Ar vijoli Sīrijā

Ar šo braucienu es tiešām lepojos. Manuprāt, jebkurā profesijā – un mākslas jomā jo īpaši – ir svarīgi būt īstajā brīdī un īstajā vietā. Risks, piekrītot piedalīties un muzicēt Sīrijā, man izvērtās tieši šādā "būt īstajā brīdī un īstajā vietā". Es ļoti daudz ko sapratu. Nebaidīšos teikt – Sīrijā pavadītajās desmit dienās pilnīgi mainījās mana dzīves uztvere. Kaut kā viss saslēdzās pareizi. Beidzot esmu nonākusi līdz punktam, uz kuru esmu gājusi ļoti garu un smagu ceļu, – līdz iespējai uzstāties kā solistei un šādi uzrunāt auditoriju, atzīst Ilze Kirsanova.

Profesionālajā ikdienā viņa ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniece, kuru koncertos redzam pirmo vijoļu grupā. Starpkultūru diplomātijas programmā, kas apvieno klasisko mūziku un bruņotos konfliktos sapostītā pasaules vēsturiskā kultūras mantojuma saglabāšanu, latviešu vijolniece apceļoja Sīriju, no 21. novembra līdz 1. decembrim muzicējot savulaik greznajos, bet tagad sagrautajos, kara izpostītajos senās arhitektūras pieminekļos – villā Beit Nizam Damaskā, Marmūsa el Habašī klostera baznīcā, Svētajā Dievmātes Jostas baznīcā Homsā, Krakdeševaljē pilī, Alepo citadelē un Beit Ghazaleh Alepo, Palmīras teātrī, kā arī Bela tempļa vārtos.

Ekspedīcijas iniciators ir franču arhitekts, vēsturisko arhitektūras pieminekļu eksperts, zinātņu doktors,Art Graphique et Patrimoine starptautiskais direktors Bruno Delāns, kurš jau daudzus gadus dokumentē un diagnosticē karadarbības zonās Irākā un Sīrijā bojātā kultūras mantojuma objektus. Ekspedīcija norisinājās programmas Mūzikas un Sīrijas kultūrvēsturiskā mantojuma satikšanās (When Music Meets Syrian Heritage) ietvaros, tās mērķis līdzās politiskiem un diplomātiskiem pasākumiem ir informēt Eiropas lēmējpersonas par Sīrijas mantojuma stāvokli. Tas nepieciešams, lai UNESCO atbildīgās institūcijas varētu paredzēt mērķtiecīgu līdzekļu piešķiršanu vēsturiskā mantojuma atjaunošanai un saglabāšanai šajā kara skartajā reģionā.

Latviešu vijolniecei ekspedīcijā Sīrijā piebiedrojās arī arābu senā stīgu instrumenta ūda mākslinieks Anass Odahs un sitaminstrumentālists Fadi M. Alkouri. Trijatā viņi atskaņoja arābu tautas dziesmu Hal Asmar El Lon, kuru Odahs bija aranžējis speciāli šādam trio sastāvam. Tas tika ierakstīts iespaidīgajā Beit Nizam villā Damaskā – ļoti greznā XVIII gadsimta Osmaņu impērijas laika vēsturiskajā piemineklī, ēkā ar vairāk nekā trīsdesmit istabām, dažādām unikālām freskām, griestu rotājumiem, mozaīkām un fenomenāli skaistiem pagalmu dārziem. Šis darbs tika atskaņots arī divos koncertos kara skartajiem Alepo bērniem.

Kirsanovas uzstāšanos, kā arī viņas muzicēšanu kopā ar vietējiem māksliniekiem filmēja latviešu režisors, fotogrāfs un kultūras mantojuma speciālists Jānis Pipars.

Filmu studijā Ģilde, kas specializējas dokumentālajā kino par kultūras mantojumu, tagad arī top mākslinieciska instalācija, kas būs fons (vienlaicīga projekcija uz 4,5 x 8 m ekrāna) vairākiem vijolnieces solo koncertiem, kuri šā gada gaitā notiks Eiropā. Vairākas pazīstamas koncertzāles un iestādes jau ieinteresējušās par šo projektu un rīkos īpašus audiovizuālus koncertus Briselē, Marseļā, Parīzē, Londonā un Berlīnē. Pirmajam koncertam vajadzētu notikt jau februāra beigās Briselē slavenajā Bozar koncertzālē. Savukārt jau februāra sākumā tepat Rīgā Happy Art Museum galerijā Rīga varēs aplūkot Sīrijas ekspedīcijai veltītu fotoizstādi, kuru Kirsanova organizē kopā ar uzņēmēju un Sīrijas apceļojuma kolēģi Rūdolfu Brēmani. Tajā būs apskatāmi gan pašas vijolnieces safotografētie Sīrijas skati, gan neliels fragments no Pipara uzfilmētā materiāla.

Kā īsti viss sākās?

Vienkārši atnāca telefona īsziņa no Bruno Delāna – piedāvājums un jautājums, vai es gribētu braukt uz Sīriju filmēties klipā? Vai mani tas interesētu? Es savā naivajā prātā momentā atbildēju "jā", pat neaizdomājoties par to, uz ko esmu parakstījusies. Protams, pēc tam bija garas diskusijas un jautājumi krustām šķērsām: kas, kur un kā? Es vispār esmu ļoti tālu no informācijas par situāciju Sīrijā. Protams, biju dzirdējusi, ka tur bija karš, taču es apzināti no tā visa distancējos. Tiklīdz kādam ieminējos par savu nodomu, cilvēkiem momentā acīs bija šausmas: vai tu apzinies, uz kurieni brauc?! Tur taču gadiem ilgi plosās karš!

Nostrādāja intuīcija, un, kas neriskē, tas nevinnē! Tas ir jauns formāts, unikāls projekts.

Kāpēc šādu piedāvājumu izteica tieši jums?

Mēs jau ilgu laiku esam personīgi pazīstami. Iepazināmies apmēram pirms desmit gadiem, kad Bruno Delāns vēl dzīvoja un strādāja Rīgā. Viņa sieva ir latviete, un viņš vismaz piecpadsmit gadu dzīvoja un strādāja Latvijā. Iepazināmies, kad viņš bija atnācis uz vienu no maniem koncertiem. Bruno ir dzirdējis, kā es spēlēju, un viņš arī redzēja, cik ļoti es vēlos būt uz skatuves un spēlēt solo. Visus šos desmit gadus bijām labi paziņas un beidzot atradām projektu, kuru varam īstenot kopā. Sīrijā Bruno bijis jau vairākas reizes. Viņš jau bija pamatīgi izpētījis visas vietas, kurās notika filmēšana. Bez viņa zināšanām un kontaktiem mēs uz Sīriju aizbraukt nemaz nevarētu, jo tur tikt ir ļoti grūti. Vīzu atļaujas gaidījām trīs mēnešus. Sākotnēji bija plānots braukt jau oktobra beigās, bet ceļojuma dokumentu noformēšana ieilga un brauciens pārcēlās uz vēlāku laiku. Tāpēc arī klimatiskie laikapstākļi vairs nebija mums tik labvēlīgi: tur bija diezgan pavēsi – 13 vai 14 grādu, es spēlēju, ģērbusies mētelī. Baznīcu un citadeļu mūros visur bija caurvējš. Tā nav muzicēšana koncertzālē skaistā koncertkleitā uz īstas skatuves. Nav arī telpas, kur atpūsties un iesildīties. Ja ir auksti, iedzer karstu tēju, ņem vijoli un spēlē!