Andris (vārds mainīts) dzimis un audzis kādā Kurzemes mazpilsētā, tepat Latvijā viņš sācis mācīties augstskolā, taču bakalaura grādu nav ieguvis. Nu jau pirms vairākiem gadiem jaunais vīrietis pārvācās uz dzīvi Lielbritānijā – netālu no Londonas. Sākotnēji viņš kādā rūpnīcā darīja «melno darbu», bet samērā neilgā laikā tika paaugstināts, ieguva kvalifikāciju un tagad jau skaitās kvalificēts speciālists. Nesen Andris nomainīja darba vietu, jo viņam piedāvāja lielāku atalgojumu, un šobrīd viņš uzskata, ka pelna vairāk, nekā spētu iegūt Latvijā. Turklāt te darbā ārzemēs iegūtajām zināšanām nebūtu pielietojuma. Par atgriešanos Andris daudz nedomā. Taču paralēli pastāvīgajam darbam sācis nelielu ar Latviju saistītu informācijas tehnoloģiju biznesu, kurš gan pagaidām vēl nenes peļņu.
Linda (vārds mainīts) ir no Rīgas un uz Dāniju devās mācību nolūkos. Tur viņa apguva specializētu ilgtspējīgas arhitektūras izglītību un ieguva darbu Lielbritānijas uzņēmumā, kas bija neliels, bet sniedza labu pieredzi, un jau neilgi pēc tam viņai tika piedāvāts darbs krietni lielākā uzņēmumā. Linda gan apsver iespēju atgriezties Latvijā, tomēr nav droša, ka atradīs, ar ko šeit nodarboties.
Šie ir tikai daži no SestDienas atrastajiem aizbraucēju stāstiem, taču visai tipiski un skaidri parāda, ka, par spīti nereti valdošajiem stereotipiem, emigrējušie tautieši citās valstīs nebūt "nelasa tikai zemenes". Aizbraukušie, īpaši jaunieši, arī mācās, ceļ kvalifikāciju un nereti pāris gadu laikā spēj ne tikai sevi pierādīt un veidot vairāk vai mazāk veiksmīgu karjeru, bet arī iedzīvojas jaunajos apstākļos un par atgriešanos domā arvien mazāk. Tajā pašā laikā – viņi ir uzņēmīgi un atvērti jaunām idejām, ko varētu izmantot arī Latvijā.
Smadzeņu aizpludums
Jau līdz ar neatkarības atgūšanu katru gadu neliels skaits Latvijas "sprīdīšu" pameta tēvzemi, lai dotos meklēt labāku dzīvi citās valstīs. Sākotnēji uz ārzemēm vairāk pārcēlās labāk izglītotie, kuriem tika piedāvāti darbi vai iespēja mācīties, taču līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) 2004. gadā pieauga to cilvēku skaits, kuri pārcēlās, jo neapmierināja Latvijas sociālās garantijas un zemais atalgojuma līmenis. Krasākais migrācijas vilnis bija ekonomiskās krīzes laikā, kad gandrīz katrā ģimenē vai radu pulkā bija vismaz pāris cilvēku, kas aizbrauca «strādāt uz «īriju»». Patlaban ārzemēs dzīvo ap 211 000 Latvijas valstspiederīgo, no kuriem liela daļa tur arī strādā. Tomēr dati par izceļotājiem līdz šim nebija izsmeļoši un bieži vien tikai ļoti aptuveni, veicinot ne tikai mītus, bet, iespējams, arī neprecīzu un nepamatotu reemigrācijas politiku.
Par aizbraucējiem laika gaitā radušies dažādi stereotipi, tostarp, ka "aizbrauca tikai mazizglītotie", "latvieši ārzemēs tikai sēnes un zemenes lasa". Taču vairākus gadus ilgušais LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētījums*, aptaujājot vairāk nekā 14 000 ārzemēs dzīvojošo latviešu, apliecina, ka šie mīti, ja ne pilnīgi aplami, tad ir tikai daļēji patiesi, – liels skaits aizbraukušo ir augsti izglītoti, un gados jaunie cilvēki, kuri aizbrauca bez izglītības, šobrīd kopumā ir izglītotāki un labāk nodarbināti par vienaudžiem, kas palika Latvijā. Piemēram, no tautiešiem Lielbritānijā 2011. gadā nepilnai trešdaļai bija tikai pamatskolas izglītība, savukārt augstskolas diploms – gandrīz pusei jeb 47%. Kopumā visās OECD valstīs 37% Latvijas valstspiederīgo bija augstākā izglītība. Tas protams, rada zināmas bažas, ka Latvija zaudē tieši tos cilvēkus, kas būtu visvajadzīgākie, lai valsts spētu augt un attīstīties. «Ir jāatceras, ka ārpus Latvijas dzīvo vairāk nekā 10% valstspiederīgo un Latvija ir pārāk maza, lai atļautos ignorēt aizbraucējus,» saka viena no projekta pētniecēm Inta Mieriņa, pamatojot, kāpēc vajadzētu ieklausīties ārzemju diasporās un koordinēt reemigrāciju, balstoties uz aizbraukušo teikto.
Arī citi statistikas dati liecina, ka uz emigrantiem nevar lūkoties tikai kā uz mazkvalificētu darbaspēku – 39% aptaujāto aizbraucēju izmanto savu kvalifikāciju. Starp augstskolu beidzējiem šis skaitlis ir vēl lielāks – 57%. "Aizbraucēji ar augstāko izglītību arī ārzemēs sasniedz augstāku nodarbinātības līmeni nekā pārējie, tomēr nodarbinātības plaisa starp dažādu izglītības līmeni sasniegušajiem emigrantu vidū ir būtiski šaurāka nekā Latvijā palikušo vidū, kā arī mītnes zemju vietējo iedzīvotāju vidū. Tātad nodarbinātības ziņā ieguvums no emigrācijas ir, jo zemāks izglītības līmenis, jo lielāks," secinājis LU profesors Mihails Hazans. Tomēr, lai gan būtisks skaits izglītoto ārzemēs it kā strādā zemākas kvalifikācijas darbu, pētnieki uzsver – liela daļa no tiem jau Latvijā bija "pārizglītoti", proti, darīja darbu, kas bija zem viņu kvalifikācijas līmeņa.
Petnieki gan uzskata, ka uz emigrāciju un lielo ārzemju diasporu vajadzētu lūkoties nevis ka problēmu, bet gan iespēju veidot sociālos, ekonomiskos un kultūras kontaktus. 25% emigrējušo nākotne domā par sava uzņēmuma izveidi Latvija vai par sadarbības veidošanu ar partneriem dzimtene.
Citviet līdzīgi
Eiropā neesam vienīgie, kurus satrauc iedzīvotāju izceļošana, līdzīga situācija vērojama arī citviet Eiropā, tostarp arī pie tuvākajiem kaimiņiem. Eurostat dati liecina, ka 2013. gadā Eiropas Savienības iekšienē apmēram 2 000 000 cilvēku migrēja no vienas dalībvalsts uz citu, un visās trijās Baltijas valstīs, Polijā, Bulgārijā, Īrijā, Grieķijā, Spānijā, Horvātijā, Kiprā, Polijā un Rumānijā emigrantu, tas ir, aizceļotāju, skaits pārsniedza imigrantu skaitu. Tiesa gan, piemēram, no Rumānijas, kas 2007. gadā pievienojās ES, pēc OECD datiem, 2013. gadā emigrēja 172 000, bet ieceļoja 165 000, kas nozīmē, ka valsts zaudēja tikai 7000 cilvēku (Rumānijā ir apmēram 21 miljons iedzīvotāju). Tikmēr, piemēram, Poliju 2013. gadā pameta 32 100, bet tajā ieradās 12 200 cilvēku.
Lietuvu no 1991. līdz 2008. gadam pameta apmēram pusmiljons iedzīvotāju, liecina lietuviešu migrācijas pētnieces Džesikas Linnas Makdonaldas apkopotie dati. Turklāt, pēc Īrijas migrācijas statistikas datiem, apmēram puse iebraukušo lietuviešu 2008. gadā bija vecumā no 25 līdz 44 gadiem – tātad darbspējīgākajā vecumā.
Savukārt liels skaits igauņu, izmantojot tradicionālās vēsturiskās saites, jau kopš 90. gadu sākuma pārcēlās uz Somiju – 2010. gadā Somijā dzīvoja gandrīz 30 000 igauņu, norāda Helsinku Universitātes pētniece Elina Inkeri Sārikoski, pieļaujot, ka tur strādājošo skaits ir vēl krietni lielāks, jo šajā statistikā nav iekļauti cilvēki, kas strādā Somijā un daļu gada pavada Igaunijā.
Salīdzinājumam – 2014. gadā Latviju, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pameta 19 017 cilvēku, bet ieceļoja tikai 10 365, kas nozīmē, ka no nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju Latvija zaudēja 9000 cilvēku.
*Pētnieki aptaujāja 14 068 ārzemēs dzīvojošos Latvijas valstspiederīgos. Visvairāk atbilžu aptaujā tika saņemts no Lielbritānijas (4954), Vācijas (1476), Īrijas (1223), Norvēģijas (838), ASV (810), Zviedrijas (569), Dānijas (471), Nīderlandes (399) un Krievijas (399). "Īpaši aktīvi bija tautieši Austrijā, Somijā, Zviedrijā, Islandē, Beļģijā, Luksemburgā un Čehijā," grāmatā Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora, kurā apkopotas pētījumā gūtās atziņas, raksta pētnieki.
Grāmatu bezmaksas iespējams izlasīt šeit - migrācija.lv
Visu rakstu par Aizbraukušajām smadzenēm lasiet 8. janvāra žurnālā SestDiena!
kokteilis
Gocis
Ass