas var būt ļoti ilgs. Nu, kaut vai atļauja Krievijas un Baltkrievijas sportistiem piedalīties Parīzes olimpiskajās spēlēs zem neitrāla karoga. Šis karš ir padarīts par pieļaujamu, par pasaules normu. Karot šobrīd ir atļauts, un tas, manuprāt, ir nepareizi pašā saknē.
Ja tu būtu labklājības ministrs, vai ko darītu citādi nekā pašreizējā valdība?
Tagad – jā. Ceru, ka man izdosies īstenot ideju par centralizētu atbalstu. Nekad neesmu teicis, ka Latvija būtu slikta valsts. Tas ir normāli, ka valsts aparāts nevar parūpēties par katru iedzīvotāju. Katram ir savs darbs. Bet ir tāda īpaša iedzīvotāju šķira – brīvprātīgie.
Jocīgi cilvēki, kuri ārpus sava darba, ārpus ģimenes, treniņiem, interesēm, hobijiem un visa pārējā ir gatavi darīt vēl kaut ko: palīdzēt kādam. Līdz šim, manuprāt, brīvprātīgo darbs netika pienācīgi novērtēts, ar to neviens īsti nerēķinājās. Manuprāt, tas ir lielisks resurss, kuru vajag koordinēti izmantot, lai atrisinātu daudzas mazas problēmiņas. Nav jāpieņem nekāds likums kontrolēšanai, nepieciešams tikai neliels finansiāls atbalsts, algas kādiem 10–20 cilvēkiem, kuri var nodrošināt vēl kādus 500 brīvprātīgos, kam alga nav jāmaksā. Valstij nekas nav jādara, tikai jāsaved kopā problēma un tās risinātāji. Cerams, man pietiks laika, resursu un atbalsta, lai šādu sistēmu radītu.
Kādi ir Tavu draugu plāni nākamajam gadam?
Galvenie plāni ir divi. Viens, ko jau minēju, – izveidot sistēmu. Otrs plāns ir kļūt neatkarīgiem finansiālajā ziņā – neatkarīgiem no ziedojumiem un no valsts piešķirtā finansējuma vai projektiem. Ko ar to gribu teikt? Lai biedrības mehānisms varētu darboties, mums ir nepieciešami līdzekļi telpām, algām, vēl daudz kam. Paļaujoties uz projektiem un mērķziedojumiem mūsu atbalstam, sanāk mūžīga spriedze par to, cik ilgi varēsim izdzīvot. Var nākt zvans: "Sveiks, mūsu uzņēmumā mainījusies situācija, vairs nevaram jums ziedot", arī par to, vai būs jauns projekts, kad viens beigsies, vienmēr nevaram būt droši. Tāpēc esam sākuši šādus tādus krekliņus un līdzīgas lietas pirkt gatavas no Ukrainas vai ražot uz vietas un dot pret ziedojumiem.
Otra lieta – aicinām nākt šurp uz Kijivas kvartālu uzņēmumus un grupas kā uz organizētu saliedēšanās pasākumu. Liet ierakumu sveces vai darīt citas labdarībai nepieciešamas lietas un par šo pakalpojumu samaksāt. Mēs dodam pretī iespēju jūsu darba kolektīvam kopā lietderīgi pastrādāt. Bet tas nenozīmē, ka mums nevajag ziedojumus!
CILVĒKS = VALSTS ir rakstu sērija par pilsonisko līdzdalību Latvijā, tās neizmantoto potenciālu un NVO lomu tajā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Cilvēks = Valsts rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.