Sirds komandas kapteinis Pēteris Stradiņš

Fragments no intervijas:**Hibrīdzāle - tā ir forma vai saturs? |Nav nekāds noslēpums, ka Latvijā lietas dažreiz pērk, lai nopirktu. Tas notiek ne tikai medicīnā... Bet ar hibrīdzāli ir tā - zāle noteikti ir vajadzīga, taču - vajadzīgi vairāki soļi, lai viss notiktu. OK, mēs tagad uztaisām zāli, ārstus arī varam dabūt, bet otra problēma ir - ko mēs tur darīsim un kas par to maksās? Un šis otrs solis nav sperts joprojām. Slimnīcas vadība laiku pa laikam atrod mazliet naudas novitātēm, tad progress notiek - un mēs varam lepoties, ka izdarīts tas un tas. Ir izdzīvojuši cilvēki, kas citādi sen jau būtu miruši. Bet tajā pašā laikā - trūkst daudz kā. Piemēram, citās valstīs sanāk darba grupa un izdomā, izplāno, kas jādara, piešķir līdzekļus, bet pie mums medicīnā tas parasti notiek no apakšas. Vispirms ir kāda jauna metode jāpalaiž, un tikai tad vari sākt prasīt tai naudu. Latvijā vispirms jāpārstāda sirds un tikai tad jāsaka: sirds ir transplantēta un vajadzīgs finansējums.Varat īsumā izskaidrot hibrīdzāles būtību?Dažādas medicīnas disciplīnas veidojušās gadsimtiem ilgi. No bārddziņu aroda radās ķirurģija, un ir internā medicīna, kurā ietilpst arī kardioloģija. Kardioloģija pēdējos divdesmit gados ir strauji attīstījusies. Līdz pat astoņdesmito gadu vidum visas nopietnākas sirdskaites bija iespējams ārstēt tikai ar ķirurģisku operāciju, atverot krūškurvi. Bet tad kardiologi par spīti kardioķirurgiem iemācījās tur, iekšā, šo to saremontēt caur asinsvadiem. Tomēr tā var palīdzēt tikai daļai pacientu, pārējiem iespējama tikai klasiska sirds operācija. Un tad radās jauna ārstēšanas metode - hibrīds, kuras vēsture ir pieci septiņi gadi. Proti, mēs apvienojam gan kardioķirurģijas, gan invazīvās kardioloģijas iespējas.Re, šeit viss izskatās kā ķirurģijas zālē - narkozes aparāts, mākslīgā asinsrite... (Dakteris ir tikko palūdzis atslēgu un atslēdzis zāles durvis.) Bet mums ir arī lielais angiogrāfijas rentgens, un tas nozīmē, ja tagad šeit ievestu pacientu, mēs viņam vienlaikus ar pavisam mazu griezienu salabotu to, kas iespējams vienīgi ķirurģiski, bet visu pārējo maztraumatiski - caur asinsvadiem. Piemēram, nomainīt sirds vārstuli. Un tā ir liela lieta! Pēc operācijas dažas dienas slimnīcā, un cilvēks jau var doties mājās. Kā jūs atlasāt tos dažus izredzētos pacientus, kurus operē šajā brīnumzālē?Pašreiz situācija ir tāda: pacientiem ar standartsaslimšanām, ar kurām mēs ikdienā sastopamies un zinām, ka ārstēšanas rezultāti ir labi un cilvēkam nav arī paaugstināta operācijas riska - vecums, blakus saslimšanas -, mēs veicam klasisku operāciju. Bet ir grupa pacientu (un viņu kļūst arvien vairāk, jo Latvijas sabiedrība noveco), kuriem ķirurģija ir pārāk riskanta - viņi var to neizturēt. Šādiem pacientiem atliek divi varianti - vai nu mēs sakām, ko mūsdienās pateikt ir ārkārtīgi grūti: "Atvainojiet, bet mēs jūs neoperēsim, par vēlu... Jālieto zāles un dzīvojiet, cik Dievs ir lēmis...", vai arī - hibrīdoperācija. Un tālāk? Angliski to sauc par heart team, sirds komandu, - tā ir pati galvenā, kas vajadzīga hibrīdmetodei. Speciālisti, kas spēj saprast, kādā veidā šim cilvēkam vēl varētu palīdzēt. Ap slimnieku sastājas konsilijs - kardiologs, invazīvais kardiologs, anesteziologs, kardioķirurgs, diagnostikas speciālisti, radiologi; ja cilvēkam ir onkoloģiska saslimšana, piedalās onkologs, ja plaušu slimība - pulmanologs, ja nieru vaina - nefrologs. Katrā ziņā mūsu slimnīcas formāts atļauj sasaukt tādu komandu, tad, ņemot vērā ikviena speciālista viedokli, mēs izvēlamies kombinētu ārstēšanu, un parasti risinājumu var atrast. To var veikt vairākos etapos, bet labākais veids ir vienlaikus hibrīdzālē. Pacienti ir lieli ieguvēji. Faktiski tas ir vienīgais veids, kā viņiem ilgtermiņā atgūt veselību. Klausos un domāju - ko tik šodien nevar izdarīt, un sāk pat šķist - kāpēc vispār dzīvot veselīgi, jūs taču mani salāpīsiet jebkurā brīdī! Nē, nē, labāk tomēr agrāk domāt par veselību. Kā saka, ar vecumu, neraugoties uz veselīgu dzīvesveidu, tāpat var gadīties, ka kaut kas būs jālāpa. Bet apzināti izniekot, zaudēt vērtības gan nevajadzētu. Piemēram! Kaitīgu produktu ēšana. Sāls daudzums dažādos produktos... Nupat Hanzas maiznīca mums, kardiologiem, prezentēja savu maizi ar samazinātu sāls daudzumu. Agrāk stāstīja, ka to nevar izdarīt tehnoloģisku iemeslu dēļ. Bet nu izrādās, ka tomēr var. Vēl dažādi saldinātie dzērieni un čipsi - aizliegt jau tos nevar, bet var vismaz pateikt, ka tie ir slikti. Pozitīvs piemērs ir Selgas vafeļu konflikts, kurā aktīvi iesaistījās jūsu kolēģi kardiologi un izcīnīja, ka tagad vafeles ražo bez asinsvadu aizķepinošajām kaitīgajām transtaukskābēm. Bet tā cīņa jāturpina. Katrā ziņā man liekas, ka Latvijas lauki un cilvēki, kas tur joprojām strādā, ir spējīgi mūs pabarot ar labāku pārtiku. Un, galvenais, bērni šajā virzienā jāizglīto. Piemēram, mani nesen šokēja ziņa, ka skolas izvēlas čipsu fabrikas apmeklējumu par rudens ekskursiju galamērķi!Pats arī runāju ar saviem pacientiem par ēšanas paradumiem un it īpaši par smēķēšanu. Tas ir vājprāts, kas Latvijā joprojām notiek plašā mērogā! Lai tik kāds pacients man pasaka, ka naudas nepietiek zālēm! Cilvēki nesaprot vai negrib saprast, ka smēķēšana ir arī milzīgi finansiāli izdevumi. Paciņa dienā, un mēnesī tuvu sešdesmit latiem... Kāds mans pacients pēc operācijas nesmēķēja gadu un bija sakrājis tik daudz naudas, lai kopā ar sievu aizbrauktu ceļojumā uz Turciju. Un vēl veselību ieguva. Ivars Krastiņš, Liepājas slimnīcas anesteziologs, Ārstu kongresā uzstājās, ka smēķētājiem pacientu iemaksas par veselības pakalpojumiem vajag dubultot un to, vai cilvēks smēķē, varot elementāri konstatēt pēc asinsanalīzēm.Piekrītu. Būtībā nav solidāri, ka cilvēki apzināti bojā veselību - kā uz cigarešu paciņām rakstīts, bet mums, pārējiem, jāsedz viņu ārstēšana. Smēķētāji būtu reāli jāapgrūtina, lai izjūt ieraduma kaitīgumu. Līdzīgi kā ASV, kur smēķētājiem ir citi veselības apdrošināšanas polises noteikumi. Ko jūs sakāt par iniciatīvu grozīt likumdošanu, lai pacientu varētu sodīt par kukuļdošanu ārstam?Nedomāju, ka Latvijā tā ir reāla problēma. Drīzāk tā tiek izvirzīta priekšplānā, lai nosegtu citas, daudz būtiskākas problēmas medicīnā. 90.gadu vidū, kad sāku strādāt, varbūt biju liecinieks tādām situācijām, bet pēdējā laikā ne. Protams, mediķu algas joprojām ir neadekvāti zemas, bet medicīnā ienākusi jauna ārstu paaudze, tai ir citas morālās vērtības. Latvijā tagad notiek drīzāk tā: pacients pēc nopietnas ārstēšanas aiziet mājās un pat nesagaida ārstu, lai pateiktu paldies.Visu interviju ar Pēteri Stradiņu lasiet 15.novembra žurnālā Sestdiena!**